Iesaki rakstu: 
Latvijā jau labu laiku ir tradīcija noskaidrot attiecīgā gada atraktīvākos (jocīgi piesaistošos) izteikumus. Ar to nodarbojas Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa. Tā izveido speciālu žūriju. Tai uztic akceptēt aizvadītā gada leksiski neveiksmīgākos risinājumus.
Žūrija ir akceptējusi 2019.gada leksiski atraktīvākos izdalījumus. Par to 2020.gada 27.janvārī tika priecīgi paziņots latviešu tautai “Delfi” publicētajā tekstā ar virsrakstu “Šuplinskas “Pandoras lāde”, “episki” un “notumse” – izziņo gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu”. Tekstā paskaidrots: “No visiem par spārnotiem atzītiem teicieniem šoreiz līderos tikusi izglītības ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) norāde: "Man nav Pandoras lādes, no kurienes es jums varu paņemt šo atalgojumu!", kas ne vien ataino aizgājušā gada peripetijas ap valsts budžetu, bet arī plašās masās (!?) aktualizējusi interesi (!?) par sengrieķu mitoloģiju, informē pasākuma rīkotāji.”
Diemžēl gan ministre, gan žūrija, gan žurnālisti ir “aktualizējuši” savu slinkumu, bezatbildību, neizglītotību. Ne ministre, ne žūrija, ne žurnālisti nav papūlējušies noskaidrot slavenā metaforiskā teiciena “Atvērt Pandoras lādi” nozīmi. Teiciens tiek lietots pilnīgi nepareizi, un tas ir liels kauns! 2019.gada oktobra sākumā pirmā teicienu pilnīgi nepareizi lietoja ministre. No informācijas medijos var secināt, ka žūrija nekonstatēja ministres aplamību. To nekonstatēja arī žurnālisti, sacerot priecīgās publikācijas.
Sengrieķu mitoloģijā Pandora ir pirmā sieviete uz Zemes. Pandoru radīja Zevs, kurš viņai uzdāvināja slēgtu trauku – “Pandoras lādi”. Pandora ziņkāri atvēra trauku, un no tā izlidoja visdažādākās nelaimes, bet trauka dibenā palika tikai cerības. Teiciens “Atvērt Pandoras lādi” nozīmē izraisīt nenovēršamu nelaimi. Ministre to nezināja. Viņas mitoloģiskajās zināšanās Pandoras lādē glabājas nauda...
Bet tas vēl nav viss! Izrādās, žūrija ir talantīgāka par ministri. Faktiski talantīguma ziņā žūrija krietni apsteidz ministri. Ja ministre apliecina tumsonību, tad žūrija apliecina debilitāti. Tā dzirkstoši izpaužas žūrijas locekļu (gandrīz uzrakstīju “luncekļu”) profesionālajā identifikācijā. Tā ir reti jocīga – pusdebila un debila. Ne velti viens asprātīgs komentētājs izteicās, ka žūrijā kādu vēl vajadzēja nosaukt par proktologu*.
Internetā lasāms: “Šogad rīkotāju deleģētajā žūrijā strādāja RLB Latviešu valodas attīstības kopas vadītājs Uģis Nastevičs, literatūrfilosofe (!?) un tulkotāja Ieva Kolmane (Latvijas Rakstnieku savienība), literārais redaktors, tulkotājs un terminologs (!?) Aldis Lauzis, sociolingviste, Latvijas Okupācijas muzeja vadošā pētniece Vineta Poriņa, komunikācijas praktiķis (!?) Pēteris Pūrītis, valodnieks, LU profesors un LZA akadēmiķis Andrejs Veisbergs, laikraksta "Diena" žurnālists, publicists Egīls Zirnis un literatūrzinātniece, Rīgas Franču liceja latviešu valodas un literatūras skolotāja Lita Silova.”
