Iesaki rakstu: 
Eksistenciālajai traģēdijai, kas latviešu tautā turpinās jau gadus trīsdesmit un izteikti triumfālu pakāpi ir sasniegusi “6.oktobra paaudzē”, ir objektīvs faktors. Tāds faktors patiešām eksistē un ir cienīgs ieņemt noteiktu vietu analītiskajos diskursos, kaut gan tajā pašā laikā tāds faktors karājas mata galā.
Tas ir ļoti trausls faktors. Tas ir tikai daļēji objektīvs faktors un patiesībā tiek izvirzīts tāpēc, ka visas nelaimes negribētos izskaidrot vienīgi ar subjektīvajiem faktoriem; proti, pašas latviešu tautas simtprocentīgo vainu. Tautas vaina nav simtprocentīga, bet deviņdesmitdeviņprocentīga.
Eksistenciālās traģēdijas objektīvais faktors ir šāds. Latviešu tauta tās varas inteliģences vadībā pēc PSRS sagraušanas maksimāli (maniakāli) tiecas atmest un aizmirst kultūras mantojumu (šīs tieksmes amorālās būtības vērtējums ir atsevišķa sāpīga tēma) un sākt dzīvi pilnīgi no jauna, bāzējoties uz “eiropeisko kultūru”.
Dedzīgi tika propagandēta “atgriešanās Eiropā”. Neviens nepievērsa uzmanību tādas propagandas absurdam, jo Latvija taču nekad nebija pametusi Eiropu, kas vispār nav iespējams. Tāpat neviens nepievērsa uzmanību tam, ka atsacīšanās no kultūras mantojuma ir mežonīga atsacīšanās no latviešu kultūras vēsturē visaugstākajiem panākumiem XX gs. 70.gados.
Ļoti dedzīgi “Eiropu” joprojām propagandē latviešu mietpilsoņu guru Maija Kūle: “[..] Es stāvu un krītu par Eiropas Savienību. Principā par šo eiropeisko civilizācijas kopību.” (Kas ir “civilizācijas kopība”!?)
Kūle pati sevi uzskata un citiem liek viņu uzskatīt par “filozofi”. Daudzus gadus bija “marksistiskā filozofe”, bet vienā rītā uz brokastu laiku kļuva “buržuāziskā filozofe”. 2006.gadā “filozofei” iznāca šausmīgā valodā bez literārās rediģēšanas sataisīta grāmata “Eirodzīve”. Stāvēšana un krišana par “Eiropu” tika akcentēta 2016.gadā, kad kundze aplaimoja tautu ar “jābūtības dimensijas” svēto garu tāpat kā Pavļuta kungs aplaimoja tautu ar “par-politikas” debilo programmu.
Eksistenciālās traģēdijas objektīvais faktors karājas mata galā tāpēc, ka latviešu varas inteliģence nekad nav centusies noskaidrot, kas notiek “Eiropā” un vai vispār ir vērts “atgriezties Eiropā”. Latviešu varas inteliģencei faktiski nemaz neinteresē “Eiropas” tagadnes stāvoklis – rietumeiropiešu morāli garīgā seja. Latviešu varas inteliģence nekad nav apsvērusi “Eiropas vērtību” lietderību savai tautai.
Jautājums “Kāds būs latviešu tautai labums no “atgriešanās Eiropā”?” neeksistē. Ja latviešu varas inteliģence būtu saprātīgi izturējusies pret Rietumu kultūras stāvokli XX gs. 80.-90.gadu mijā, tad latviešu tautas eksistenciālās traģēdijas vietā būtu eksistenciālā drāma, ja turpinām izmantot skatuves mākslas žanru specifiku. Atšķirība starp traģēdijas žanru un drāmas žanru ir milzīga. Traģēdijai ir traģiskas beigas. Drāmas beigas neliecina par dzīvības izbeigšanos, un saglabājas optimistiska ticība nākotnei.
Lieta ir tā, ka XX gs. 80.-90.gadu mijā Rietumeiropas kultūrā ārdoši turpinājās milzīgs pagrimums. Pagrimums sākās pēc 1968.gada notikumiem Francijā, Vācijā u.c. Eiropieši pārstāja dzemdēt bērnus. Zinātnē, filosofijā, izglītībā, mākslā un literatūrā lepni visu nosacīja postmodernisms (pisuāri mākslas izstāžu zālēs). Sociāli politiskajā sfērā prioritāte bija neoliberālismam. Saimnieciskā darbība bija nonākusi finansu spekulantu rokās, radot kapitālisma jaunu modifikāciju – finansu kapitālismu. Morāli tikumiskajā sfērā priekšroka tika dota “politkorektumam”, “uzskatu plurālismam”, “demokrātiskumam”, “seksuālajai revolūcijai”, “tolerancei”, “cilvēktiesībām”.
Latviešu tautas “atgriešanās Eiropā” reāli bija organiska pievienošanās Rietumeiropas pagrimumam. Tā politiskais simbols tagad ir piedzēries vīrelis ar katrā kājā savādāku kurpi.
Latviešus nevar vainot Rietumeiropas pagrimumā. Rietumeiropas pagrimums sākās bez latviešu līdzdalības. Tāpēc ir iespējams ļoti trauslais objektīvais faktors, izskaidrojot latviešu tautas eksistenciālo traģēdiju.
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
