Eksāmens brīvībā jeb brīvības traģisms un bezcerība

Iesaki rakstu:

Taču vienu eksāmenu kārtojam katru dienu. Tas attiecas uz eksāmenu brīvībā. Eksāmenu priekšmetā „brīvība” kārtojam ikreiz, kad rīkojamies saskaņā ar prātu un sirdsapziņu. Tātad eksāmenu brīvībā kārtojam tad, ja paši pieņemam lēmumu.

Eksāmens brīvībā sākas tad, kad izmantojam iespēju rīkoties neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Mēs apzināmies, ka ārējiem apstākļiem nebūs nekāda teikšana mūsu rīcībā. Mūsu smadzenēs uzplaukst brīvības apziņa. Par brīvību priecājamies, ja klusē ārējie apstākļi. Brīvības apziņa mūs spārno un iedvesmo.

Eksāmeni mēdz būt atšķirīgi arī no atbildības viedokļa. Kārtojot eksāmenu mācību priekšmetos, atbildība gulstas uz mums pašiem. Katrs sev esam atbildīgi par eksāmenu iznākumu. Turpretī, kārtojot eksāmenu brīvībā, vienmēr esam atbildīgi līdzcilvēku priekšā. Mēs nedrīkstam citiem nodarīt ļaunumu. Mūsu brīvība nedrīkst ierobežot citu brīvību. Brīvības perspektīvas ir darīt visu, ko gribam. Vienīgi nedrīkstam darīt to, kas slikti atsauksies uz līdzcilvēkiem. Brīvība vienmēr ir jāizmanto, maksimāli jūtot atbildību pret citiem cilvēkiem. Nedrīkstam ierobežot viņu brīvību.

Protams, ne visi gribēs atzīt ideālo iespēju rīkoties neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tā nevar būt. Ārējiem apstākļiem vienmēr ir noteikta loma cilvēka rīcībā, jo ārējie apstākļi ir cilvēka mentalitātē. Tātad prātā un sirdsapziņā.

Tas ir labi zināms, ka mentalitāti ietekmē kultūra. Tātad ārējie apstākļi. Latvietis izbauda brīvību saskaņā ar latvisko mentalitāti. Katra latvieša brīvības izpratne reizē ir visu latviešu brīvības izpratne. Tas nozīmē – latviešu tautas brīvības izpratne. Savukārt latviešu tautas brīvības izpratne ir latviešu tautas kultūras atvasinājums.

Jebkura eksāmena struktūrā ietilpst vērtējums. Saņemam pelnīto atzīmi. Tas attiecas arī uz eksāmenu priekšmetā „brīvība”. Ja izglītības eksāmenā cilvēks saņem atzīmi par zināšanām, tad brīvības eksāmenā cilvēks saņem atzīmi par izturību, pacietību, nelokāmību, rīcības principu un izvēles kritēriju nemainīgumu. Respektīvi, brīvības eksāmenā saņem atzīmi par morālo kondīciju – morālo gatavību un morālo kvalitāti. Bez noteiktas morālās kondīcijas nav iespējama atbildība pret citiem cilvēkiem. Proti, brīvības godīga izmantošana.

Katrs būs lasījis vārdus „cilvēks nogurst no brīvības”. Tā bieži izsakās ne tikai tā dēvētie brīvības filosofi. Nogurums no brīvības faktiski ir ikdienišķā parādība. Tas ir loģiski, jo katru dienu saskaramies ar brīvību. Katru dienu kārtojam eksāmenu brīvībā. Un tas var nogurdināt.

Taču cilvēks nogurst nevis no brīvības, bet no atbildības. Brīvība ir atbildība. Milzīga atbildība. Pie tam cilvēks viens pats nes atbildības slogu. Viņam nav iespējams atbildības slogu dalīt ar citiem. Cilvēks ar savu atbildību ir atrauts no pārējiem (var teikt – no bara, pūļa, masas). Katram pašam nākas atbildēt par savu rīcību.

Bet tas vairo arī vientulību. Atbildība cilvēku dara vientuļu. Atbildība var vairot arī bezspēcību un bailes, sociālo marginalizāciju un atsacīšanos aktīvi iejaukties dzīves procesos.