Pirmo reizi nākas sastapties ar apzīmējumiem "literatūrfilosofe", "komunikācijas praktiķis", "terminologs". Salikums "literatūras filosofija" ir dzirdēts. Protams, tādu salikumu lieto ļoti nosacīti kā sinonīmisku aizvietojumu vārdiem “literatūras teorētiķis” vai “literatūrzinātnieks”. Taču nav sastapta kāda literatūras speciālista vēlēšanās sevi sabiedrībā identificēt kā “literatūrfilosofu”. Normāli cilvēki ciena filosofiju, literatūru, zinātni un nav spējīgi tik pamatīgi kropļot valodu.
Identifikācija "komunikācijas praktiķis" momentā asociējas ar nepārprotamu debilitāti. Sanāk, ka ir īpaši indivīdi, kuri praktiski sazinās ar citiem cilvēkiem. Svešvārds “komunikācija” apzīmē saskarsmi, saziņu, domu, priekšstatu, jūtu apmaiņu starp cilvēkiem. “Komunikācijas praktiķi” ir visi cilvēki, bet ne tikai dārgais komunikācijas ūnikums Pēteris Pūrītis. Interesanti, vai kungs lepojas ar savu unikālo talantu? Kāpēc viņu neidentificēja kā “rakstnieku”? Internetā viņš skaitās “rakstnieks”. Bet vispār nebūtu nemaz tik slikti, ja no Pētera Pūrīša paaudzes (dzimis 1970.g.) un latviešu visvērtīgākās “6.oktobra paaudzes” (dzimuši 80.gados) Dievs ar komunikācijas spējām būtu apveltījis tikai kungu Pūrīti. Tad latviešiem nebūtu valdība ar “583 darāmajiem darbiem”, Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda nestenētu “nācijas tēvs”, Latvijai nākotnē nedraudētu “klimatneitralitāte”, mums katru dienu nebūtu jālieto tādi skaisti svešvārdi kā “degradācija”, “deģenerācija”, “idiotisms”, “debilitāte”. Varbūt pat būtu likvidēts kriminālais kapitālisms un atgūta valstiskā neatkarība, bet Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopai nevajadzētu nodarboties ar leksiskajām muļķībām, jo latviešu inteliģencei būtu nevainojama dzimtās valodas kultūra.
Vai "terminologs" izdomā jaunus terminus? Neticu, ka bijušais LPSR ZA izdevniecības “Zinātne” populārzinātniskās literatūras redakcijas vadītājs Aldis Lauzis pats atbalsta tādu apzīmējumu un sevi uzskata par terminoloģijas speciālistu. Respektīvi, leksikoloģijas nozares pārstāvi, kurš pētī terminus. Viņš ir labs zinātniskais redaktors un labs tulkotājs.
Inteliģences garīgā pagrimuma apstākļos debilitāte izpaužas dažādi un arī leksiski. "Nācijas tēvs", protams, nav vienīgais leksiskais āksts Latvijā. Inteliģences smadzenēs enerģiski pulsējošais debilitātes process vēlas sevi apliecināt un laužas uz ārpasauli. Tas realizējas verbāli – izdalot debilus “jaunvārdus”. Tāpēc mums ir ne tikai “komunikācijas praktiķi”, bet arī leksiskās debilitātes praktiķi. Debilu “jaunvārdu” izdalīšana ir viena no “brīvvalsts” latviešu varas inteliģences galvenajām kompetencēm un intelektuālajām kaislībām. Valoda ir prāta attīstības līmeņa reprezentante. Valoda vienmēr parāda smadzeņu stāvokli. Ja smadzenēs ir haoss, tad arī valodā ir haoss. Tas ir sen zināms. Vienīgi senāk nebija zināms, ka atsevišķi sociālie strati var garīgi sabrukt tik strauji un tik drausmīgā formā. Latviešu varas inteliģence zinātnei piegādā ļoti nopietnu materiālu.
*Proktoloģija – medicīnas nozare, kas pētī taisnās zarnas un citu resnās zarnas daļu slimības.
Seko mums 
Centrālajai vēlēšanu komisijai (turpmāk - CVK) ir rakstiski jāatvainojas Aivaram Lembergam par liegumu balsot pašvaldību vēlēšanās, - tā nolēmusi tiesa.
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
