Vīrusa dievi un vīrusa misija planetārās depresijas priekšvakarā
Arturs Priedītis20.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Apstiprinājies sākotnējais secinājums. Proti, pandēmijas analītikā aizraujošs darbs ir ne tikai infektologiem, virusologiem, epidemiologiem, politiķiem, žurnālistiem, bet visaizraujošākais darbs ir ekonomistiem. Pandēmijas ekonomiskā būtība ir nesalīdzināmi fundamentālāka nekā demogrāfiskā būtība. Pandēmijas dinamiku koriģē ekonomiskā dinamika.*
Ekonomiskā analīze eksistē. Tikai par to maz informē mediji. Domājams, mediji klusē ne tikai tāpēc, ka ekonomiskā analīze ir bez konspiroloģiskām fantāzijām, kuras spētu emocionāli kutināt auditoriju. Mediju saturu nosaka mediju saimnieki, un viņi neatļauj cilvēci informēt par pandēmijas ekonomisko būtību. Planētas mediju saimnieki ir reizē planētas “naudas maka” saimnieki. Tātad cilvēces saimnieki, kontrolējot politiskos, ekonomiskos, ideoloģiskos un garīgās kultūras procesus.
Starp citu, izvairīšanās no konspiroloģiskām fantāzijām ir zināms progress globālo sociālo problēmu analītikā. Neviens sevi cienošs analītiķis necenšas izteikties par koronvīrusa mākslīgo izcelsmi, bioloģiskā ieroča funkciju, Ķīnas, ASV, Izraēlas, Krievijas lomu vīrusu radīšanā u.tml. Koronvīrusa dievi (konkrēti autori) netiek noskaidroti. Arī koronvīrusa misija netiek formulēta. Vienīgi tiek norādīta Ķīnas valdības klusēšana. Ķīnas valdība noteikti daudz ko slēpj no pasaules sabiedrības.
Divi Ķīnas diplomāti lika saprast amerikāņu karavīru vainu infekcijas izplatīšanā Uhaņā 7.Vispasaules militāro spēļu laikā 2019.gada 14.-29.novembrī. Bet tas tika izdarīts neoficiāli. Protams, abu diplomātu neoficiālais viedoklis ir analoģisks oficiālajam viedoklim visaugstākajā politiskajā līmenī. Tā ir tas, ņemot vērā Ķīnas izcilo valstisko organizētību un ķīniešu ierēdņu ideālo disciplinētību. Abi diplomāti realizēja skaistu specoperāciju, lai kauninātu amerikāņu kolēģus par nevēlēšanos atklāt patiesību. Ķīnas ierēdņi nav svešzemju elites lokālās marionetes. Viņi nekad neteiks to, ko nedrīkst teikt un nekad nelīdīs denuncējoši sūdzēties uz ASV vēstniecību...
Notikumi attīstās bez nepieciešamības noskaidrot koronvīrusa izcelsmi. Tas tiek uzsvērts analītiķu tekstos. Koronvīrusam nav nekādas nozīmes galveno planetāro notikumu izpratnē. Turklāt pagaidām vēl valda kaleidoskopiskums – ātri mainīga un raiba atsevišķu notikumu virpuļošana. Notikumu virpuļošana, kā arī notikumu hierarhiskā nesakārtotība liecina, ka dominējošā tendence un dominējošā spēka trajektorija vēl nav noformējusies, kaut gan tajā pašā laikā tuvākās nākotnes seja ir skaidri saskatāma. Cilvēci gaida planetārā depresija. Tātad kaut kas līdzīgs Lielajai depresijai XX gs. pirmajā pusē. Par “Great Depression” dēvē pasaules ekonomisko krīzi. Tā sākās 1929.gada oktobrī ar ASV biržas krahu un turpinājās līdz 1939.gadam.
Medijos netiek adekvāti novērtēti atombumbu sprādzieni naktī no 15.marta uz 16.martu. Tādu metaforisko interpretāciju ir izpelnījušies ASV Federālās rezervju sistēmas (FRS) tik tikko minētajā naktī pieņemtie bezprecedenta lēmumi. FRS jaunākie lēmumi ir vēl drastiskāki nekā 2008.gadā pieņemtie lēmumi. Visatraktīvākie lēmumi ir bāzes procentlikmi samazināt līdz 0-0,25% un ASV ekonomikai piešķirt 700 miljardus.
Tas nozīmē, ka stāvoklis ir daudz nopietnāks nekā 2008.gadā. Pasaules ekonomiskā krīze XXI gs. pirmajā pusē būs briesmīgāka nekā pasaules ekonomiskā krīze XX gs. pirmajā pusē. Atšķirībām ir spilgti iemesli. Toreiz valstīm nebija tik milzīgi parādi. Toreiz nebija šodienas t.s. finansu kapitālisma (“banksteru”, “finansu internacionāles”, “jaunburžuāzijas”) maniakālā alkātība. Toreiz eiropeīdu civilizācijā valdīja veselais saprāts. Vārdi “iracionālisms” un “idiotija” neiederējās inteliģences portretā.