Brīvība nogurdina. Savukārt nogurums var izraisīt sekas. Cilvēks var atsacīties no individuālās rīcības un atgriezties barā, pūlī, saplūst ar masu. Cilvēks var ignorēt atbildību un saņemt nesekmīgu atzīmi eksāmenā. Priekšmetā „brīvība” viņš var saņemt divnieku.

Vēl viens moments ir ļoti svarīgs. Brīvība liek katram uzņemties milzīgu atbildību. Taču tas vēl nav viss. Brīvība liek katram noskaidrot patiesību. Pie tam tas ir jādara ar lielu atbildību. Brīvība pieprasa perfektas (pilnīgas) zināšanas par patiesību. Bez pilnīgas patiesības noskaidrošanas cilvēks nevar pieņemt vispareizāko lēmumu. Ja cilvēks balstās uz nepatiesām zināšanām, tad viņa rīcība būs nepatiesa, aplama, kropla, kļūdaina, nevērtīga, primitīva, sekla, kaitīga. Viņa rīcība negatīvi atsauksies uz pārējiem. Vispareizākais lēmums balstās uz perfektām zināšanām par patiesību. Pirms lēmuma pieņemšanas cilvēks studē attiecīgo materiālu, lai iegūtu pilnīgi patiesas zināšanas. Tās viņam vajadzīgas, lai optimāli izmantotu brīvību.

Brīvība pavēl katram nemitīgi papildināt zināšanas. Bez zināšanām cilvēks nevar atbildīgi rīkoties, un brīvība zaudē jēgu. Tādējādi nākas ņemt vērā, ka brīvības kompleksā ietilpst gan pilnīgas zināšanas par patiesību un atbildība, gan nogurums no atbildības un šī noguruma sekas.

LR vērojot pēcpadomju brīvībā konstatējamo regresīvo mīcīšanos politikā, ekonomikā, izglītībā, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, nākas jautāt par brīvības negatīvajām sekām. Jautājums ir šāds. Kas pie mums visvairāk izraisa brīvības negatīvās sekas - zināšanu trūkums (pilnīgas patiesības nezināšana), atbildības trūkums (sliktā morālā kondīcija) jeb nogurums no brīvības?

Uz jautājumu ir jāatbild latviešu inteliģencei. No latviešu inteliģences ir atkarīga valsts regresīvā vai progresīvā virzība.

Pēcpadomju latviešu inteliģences rīcība liecina, ka brīvībai var būt drausmīgas sekas – totāla tumsonība visos dzīves segmentos. Latviešu inteliģence uzskatāmi atspoguļo it kā absurdo iespēju brīvībai uzvārīt drausmīgas sekas. Brīvība kā iegansts drausmīgām sekām! Tas skan absurdi. Taču tā ir realitāte.

Pēcpadomju Latvijā neko labu nav devusi ne politiskā brīvība, ne garīgā brīvība izglītībā un zinātnē. Protams, politiskā brīvība pēc PSRS sabrukuma Latvijā ir fikcija. Politiskā brīvība netika iegūta. Vismaz valstiskumā netika iegūta.

Politiskā brīvība mānīgi vilinoši atļauj organizēt politiskās aktivitātes saskaņā ar alternatīvām idejām. Taču politiskā brīvība šajā ziņā ir relatīva. Politiskās aktivitātes nedrīkst apdraudēt ģeokrātisko valstiskumu. Ja kāds politiskais formējums mēģinās atbrīvoties no ģeokrātiskā valstiskuma, tad noteikti jau pašā sākumā cietīs fiasko – galīgu neveiksmi. Neapšaubāmi – ar latviešu pakalpīgo līdzdalību!

Garīgā brīvība izglītībā un zinātnē ir plašāka nekā politiskā brīvība. Ģeokrātiskā valstiskuma vadoņiem neinteresē latviešu inteliģences (latviešu tautas) intelektuālais un morālais līmenis. Nekādā gadījumā viņi netiecās paaugstināt šo līmeni. Latviešu inteliģence ir atstāta intelektuālajā un morālajā brīvībā (savvaļā). Tas nav slikti. Tas ir latviešu lielākais ieguvums pēc PSRS sabrukuma. Taču, lūk, neprasme izmantot garīgo brīvību spiež runāt par brīvības traģismu un bezcerību. Brīvība netiek pareizi izmantota. No brīvības ir lielāks ļaunums nekā labums. Diemžēl brīvības sekas ir brīvības traģisms un bezcerība.  

