Iesaki rakstu: 
Tieši tāpēc ar tiem šķiet tik parocīgi karot. It īpaši tādiem politikāņiem, kuri atjēdzas, ka pie durvīm jau klauvē 1.oktobris, bet pašiem ir nepieklājīgi tukšs tautai atrādāmo labo darbu groziņš.
Kad gan vēl tiks dota vienreizēja iespēja priekšvēlēšanu plakātos lepni pozēt ar drupām fonā? Jo nekā jaunuzcelta īsti nav, turklāt Mežaparka Lielo estrādi (Latvijas Arhitektūras gada balva) ar savu biežo klātbūtni tās pārbūvē pārāk "apgānīja" Oļegs Burovs...
Un, ja vēl Laimes māte panāktos pretī un izdotos Rīgā sarīkot savu "Bronzas nakti", uh! Ziniet, tādu policejiski kontrolējamu un provokatoriski vadāmu! Lai latvju tauta vispirms sasabīstas līdz šermuļiem, bet tad, izbīlim pārejot svētās dusmās, bariņiem vien tek uz iecirkņiem nobalsot par profesionāliem urrāpatriotiem. (Savukārt 15.Saeimas kampaņai rezervē paliek "dejas uz kapiem".)
Tieši tāpēc tagad zvēro tādas svētas dusmas uz iekšlietu ministri-nelatvieti un sazin ko pie sevis domājošiem likuma sargiem. Kāpēc nevajadzīgi auklējušies ar urlām? Kur par nodokļu maksātāju naudu "neapjaustai vaj'dzībai" sagādātie steki, gumijas lodes, asaru gāze? Kam tam Kalvītis to ūdensmetēju nopirka?! Eh, tādu izdevību nogulēt...
Galu galā 2007.gada aprīļa Tallinas grautiņš "vainagoja" tā aukstasinīgā izraisītāja cerēto: Andrusa Ansipa – pieminekļa (un apbedījumu) "galvenā aizvācēja" – vadītā Refomu partija (jau martā) kļuva par Rīgikogu vēlēšanu uzvarētāju. Turklāt tā ir saglabājusi sev lielākās frakcijas pozīciju arī nākamajos trijos Valsts domes sasaukumos! Viņš pats vadīja valdību līdz pat 2014.gadam, kad pārsēdās Eiropas Komisijas vicepriekšsēža krēslā. Skaidrs, ka ne viens vien latvju politcensonis arī vēlētos pielaikot šādus "bronzas laurus".
Turklāt patlaban ir nepāprotami jūtams, ka arī plašai publikai – un masu medijiem – trakoti gribas vērienīgā emocionālā izlādē atbrīvoties no visiem kompleksiem, kas mums krājušies jau kopš 1939.gada 23.augusta pakta un 5.oktobra bāzu līguma. Gribas svēti ticēt, ka, nojaucot pieminekļus, beidzot pilnībā "atriebsimies" to cēlājiem. Sabiedriskajā domā biezē apziņa, ka nu ir īstais brīdis, nu "drīkst" – un ja nu to palaiž garām?
Pieļauju, ka liela daļa Igaunijas sabiedrības joprojām ir svēti pārliecināta, ka visi "bronzas nakts" ekscesi – vecpilsētā izsisti skatlogi, izlaupīti veikali, dažu netīšām savažotu ārzemju tūristu šausmu stāsti par "izolatoru" ostas terminālī, "vecās" Eiropas šoks – un to radītās sekas bija pavisam lēta samaksa par iespēju skaidri ierādīt "impērijas šķembai" tās vietu Igaunijas sociālajā hierarhijā. Arī mums, baltiešiem, taču tik ļoti gribas "slieties no ceļiem"!
Gribētos ticēt, ka visu tagadejās tūdaliņbravūras eksploziju varētu neitralizēt viens brīdinošs "krekšķis" no Samnera Velsa ielas. Kā zinām, Džozefa Robineta Baidena partija Saeimas vēlēšanās nepiedalās. Turklāt diez vai ASV valdībai – kurai jau tā ir pilnas rokas ar Ukrainas traģēdiju – patlaban šķiet lietderīga politiski etniskā saspīlējuma haotiska izlāde NATO valstī, kas "vairāk kā" robežojas ar Krieviju. Vot, uz šādu "stopkrāna noraušanu" būtu ļoti interesanti paskatīties!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
