Iesaki rakstu: 
Jebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Mēs visi atceramies, kā krietnais anarhists Ķīlis jau vienreiz mēģināja izmēzt sasmakušos IS un LU staļļus. Un atceramies, kas no tā iznāca, par ko ātri vien tika pataisīts izglītības ministrs.
Tas pats jau notiek arī tagad ar Šuplinskas kundzi. Ik reizi, kad kāds mēģina iedurt ar dakšām tajos mēslos un ieviest kārtību, parādās nelaba smaka, sāk čīkstēt kapliču durtiņas, un no tumsas nāk laukā protestēt noputējušas, treknas, nekaunīgas "druvietes" un "čepānes". Un aiz tām visa mūsu parazitējošā izglītības sistēmas ierēdniecība un nomenklatūra. Tie aizsargās savus treknos labības laukus līdz pēdējam.
Es saprastu, ja būtu kaut kādi sasniegumi šajā sfērā, ja LU būtu reitingu augšgalā, tad varētu vismaz attaisnot tās nenormālās algas, ko saņem vadītāji.
Un tas ir ne tikai izglītības sistēmā... galvenie pretinieki pārmaiņām un reformām (ja neskaita sistēmas partiju politiķus) ir treknā ierēdniecība, kas ir nenormāli uzblīdusi pa šiem 30 gadiem, kur valdījuši ir oligarhi ar Lembergu priekšgalā. Treknā ierēdniecība ir tā, kas cementē oligarhu izveidoto valsts nozagšanas sistēmu. Nomenklatūra dzīvo tik trekni mūsu valstī, ka var bez nekādas komercdarbības, vienkārši ar algām uzkrāt pat pusmiljonu deklarācijās... Nu pasakiet, kapēc lai viņi gribētu kaut ko mainīt!!??
Bet galvenais ir piekārt birkas gan politiskajiem spēkiem, gan politiķiem, kas uzdrošinās traucēt vecās sistēmas mieru. Ķīlis gribēja iznīcināt latviešu valodu… tagad jau redzam, ka JKP ir pataisīta par "jauno komunistu partiju" un Šuplinskas kundze par "komjaunieti". Birku piekabināšana ir ļoti svarīgs process ganāmpulkā, kad notiek cirpšana, jo auniem ir jāzina, ko viņi nobada.
Repši jau arī neviens no sākuma neaiztika… kamēr strādāja bankā un negribēja mainīt oligarhu sistēmu, bija lāga puika. Bet, kad uzdrošinājās pacelt roku pret valsts saimnieku, tad momentāli pārtapa par "marsieti", un auni labprāt to nobadīja.
Presē, TV arvien biežāk var dzirdēt trekno ierēdņu un politiķu, kas sakumpuši zem lielo algu, piemaksu un privilēģiju nastām, kladzināto: "Latviešu tauta vēl nekad tik labi nav dzīvojusi…"
Un nav kauna to teikt… valstī, kas ir uz katastrofas sliekšņa, kur iedzīvotāji bēg no savas valsts, kur viss ir (piedodiet) SAD…STS!!!
VISS! Gan medicīnas aprūpe. Gan izglītības sistēma. Gan nodokļu politika. Utt.!
Man gribētos teikt: „Valstī, kur vairāk nekā puse dzīvo uz nabadzības robežas, nekad tik labi nav dzīvojusi ierēdniecība, nomenklatūra un politiķi…"
Man gribētos teikt, ka valsts ārējais parāds nekad nav bijis vēl tik liels. Katru sekundi tas pieaug par 16 eiro! Gadā pusmiljards. Mēs dzīvojam uz parāda!!!
Latviešu tautai tas nav "veiksmes stāsts"… tas, kas pašlaik notiek, ir traģēdija! Veiksmes stāsts ir oligarhiem, to apkalpojošām partijām, ierēdniecībai un zagļiem.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.