Brīvība ir stimulējusi vienīgi latviešu inteliģences tumsonību, bet nevis patiesu un dziļu kognitīvo izaugsmi, kas ir iespējama vienīgi garīgās brīvības apstākļos. Atklājās, ka latviešu inteliģencei garīgā brīvība ir kaitīga. Latviešu inteliģence garīgās brīvības apstākļos iegūst vēl lielāku destruktīvo enerģiju nekā sociālisma garīgajā nebrīvībā. LPSR periodā nenācās bēdāties par latviešu inteliģences tumsonību.

Šodien nepārtraukti nākas tikties ar tumsonību, kas nebija sastopama padomju laikā. Padomju laikā varēja būt un bieži arī bija izpratnes šaurība, attieksmes primitivitāte, materiāla nepietiekama izpēte. Tas bija normāli. Tās bija radošā darba nepilnības, kuras varēja viegli novērst. Ja padomju laikā polemika bija par satura konceptuālajām nepilnībām, tad tagad polemiku (publiskos strīdus) uzjundī jēdzienu pilnīgi aplamā lietošana. Īstenībā polemika nemaz nevar būt. Nevar polemizēt par muļķībām. Polemika par muļķībām pati kļūst muļķība.

Padomju laikā nebija muļķības terminoloģijā, jēdzienu definējumos, jēdzienu pielietojumā. Tagad nākas kritizēt terminoloģiskās muļķības. Muļķības ir sastopamas jau zināšanu pamatos – zināšanu ābeces pakāpē. Skaidrs, ka tādos apstākļos nav iespējama polemika par satura koncepciju. Inteliģences produkcija pārvēršas makulatūrā. Šī produkcija nav izmantojama ne zinātnē, ne izglītībā. Tā var vienīgi iepriecināt tumsonību un šarlatānismu.

Tagad visvairāk kaitina tik tikko minētais. Lasot tekstu, tūlīt nākas apstāties jau pie pirmā jēdziena. Skaidri ir redzams, ka autors visu raksta, tā teikt, pats no savas galvas. Viņš nav paskatījies vārdnīcā, enciklopēdijā, nav studējis speciālo literatūru. Viņš nav ieguvis zināšanas elementārā pakāpē. Ne velti viens kārtīgs latviešu inteliģents lepni saka, ka „zinātniskajā darbā tu vari rakstīt, ko tu gribi”.

Tā ir brīvības neredzēti kropla izpratne. Latviešu inteliģence necenšas noskaidrot patiesību, lai konstruktīvi izmantotu brīvību. Latviešu inteliģence bezatbildīgi izmanto brīvību.

Tā pie mums notiek arvien biežāk un biežāk. Bet tas izraisa bezcerību. Tiekamies ar tumsonību. Bet tumsonība vienmēr izraisa bezcerību. Latviešu inteliģence stumdās kā tumsoņu populācija. Tumsonībai ir fatāls raksturs. Tāpēc arī bezcerība kļūst nenovēršama.

Saprotams, tas tā mutuļo galvenokārt tāpēc, ka vecāko paaudžu filosofijas, humanitāro un sociālo zinātņu inteliģence (pasniedzēji) necenšas (nespēj!?) apturēt tumsonību. Neesmu sastapies ar publikācijām, kurās sarātu par terminoloģiskajām muļķībām un vispār sarātu par nekaunīgo paradumu līst ar savu aplamo „viedokli” izglītības un zinātnes telpā.

