Iesaki rakstu: 
Profesore Ancāne LSM portāla rakstā par Latvijas sabiedrību pandēmijas laikā runā par to, ka, viņasprāt, tajā valda vairāk dusmas nekā bailes.1 Tomēr es tam nepiekritīšu.
Protams, daļēji var pievienoties profesores teiktajam par vietējās aristokrātijas trūkumu, neprasmi uzturēt saziņas kultūru, paužot savas jūtas, infantilo rādīšanu vienam uz otru ar pirkstiem brīdī, kad jāuzņemas atbildība.
Kā veselības ministrs teica: “Bet ko pārējās ministrijas ir darījušas?” Sak, varēja taču tiesneši vai vismaz to palīgi tiesas sēdēs apzinīgi apvakcinēt dalībniekus, aktieri, mūziķi un diplomāti apzvanīt pensionārus, zemkopji darināt kaņepju palagus sirgstošajiem, kā arī brūvēt vitamīnu dzērienus un pedagogi nevis apzināt iespējas inficēties ar slimību, bet pasniegt stundas par vakcīnu izstrādes vēsturi un to pienesumu sabiedrības vidējā dzīves ilguma palielināšanā.
Bet, runājot par profesores piesauktajiem arisokrātiem kā uzvedības paraugu, jāatzīst, ka tie palīdzēja radīt brīnišķīgus mākslas darbus, mūziku un prozu. Tomēr bez augstākām garīgām vērtībām tie tikpat labi varēja būt arī pēdējie nelieši, uzdzīvotāji un sīkumaini tautas ekspluatatori, kuri pat varēja izraisīt veselus pasaules karus vecu aizvainojumu, radu ķildu un tukšu ambīciju dēļ.
Latvijā realitāte ir tāda, ka ir pat veseli reģioni Latgalē, kur vakcinācijas aptvere vecā gadagājuma cilvēku vidū ir aptuveni 30%. Un vēl raksturīgi, ka mazāka vakcinācijas aptvere ir tieši krievalodīgo populācijā.
Ko tas liecina? Iespējams, kāds arī protestē pret kārtējo slikto valdību, paužot pasīvu agresiju un izvēloties nevakcinēties. Tomēr visticamāk šeit tomēr valda bailes. Bailes no nezināmā, nejaukā. Un tajā brīdī, kad iztēlotās briesmas apdraud cilvēku, ir divi rīcības modeļi – cīnīties vai bēgt.
Tos, kuri pieraduši cīnīties, proaktīvo sabiedrības daļu padomju laikā centīgi centās piesēdināt – nelien augstāk, vēl nopļaus, pieklusini savas ambīcijas un nespekulē (t.i. nenodarbojies ar uzņēmējdarbību), lai neatzīst par komunistiskās iekārtas grāvēju. Varoņi vairāk bija pielīdēji un hameleoni nekā tie, kuri nāk ar savu iniciatīvu. Kad izpaliek cīņa t.i. praktiska rīcība, paliek bailēs balstītais uzvedības modelis – bēgt. Šai gadījumā vienkārši nedarīt neko.
Klāt vēl nāk kaimiņu valsts informatīvās telpas spiediens, kur valdošajam aparātam, lai saglabātu varu, ir izdevīgi atainot pasauli kā kaut ko biedējošu. Apkārt valda naidīgie rietumi, sazvērestības, diversanti un ārzemju aģenti, planēta Niburu, kura tuvojas zemei, visbeidzot asteroīdi, kuri tūlīt, tūlīt var ietriekties mūsu planētā, dranķīgs uzturs, noziegumi, nacisti un krāpnieki.
Vienīgais patiesi uzticamais, kas vēl tajā atlicis, ir valdošais, patiesi stabilais režīms, kurš jūs aizsargās ar virsskaņas raķetēm! Diemžēl pēdējais nepasargā no vīrusa, bet neko, nebāzīšu galvu ārā, un mani tas neskars. Antivakseru argumenti kalpo vienkārši par alibi, lai pastāvētu status quo, iekapsulētos. Vecam cilvēkam turklāt domāšana nav tik elastīga, lai krasi pārvērtētu iepriekš pieņemto lēmumu pareizību.
Kāds ir risinājums vakcinācijas aptveres palielināšanai šajā vidē? Kā redzams, milzīgie PR pasākumi ar vakcinācijas centriem, atkailinātām rokām varbūt palīdz novakcinēt jaunatni, bet vecā gadagājuma cilvēki ir pilnīgi imūni pret to. Sak, vai mazums propagandas redzēts savā dzīvē, lai katram uzsaukumam skrietu pakaļ.
