Kā uzveikt sērgu: valsts amatpersonām minimālo algu līdz uzveikšanai
Ritvars Eglājs03.05.2021.
Komentāri (1)
Iesaki rakstu: 
Nu jau gads un trīs mēneši Ķīnas vīrusa, bet vēl nav bijis brīža, kad Latvijas veselības polītikas noteicēji būtu pienācīgi cīnījušies pret sērgu. Sākumu it kā varētu aizbildināt, ka nezināja un nesaprata, tak arī tas būtu melots. Jo tas, kas un kāpēc darāms, jomas lietpratējiem bija zināms arī 2019. gadā un senāk, un atliktu vien to darīt.
Latvijas apstākļos visai drīz kļuva skaidrs, ka galvenie cēloņi, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās, ir kovidiotisms, gļēvulība un ultralīberālisms. Ne vēlāk kā oktobrī kļuva skaidrs, ka no tiem galvenais ir ultralīberālisms: zina, kas jādara, zina, ka tas darbojas, bet nedara, pieklājīgi sakot, “polītisku apsvērumu” dēļ.
Ir tā, ka problēmas mēdz augt līdz apmēram, kad tās sāk uztvert nopietni. Kā redzams, Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta, lai to sāktu uztvert nopietni. Bet vairāk nekā 2000 bojā gājušu, 120 tūkstošu saslimušu, neskaitāmi izputējuši uzņēmumi, nebeidzami ierobežojumi? Labi, precīzēju: Ķīnas vīruss vēl nav sagādājis tik daudz posta veselības polītikas noteicējiem, lai tas atsvērtu “polītiskos apsvērumus” un viņi sāktu vīrusu uztvert nopietni.
Proti, problēma tajā, ka veselības polītikas noteicējiem nav riska ar savu ādu. (Par šo jēdzienu pērn latviski iztulkota lieliska grāmata ar tādu pašu nosaukumu “Risks ar savu ādu”, ko silti iesaku izlasīt.) Viņu lēmumu rezultātā šogad saslimuši turpat 80 tūkstoši un bojā gājis pusotrs tūkstotis cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot vēl gadiem un gadu desmitiem. Kaut varēja būt kā Austrālijā, kur veselā kontinentā ar daudzkārt lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Latvijā šogad bojā gājis viens (jā, viens). Pusotrs tūkstotis gājis bojā, kas varēja tā nebūt — nū un, par to nevienam nav ne matiņš no galvas nokritis.
Varētu iebilst, ka ir pat divas atgriezeniskās saites: pirmkārt, ar aplamu rīcību lēmēji paaugstina arī savas izredzes saslimt ar sērgu; otrkārt, polītiskā atbildība — var nepārvēlēt. Diemžēl neviena no tām nedarbojas, jo riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam un gana jūtamam.
Pirmkārt, kopš attālināta darba ieviešanas polītiskie lēmēji ir labāk pasargāti no sērgas nekā daudzas jomas, kuŗas tie ar saviem lēmumiem apdraudējuši. Tāpat katrā atsevišķā aplipināšanā lielāka vaina tiešajam cēlonim, nevis taviem aplamiem lēmumiem priekš kāda laika, kuŗi attiecās uz visu valsti. Otrkārt, ir partijas, kas ciena savu vēlētāju gribu, bet ir arī tādas, kas par veselības ministru ieceļ kandidātu, ko pašu vēlētāji nevis vienkārši nav pārvēlējuši, bet izsvītrojuši līdz pēdējai vietai. Turklāt pārvēlēšana vēl tālu, un tās iznākumu noteic arī bezgala daudz citu apstākļu.
Bet riskam ar savu ādu jābūt tūlītējam, gana jūtamam un nepārprotamam. Tāpēc ierosinu vienkāršu un efektīvu veidu, kā piespiest beidzot rīkoties, lai iespējami ātri atbrīvotu Latviju no Ķīnas vīrusa: valsts amatpersonām minimālo algu līdz sērgas izskaušanai. Alga pilnā apjomā tiek atjaunota, kad 14 dienu pēc kārtas bijusi nulle vietējas un nezināmas izcelsmes aplipināšanas.
Savulaik novembŗa sākumā to gaŗāmejot minēju, atsaucoties uz Krišjāņa Kariņa paziņojumu, ka laiks apsvērt ārkārtējas situācijas izsludināšanu (6 nedēļas pēc sprādziena sākšanās — kārtējais piemērs, cik operātīvi risina problēmas, kad neriskē ar savu ādu). Kopš tā laika nepieciešamība likt lēmējiem riskēt ar savu ādu iezīmējusies vēl skaidrāk.
Tas spiež rīkoties; ietaupa līdzekļus, ko var izmantot cīņā pret epidēmiju; tā ir solidāritāte ar privāto sektoru; papildus tiešai ietekmei kontā rada spiedienu pareizi rīkoties uz veselības polītikas noteicējiem no radiem, draugiem, paziņām un partijas biedriem; novērš kārdinājumu Saeimas deputātiem un atsevišķu nozaŗu pārraugiem tēlot labdaŗus uz epidēmioloģiskās drošības rēķina.
Slimības daba un pasaules pieredze ir tāda, ka, šo ieviešot, ilgāk par divi mēneši uz minimālās algas nevienam nebūtu jāsēž.
Nobeigumā jāatzīst, ka risinājumam ir viens, taču, iespējams, fatāls trūkums: lēmums par to jāpieņem tiem pašiem, uz ko tas attieksies.
Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