Bezcerība ir arī tāpēc, ka nav saprotams process. Iespējams, tas ir bezcerības galvenais avots. Proti, nav saprotams izglītības process augstskolās. Nav saprotams, kas notiek augstskolās, ja pēc augstskolas var nezināt, kas ir tauta, nācija, etnoss, kultūra, pasaules uzskats, ideoloģija, propaganda. Nesen tikos ar šausmīgu tekstu, kura autoriem (socioloģiskā pētījuma kolektīvam) pasaules uzskats un ideoloģija ir viens un tas pats. Ar tādu fantastisku aplamību tikos pirmo reizi. Neslēpšu – pamatīgi apjuku!

Bez pamatīga apjukuma nav lasāms šāds „viedoklis”: „Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām”.

To, ka latviešu tauta un citas tautas fiziski nepastāv, muld zinātņu maģistrs, augstskolas pasniedzējs, studiju programmas autors. Tagad muļķības var sastapt pat zinātņu doktoru, profesoru, akadēmiķu publikācijās. Nesen viens doktors, profesors, akadēmiķis TV visā nopietnībā atklāja, ka ir redzējis savu iepriekšējo dzīvi. Ko lai saka! Laimīgs cilvēks! Katrs gribētu tikties ar savu iepriekšējo dzīvi. Laimīga tauta, kurai doktors, profesors, akadēmiķis ir visu cienīts un populārs šarlatāns! Ne katra tauta var lepoties ar doktoru, profesoru, akadēmiķi un šarlatānu vienā personā!

Lūk, neredzēti sakarīgs citāts no filoloģijas doktora teksta: „Ja esam ūnikāli ar valodas situācijas pretrunīgumu pasaules teōrijai un praksei: pamatnācijas asimetrisko bilingvismu, mazākumtautību funkcionālo monolingvismu vienas mazākumtautības valodā, pamatnācijas lingvistisko diskrimināciju, kā arī valsts krizes perioda ekonomisko apstākļu pozitīvo ietekmi uz latviešu valodas vidi, kā liecina vēsturiskā pieredze – ar notikumiem ekonomikā un polītikā neesam bijuši ūnikāli, atrauti no pasaules."

Latvijā akadēmiskie tituli jau labu laiku vairs nav garantija zināšanu kvalitātei. Brīvība tiek izmantota, lai piešķirtu akadēmiskos titulus draugiem, vajadzīgām personām, „politiķiem”. Brīvība netiek izmantota, lai kāpinātu inteliģences kognitīvo (izziņas, zināšanu) izaugsmi, kas labvēlīgi atsauktos uz tautas dzīvi – pieņemtajiem kompetentajiem lēmumiem visos dzīves segmentos.

Viss notiek pretēji. Brīvība nevis palielina inteliģences kompetenci, bet vairo inteliģences kognitīvo aprobežotību.

Viens no šodienas latviešu filoloģijas pīlāriem tautai sola šādu haotiski mirgojošo nākotni: „Valstij gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kas iezīmēs arī jaunu posmu Latvijas valodas situācijā. Pārmaiņas ir ne tikai pieaugošā ekonomiskā atkarība no lielajām kaimiņvalstīm, emigrācijas apjoms un politisko attiecību fons ar Krieviju, bet globāli procesi saistībā ar politisko, ekonomisko sfēru sadali, arvien lielāku kapitāla koncentrāciju un reliģiju savstarpējo konkurenci pasaulē. Latvijas attīstību balstīt uz vienojošajām pamatvērtībām, izsverot tendences pasaules ekonomikā, politikā un valodu, kultūru un reliģiskajā daudzveidībā, ir mūsdienīgi un tālredzīgi. Tas, neskatoties uz globālām pārmaiņām, nodrošinās Latvijas attīstību par stabilu nācijas valsti, pateicoties latviešu valodai kā cilvēkus vienojošam faktoram un kā vienīgajai valsts valodai”.

Savukārt viena branga akadēmiķe no Jelgavas vadīs zinātnei un valstij ļoti svarīgu valsts pētniecisko programmu ar smieklīgi haotisku nosaukumu „Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai – jaunas pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai (EKOSOC-LV)”. Superzinātniskajā nosaukumā vienīgi pietrūkst kaut kas par tautsaimniecības seksuālo orientāciju. Bez tās, kā tagad Latvijā pieņemts ne tikai vidiņviņķeliskās inteliģences aprindās, nav iespējama „jauna pieeja ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai”.

Seko mums