Iesaki rakstu: 
Iespējams, ka”’ brīnums” notiek vismaz reizi katra cilvēka dzīvē, jautājums, vai spēj to piefiksēt. Ir novērots, ka subjekts, kas tikko izķepurojies no nopietnas ķezas, kur, loģiski spriežot, rezultātam vajadzēja būt citādam, aizdomājas un izvērtē savu dzīvi un vērtības. Bet tas parasti ilgst neilgi, un viss aiziet vecās sliedēs.
Runā, ka Dievs dod cilvēkam pārbaudījumus tik daudz, cik tas spēj pavilkt. Zināma loģika tur ir, jo diez vai būtu labi, ja visi staigātu šai saulē pastāvīgi laimīgi un pašapmierināti. Tomēr jautājums nav viennozīmīgs. Gadījums iz dzīves. Vīrs spēka gados iet boja muļķīgā negadījumā (sadeg iesprostots sasistā auto). Māte, kas audzinājusi vienīgo dēlu bez tēva, bieži cīnīdamās ar trūkumu, apglabā dēlu un pēc divām nedēļām nomirst. Tātad nepavilka. Acīmredzot jautājums jāatstāj kategorijā „cilvēka prātam neaptverams”.
Šis bija izvilkums no mana raksta par ticības un reliģijas jautājumiem, kas tika publicēts šajā portālā vairāk nekā septiņus gadus atpakaļ - https://www.pietiek.com/raksti/par_ticibu,_religiju_un_vertibam.
Bet šoreiz ne tik daudz pa to. Kopš 26. februāra kristīgajā pasaulē ir iestājies Lielais gavēnis, laiks, kad būtu jāatsakās no izpriecām, jāierobežo ēšanas prieki un jānododas pārdomām par mūžīgo, jo, kā zināms, tad tukšā dūšā domājas labāk. Dīvainā kārtā šogad tas sakritis ar “Covid-
Neiedziļinoties jautājumā par to, vai tas ir Dieva sods, brīdinājums vai kosmiskā karma par cilvēku grēkiem un dabas postījumiem, vēlos paust dažas domas par tā saucamo vērtību skalu, absolūti nepretendējot uz to kā “patiesību pēdējā instancē”.
Domājams, ka katra indivīda dzīvē ir bijuši vairāk vai mazāk skarbi satricinājumi vai, ja vēlaties, pārbaudījumi. Kāds pēc likteņa trieciena dabū sirmu matu šķipsnu, pārskata savu vērtību skalu un iegūst papildu dzīves gudrību, cits neko nepārskata un uztver to kā neveiksmi, kurā ir vainīgi citi, vēl kāds cits vienkārši uzmet sev cilpu kaklā.
Likteņa sūtītie pārbaudījumi var attiekties kā uz atsevišķu indivīdu, tā arī uz indivīdu grupām vai pat veselām sabiedrībām. Ja runā par pēdējām, tad kolīziju vaininieki, kā likums, ir pašas cilvēku kopas vai sabiedrības. Neiedziļinoties senākā vēsturē, pietiek atcerēties abus pasaules karus un pierādījumu piestādīšana šeit nav nepieciešama.
Tāpat ir skaidrs, ka atsevišķi indivīdi, lai arī cik liela vara viņu rokās nebūtu, nav spējīgi “savārīt ziepes” bez attiecīgās sabiedrības atbalsta. Otra likumsakarība - pēc saņemtiem likteņa sitieniem atsevišķi indivīdi vai to kopas pārskata savu pasaules uztveri, tomēr, paiet zināms laiks, un viss ieiet vecajās sliedēs. Indivīda gadījumā šis laiks var pat būt pat mazāks par gadu, sabiedrībām- -desmit un vairāk.
Kas tad varētu būt tas, kas traucē izvairīties no nopietnām problēmām. Būtībā tie ir tie paši Bībeles baušļi, kuri konsekventi netiek ievēroti. Var jau apņirgt reliģiju kā tādu, tomēr apstrīdēt šīs desmit lietas nav iespējams. Lūk, pirmais no tiem - “Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man”. Šaurākā nozīmē tas nozīmē neradīt sev elkus, kā tas notika Staļina padomijā vai Hitlera Vācijā, un attiecināms arī uz šodienas Krieviju, savukārt plašākā nozīmē to var attiecināt uz tādiem “elkiem” kā mantrausība, godkāre un varaskāre, par ko arī vēlos parunāt konkrētāk.
