Iesaki rakstu: 
Ne tikai tranzīta nozarē strādājošos, bet teju ikvienu, kam svarīga Latvijas ekonomika, šokēja Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa pārspriedumi par slikto tranzītu, kas mūsu valsti esot atturējis attīstībā par 10–15 gadiem un no kā valsts neesot kļuvusi bagāta, – skaidrs signāls uzņēmējiem laikus sākt meklēt citus preču pārvadāšanas ceļus.
Diemžēl tas nav tikai vienas amatpersonas ekstravagants viedoklis vai neveiksmīgs izteikums. Arī satiksmes ministrs Tālis Linkaits, kas politiski atbild par nozares attīstību, ir izteicies, ka tranzīts viņu neinteresē. Pēc tam gan retorika ir mainījusies līdz izteikumiem, ka jāizmanto tranzīta iespējas, savukārt premjera vārdu pērles ministrs vienkārši nav komentējis. Taču lielākā nelaime ir tā, ka pašreizējais satiksmes ministrs diemžēl dzīvo no gadījuma uz gadījumu, bez stingras stratēģiskas vīzijas par viņam uzticēto jomu.
Uzsākot Satiksmes ministrijas vadīšanu, Linkaits paziņoja, ka nevienas nozares attīstībai pašlaik nav naudas, jo mantojumā ir saņemts valsts 2019. gada budžeta projekts ar deficītu. "Varu tikai apstiprināt, ka 2020. gadā ceļu būve atradīsies finanšu bedrē. Netiks atrasts nekāds veids, lai tiktu šai bedrei garām," toreiz pavēstīja ministrs.
Perspektīvas ministrs saskatīja tikai "Rail Baltica" būvē, kam naudu dod Eiropas Savienība, kā arī aviācijā. 2019. gadā Linkaits jūsmoja: "Ar gandarījumu vēroju, kā "airBaltic" attīstās un aug. Man ir prieks redzēt, cik stingri un stabili pamati tiek likti uzņēmuma veiksmei ilgtermiņā."
Tāpat ministrs toreiz prognozēja, ka Latvijas aviācijas nozare līdz 2030. gadam ir spējīga sasniegt Zviedrijas līmeni attiecībā uz pasažieru, lidojumu un kravu pārvadājumu skaitu uz vienu iedzīvotāju.
Taču dzīve sagrāva rožainās prognozes, un tieši aviācija nokļuva visdziļākajā bedrē, "airBaltic" nepārtraukti prasīja un turpina prasīt naudu, bet Linkaita izteikumi bija tālu no realitātes.
Vēl 2020. gada 11. martā, kad pat aklajam bija skaidri saskatāmi pandēmijas mērogi, satiksmes ministrs apliecināja, ka Latvijas aviācijas nozare esot spēcīga un konkurētspējīga, līdz ar to arī "airBaltic" pozīcija esot spēcīga un nekādi finansiāli stimuli šajā jomā neesot vajadzīgi.
Tikmēr jau 31. martā valdība atbalstīja 36,1 miljona eiro ieguldīšanu "airBaltic" pamatkapitālā, bet pēc mēneša atbalsts sasniedza jau 250 miljonus eiro, kamēr ministrs joprojām nesaprotami optimistiski solīja 5–7 gadu laikā ieguldījumu atgūt. Nesen uzņēmuma pamatkapitālā ieguldīti vēl 90 miljoni eiro, bet ministrs turpina sapņot, ka nu gan tas būšot pēdējo reizi un ar to atbalsts beigšoties.
Var jau teikt, ka nozares neveiksmēs vainīga pandēmija, taču der ieklausīties arī tajos speciālistos, kas saka, ka problēmas atnāktu arī bez Covid-19 un ka patiesībā dāsni atalgotā Martina Gausa vadītajam uzņēmumam pandēmija nāca kā svētība, kas ar ministra ziņu ļāva norakstīt gadiem uzkrātās problēmas un saņemt finanšu atbalstu.
Ironiski, bet ar autoceļiem, kas, pēc ministra domām, atradīsies finanšu bedrē, kurai nekādi nav iespējams tikt garām, notika tieši pretējais. Ja vēl 2019. gada aprīlī intervijā "Dienai" neveiksmīgais vizionārs prognozēja: "Nedomāju, ka ceļi būs tuvāko gadu prioritāte", tad jau gada beigās viņš ziņoja, ka nākamā gada prioritāte būs tieši ceļi.
Pēc premjera apjausmas, ka naudas ir tik daudz kā vēl nekad, sākās nopietnas finanšu injekcijas, neraugoties uz to, ka "Latvijas Valsts ceļiem" trūka gatavu projektu. Rezultātā liela daļa naudas steigā tika izlietota ceļu virsmu atjaunošanai, kas slikto laika apstākļu un izejvielu kvalitātes dēļ bieži beidzās ar brāķi. Visās Latvijas malās ir vērojami pērn "atjaunoti" asfalta segumi, kas jau pašlaik izskatās kā gadus desmit kalpojuši.
"Dzelzceļš būs nākotnes mobilitātes galvenā ass," – šis līdz ar aviācijas nozares attīstību ir bijis vēl viens ministra sapnis. Tikmēr realitātē ir noticis katastrofāls dzelzceļa pārvadājumu kritums, atteikšanās no līniju elektrifikācijas un jaunu dīzeļvilcienu iegādes.
Mūsu lielākajās ostās atšķirībā no Lietuvas ir katastrofāls kravu apjoma kritums, un neizskatās, ka tām palīdzētu pārņemšana valsts kontrolē, labi apmaksātu padomju iecelšana un ministra viedais padoms, ka "ostām aktīvi jāstrādā pie alternatīvu kravu piesaistes".
Tā varētu turpināt. Taču nelaime jau nav tikai ministrā, kurš rīkojas no gadījuma uz gadījumu. Arī viņa pārstāvētās partijas īsajā programmā 2018. gada Saeimas vēlēšanām vispār nav satiksmes sadaļas, bet plašākā partijas programma turpina dzīvot 2014. gadā.
Vietā ir veca padomju laiku anekdote. Partijas biedru atestācijā vienam prasa, vai ir bijušas atkāpes no partijas ģenerālās līnijas. "Nē!" braši atbild atestējamais. "Svārstījos kopā ar visu ģenerālo līniju."
Domājot par nākotni, ir svarīgi, lai nākamo vēlēšanu priekšvakarā pretendenti gan uz satiksmes, gan jebkuras citas nozares vadīšanu precīzi parādītu attīstības virzienus un līdzekļus izvirzīto mērķu sasniegšanai.
Partijām un amatu kandidātiem ir jābūt programmām, kuru izpildei vēlāk var sekot līdzi vēlētāji. Tas ir priekšnoteikums attīstībai, kas notiek nevis nejauši un pēc situācijas, bet gan ir skaidri izplānota, apzināta un virzīta. Ceru, ka priekšvēlēšanu laikā tomēr notiks nopietna diskusija.
* Bijušais Ceļu policijas priekšnieks
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
