“Bēgļi” no Krievijas nav jāuzņem, nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas!
Māris Zanders22.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Latvijas Avīze” 20. aprīlī publicēja interviju ar Saeimas deputātu Ainaru Latkovski, kurā politiķim tiek uzdots, manuprāt, pamatots jautājums: “Vai ar to vien, ja atbraukušais saka, ka viņš ir pret karu un viņam nepatīk, kā rīkojas Putins, ir pietiekami?” Es personīgi uzticos gan Latkovska profesionālajai pieredzei, gan godaprātam, tomēr labprāt formulētu arī savu atbildi uz šo jautājumu. Ja īsi: nē, nepietiek.
Manā skatījumā par politiskiem emigrantiem var uzskatīt cilvēkus, kuri Krieviju pameta pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainas austrumu reģionos 2014. gadā. Savukārt apgalvojums, ka tolaik agresija notika “ne tik asiņaini”, ir vienlīdz liekulīgs un neloģisks.
Ja tu uzskati, ka tava valsts drīkst uzbrukt citai valstij un atņemt tai zemi, tad nav nozīmes tam, cik liela teritorija tiek atņemta, cik cilvēku dzīve tiek izpostīta.
Turklāt jāpiezīmē, ka nekā “mierīga” nebija – simtiem Ukrainai lojālu cilvēku Krimā tika atņemti īpašumi, desmiti (jo īpaši Krimas tatāri) tika arestēti un notiesāti; bija arī nogalinātie. Tas pats, tikai vēl lielākā apmērā, attiecas, protams, uz Donbasa reģionu, kur Ukrainai lojāli cilvēki tika nolaupīti, spīdzināti un nogalināti. Ja jaunizceptajiem “politemigrantiem” tas likās pieņemami, tad nav iemesla ticēt viņu apgalvojumiem šodien.
Kamēr Baltkrievijā t. s. kiberpartizāni un drosmīgi cilvēki dzelzceļa sistēmā reāli traucēja militāro kravu pārvadājumiem, ešeloni Krievijā netraucēti virzījās slepkavot cilvēkus Ukrainā – jo Krievijas “aitišņiki” pakoja čemodānus vai jau apguva bārus un kafejnīcas Biškekā un Erevānā. Respektīvi, kamēr Lukašenko režīma zemē iedzītie kaut ko reāli darīja Ukrainas labā, topošie emigranti no Krievijas neizdarīja neko.
Pēdējā mēneša laikā esmu veltījis apmēram 20–22 stundas, lai “YouTube” paklausītos visus šos “opozicionārus” – galvenokārt jau no Krievijas aizbraukušos. Uzkrītoši ir tas, cik daudz viņi apspriež sankciju ietekmi uz Krievijas ekonomiku, kaut kādas Kremļa aizkulises, un cik maz to, ko viņu valsts dara Ukrainā. Jo, pirmkārt un galvenokārt, viņus interesē viņi paši, nevis Ukraina. (Protams, kā vienmēr, ir izņēmumi – piemēram, advokāts Iļja Novikovs aizbrauca no Krievijas uz Kijivu, pieteicās Ukrainas pilsonībai un iestājās teritoriālās aizsardzības vienībās.)
Tomēr kopumā, atļaušos apgalvot, šo “neatkarīgo žurnālistu un analītiķu” t. s. protesta pamatā ir sabēdāšanās par viņu pašu mieru un komfortu.
Tā ir viņu izvēle un veids, kā uztvert pasauli, neredzu jēgu moralizēt vai kaut ko pārmest. Jāpiezīmē, ka arī t. s. baltā emigrācija pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā jaunajās mītnes zemēs – Belgradā vai Parīzē, Rīgā vai Prāgā – nesteidzās integrēties (piemēram, mācīties valodu), pret “vietējiem” nereti izturējās aroganti. Koloniāls aizbildnieciskums nav noslēpjams arī jauno “emigrantu” izteikumos par Armēniju, Kazahstānu vai Kirgizstānu.
Gadiem ilgas Krievijas vēstures un kultūras studijas mani personīgi ir samierinājušas ar šiem mesiānisma elementiem – skaistajam un vērtīgajam līdzi nāk arī sārņi, ko padarīsi. Tomēr es vienkārši neredzu jēgu ļaut Latvijā veidoties vēl vienai prāvai, lielā mērā noslēgtai, ar savām prioritātēm dzīvojošajai kopienai.
Ir naivi iedomāties, ka šie jaunatbraucēji kaut kā atskurbinoši ietekmēs mūsu pašmāju “putinistus”. Kā tieši? Nemācoties latviešu valodu un šādi rādot “piemēru”? Stiprinot nepatiku pret Rietumiem (vervelēšana par sankciju netaisnīgumu un ģeopolitiskas sazvērestības teorijas ir bieži nofiksējamas Krievijas t. s. liberāļu vidē)?
Rezumēju. Nekādas jaunas uzturēšanās atļaujas – terminētas, pastāvīgās, vienalga kādas. Tiem, kuri patiešām bēg no politiskas vajāšanas, novēlu veiksmi – bez ironijas – lielākās Rietumu demokrātijās, kuras var atļauties šādus imigrantus.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