Par šodienas stāvokļa ārkārtīgo nopietnību liecina pasaules finanšu tirgus nereaģēšana pēc FRS bezprecedenta lēmumiem. “Melnajā pirmdienā” (16.martā) un turpmākajās dienās pasaules biržās bija grandiozs kritums. Bet tas liecina, ka koronvīrusam un pandēmijai nav nekādas nozīmes. Netiekamies ar XXI gadsimta mēri, bet gan tiekamies ar banālu infekciju, kura sākās “savlaicīgi”. Vīruss novērš uzmanību no ekonomiskās katastrofas Itālijā (defolta draudi, finansiāli pati slimākā valsts Eiropā) un ASV (totāla recesija). ES nav labāk. Eiropas Centrālā banka ir izvērtusi dedzīgu eiro drukāšanu un sola likvidēt dažādus parādus.
Uzmanība tiek novērsta arī no finanšu “tranzīta” – valstu, privātpersonu, korporāciju, firmu naudas līdzekļu “restarta”. Planētas “naudas maka” saimnieki aiz koronvīrusa kulisēm ir intensīvi pievērsušies finansu kriptoanalīzei – slepenai darbībai savās interesēs. Viņu pārliecībā tā dzīvot turpmāk vairs nedrīkst. Jānosaka atbildīgie par zaudējumiem un jāliek viņiem apmaksāt zaudējumus, jātiek vaļā no lielākajiem parādniekiem un jāvienojas ar tiem, ar kuriem ir vērts iet kopā turpmāk. Planētas “naudas maks” ir pamatīgi jāizvēdina un jāpārkārto. Tā ir vitāla dzīves nepieciešamība. Ja būs vajadzīgs, tad arī “Great Depression” moderns formāts tiks atbalstīts.
Pašlaik tiekamies ar “melno piāru”. Tas sēj paniku un haosu. “Melnā piāra” informācijas vīruss ir apdullinājis miljardus, bet koronvīruss ir skāris tikai dažus tūkstošus. Panikas un haosa avangardā ir nevis pelēkie zvirbuļi, bet inteliģence – politiķi, žurnālisti, ierēdņi. Tā ir unikāla situācija. Cilvēces vēsturē līdz šim panikas un haosa autori bija pelēkie zvirbuļi, bet nevis inteliģence. Cilvēces vēsturē līdz šim premjerministri centās ar saviem izteikumiem nesēt paniku, bet nevis uzkurināt paniku, kā to dara Merķele, Džonsons u.c.
Tā, piemēram, inteliģence saprātīgi uzvedās “Spānijas gripas” (fr. La Grippe Espagnole, sp. La Pesadilla) pandēmijas laikā 1918.-1919.g. (18 mēnešos). Toreiz tika inficēti 550 miljoni (29,5% planētas iedzīvotāji), mira apm. 90-100 miljoni (2,7-5,3% planētas iedzīvotāji). Tagad nevis pats vīruss ir galvenais, bet galvenais ir tā fatālais tēls. Inteliģence baida cilvēkus un padarot tos viegli vadāmus. Sociuma ideoloģiskā sensitivitāte pati ir kļuvusi sava veida pandēmija.
Globālo sociālo problēmu analītikā visslidenākais sižets attiecas uz prognozēm par dzīvi pēc pandēmijas. Tādu prognožu intelektuālā konstruēšana principā ir saprotama un atbalstāma. Tādas prognozes stimulē pandēmiju psiholoģiskā sūtība un loģika. Līdz šim pandēmijas ir bijušas psiholoģiskās profilakses specifisks līdzeklis. Eiropiešu kultūrā pat ir sastopams mēra kults. Pret pandēmiju izturas kā pret sociuma atdzimšanas faktoru. Cilvēki pēc pandēmijām ir sākuši jaunu dzīvi. Viņu apziņā dzīve ieguva jaunu pozitīvo vērtību.
Arī tagad ir cerības, ka pēc pandēmijas sāksies jauna dzīve. Cerības vienīgi mazina tagadnes sabiedrības stāvoklis. Visvairāk attur ticēt jaunas dzīves iespējamībai inteliģences degradācija. Tautas ir palikušas bez to priekšpulka. Priekšpulki formāli pastāv, taču no tiem nav nekādas jēgas. Rupji sakot, sabiedrība bez inteliģences ir mežoņu bars.
Saprotams, nav aizmirstama demogrāfiskā pāreja. “Baltā” rase izmirst. Demogrāfiskā pāreja noslēgsies tikai gadsimta vidū. Tad ir gaidāma dzīves nostabilizēšanās uz ilgāku laiku. Vēl turpināsies eiropeīdu inteliģences “dzīres mēra laikā”. Turpmāk būs vajadzīga ne viena vien pandēmija, lai novērstu uzmanību no inteliģences alkatības, bezprāta, idiotisma, izlaidības pārliekās koncentrācijas.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