Vai atslēgas moments ir skaļi apraudātais moments, ka kādam neaizsūta pavēsti viņa dzimtajā valodā? Baidos, ka tādas lapeles vairāk kalpos iekuram krāsnij nekā kā reāls pamudinājums valstij, kuras valdībai jau tā trūkst uzticības, uzticēt arī savu veselību. Arī Krievija nebūt nav pirmrindniece vakcinācijas aptveres ziņā.
Risinājums ir uzrunāt katru personīgi. Piesaistīt vietējos cilvēkus, ja lokālajam ģimenes ārstam trūkst resursu, kuri, apzvanot līdzpilsoņus, nevis vienkārši saka – vakcinējieties, bet runā par savu piemēru, pasaka – es to darīju, arī man apkārtējie, un nav izauguši ne ragi, ne nagi. Jūtos lieliski un pasargāts/a, kā arī nu daudz mazākā mērā varu apdraudēt apkārtējos. Pievienojieties! Un vēl pazvanīt otru, trešo reizi, jo ne visi var uz kādu rīcību izšķirties vienas sarunas brīdī. Varbūt vēl aizbraukt kopā ar pastnieku un parunāt klātienē, kā to dara Lietuvā.
Ko varam darīt kā sabiedrība, kādas zāles būtu dodamas pret bailēm ne tikai pandēmijas apstākļos?
Dievbijība ir laba lieta, tā palīdz sakārtot dzīvi un nejaukt ārā citu, piemēram, izjaucot ģimenes, bet vienkārši bezjēdzīgas bailes iznīcina dvēseli.
Bībelē, kura gadsimtu gaitā cilvēcei ir kalpojusi kā iedvesmas un garīgā stiprinājuma avots veselām paaudzēm, ir lielisks citāts: Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. 2Tim1:7
Instinktu līmenī cilvēciski ir domāt par nebūšanām, tās domās bezgalīgi šķetināt, jo tā šķietami liekamies pasargāti – liekas, esam apzinājuši visus iespējamos draudus dažādiem situāciju attīstības scenārijiem. Tomēr tas ne vienmēr kaut kur ved, gluži otrādi, mēdz ievest liekā stresā un bailēs, kas paralizē. Ne visu varam mainīt, bet, ja ir iespēja, tad to darām, pārejam uz rīcību!
Tādēļ lieliski ir mainīt fokusu no nebūšanām un iespējām.
Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! Fil 4:8
Angliski šis citāts ir vēl spēcīgāks – domājiet par ekselenci un to, kas ir balvas vērts!
Finally, brothers and sisters, whatever is true, whatever is noble, whatever is right, whatever is pure, whatever is lovely, whatever is admirable—if anything is excellent or praiseworthy—think about such things. Phil 4:8
Vai mana rīcība, izgāžot žulti, ir balvas vērta? Vai es rīkojos ekselenti, ierāvies/usies savā alā? Vai pasaulē ir tikai šausmas vai lietas, kas ir šķīstas un mīlīgas? Varbūt pats/i varu tāds/a būt? Nezāģēt apkārtējos, bet strādāt pie sevis, pateicoties par visu, nevis tikai šķendējoties par to, kā nav. Atceroties par deportētajiem, mirušajiem, iznīcinātajiem pasaules karos un sērgās, tomēr nepaliekot mūžīgajās sērās un melanholijā, kā arī bailēs, ka kas tāds var atkārtoties, tādēļ labāk neko nepasākt.
Un pandēmijas sakarā - vai tas ir cēli uzmest apkārtējiem sevi kā slogu, kas mēnešiem aizņem intensīvās terapijas gultu? Vai tomēr solidarizēties vakcinējoties ja ne sevis, tad apkārtējo un sev mīļo cilvēku dēļ.
Dzīvot pats par sevi ir riskanti. Jautājums: “Kā mēs šos riskus varam menedžēt, lai dzīve neapstātos?” Ne vienmēr risinājums ir braukšana uz 30km/h, lai izvairītos no visa, kas varētu draudēt, sevišķi, ja jāveic tāls ceļš (šai gadījumā, izvairoties no visām iespējamajām vakcīnas blaknēm, vienkārši nevakcinējoties un apstādinot sabiedrisko dzīvi). Tāpat kā apgādājamies ar drošības jostām un izguļamies pirms ceļa, lai iespēju robežās nodrošinātu drošu satiksmi, tāpat arī vakcīna var palīdzēt dzīvot piepildītu dzīvi, nebaidoties uzņemt sev tuvos ciemos, apmeklējot reliģiskos un kultūras pasākums, redzot apkārtējo smaidus, nevis daudzu piesauktos “uzpurņus”. Jā, kā katrām zālēm, protams, nāk klāt risks, bet vai tas nav tā vērts?
Draugi, mazāk skatāmies TV, bet izejam ārā un priecājamies par dzīvi, nodrošinoties, lai gan mēs, gan apkārtējie būtu arī dzīvi!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