Manā skatījumā šīs pēdējās trīs “vērtības” nāk mantojumā no padomijas un izteikti saskatāmas tā saucamajā postpadomju telpā, tai skaitā arī Latvijā, bet it īpaši Krievijā, kas sevi pasludinājusi par mantinieci PSRS - greizo spoguļu karaļvalsti, kur gaļas izcirtējs sociālajā piramīdā atradās vairākas pakāpes augstāk par inženieri, bet piramīdas augšgalā bija iekārtojies partijas funkcionārs, kurš radīja pievienoto vērtību tikai ar mīnusa zīmi. Principā tas modelis ar čomu būšanām, blatiem un kukuļdošanu lielākā vai mazākā mērā ir pārnests uz šodienu postpadomju valstīs, pielāgojot to kapitālismam, tā teikt, “kapitālisms priekš savējiem”, un ar brīvo tirgus ekonomiku šeit nav ne mazākā sakara.
Kāds pateiks - atkal jau kārtejais rusofobiskais raksts. Vispār jau nebūtu to Krieviju tā izcēlis, lai jau vārās savā sulā, ja vien tur valdošā kliķe necenstos uzspiest savu “vērtību skalu” pārējai pasaulei, uzpērkot un korumpējot, kur vien tas iespējams. Pateikšu vēl vairāk – nebūtu iebildumu sadarboties ar šo valsti, ja no šīs sadarbības varētu iegūt ko vērtīgu, un nav runa par dabas resursiem, kuru nozīme ekonomikā pamazām izzudīs, bet gan par tādām lietām kā modernas tehnoloģijas un efektīva valsts pārvalde, ko ņemt par piemēru. Sorry, bet tuvākā nākotnē tur neko tādu nesaskatu.
Turpinot tēmu par vērtību skalu greizo spoguļu karaļvalstī, daži piemēri. Krievijas valsts uzņēmuma Rosņeftj vadītājs un Putina “cīņu biedrs” vēl kopš Pēterburgas laikiem Igors Sečins ir iegādājies 5 stāvu (!) dzīvokli prestižā Maskavas rajonā. Vai kāds var man paskaidrot, kādā velna pēc vienai ģimenei ir vajadzīgs dzīvoklis piecos līmeņos - https://youtu.be/Rl7i79_UyU4
Jāpiebilst, kas tas tālu nav vienīgais šī “topmenedžera” īpašums. Vārdu “topmenedžeris” ieliku pēdiņās, jo neko izcilu šis kungs savā amatā nav paveicis, drīzāk gan otrādi, ja piemin naftas karu ar Saūda Arābiju, kura konsekvences Krievijas ekonomikai var izrādīties visai bēdīgas, ja atceramies naftas cenu krituma izraisīto defoltu PSRS ar sekojošu šīs valsts sabrukumu.
Vēl viens spožs piemērs. Bijušais atslēdznieks un Putina miesassargs, bet tagadējais Krievijas Nacionālās gvardes vadītājs Viktors Zolotovs - https://youtu.be/kdhauZIebdw
Labi. Liksim mierā Krieviju. Lūk piemērs no šejienes ikdienas - jau pirmajās klasēs sīcis, kurš nevar palielīties ar planšetdatoru vai krutu viedtālruni, pārējo klasesbiedru vidū tiek uzskatīts par nepilnvērtīgu un izstumto. Bļin, vecāki, kādu piemēru Jūs rādāt!
Vēl viena lieta, ko gribu pieminēt. Tā ir komercializācija visās dzīves sfērās. Kaut kā nav dzirdēts, ka pēdējo 30 gadu laikā ir radīti kādi šedevri mākslas jomā, kā tas bija, piemēram, rokmūzikā pagājušajā gadsimta 60. un 70. gados. Nu nevar radīt kaut ko vērtīgu un paliekošu, ja pirmajā vietā ir peļņa, bet ne radošums.
Apkopojot šeit uzrakstīto, kādi var būt secinājumi? Acīmredzot visas iepriekšējas kolīzijas senākā un ne tik senā cilvēces vēsturē nav bijušas pietiekamas, lai ļaudis nāktu pie prāta. Varbūt vajag kaut ko šerpāku, piemēram, kodolbumbošanu, par ko tā tīk runāt Kremļa saimniekam (Putina atklāsme - “mēs nonāksim paradīzē, bet viņi nosprāgs”).
Žēl tikai, ka “nosprāgs” tie, kas to vismazāk pelnījuši, savukārt, tie, kas pelnījuši, pavilks savu dzīvi vēl kādu laiku Altaja kalnu bunkurā vai līdzīgā vietā - https://youtu.be/0X5wVDCbiMs
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
