Iesaki rakstu: 
Jaunā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa nesen rūgti pārmeta portālam Pietiek pārmērīgu žultainību un negatīvismu. Nu, ko pamēģināsim mainīties uz augšu un pameklēt mūsu pēdējo dienu notikumos ko gaišu un pozitīvu: sak’, ir jau gluži labi tā, kā ir, - jo varēja taču būt arī daudz sliktāk.
Ir ļauni un nenovīdīgi ļaudis, kas pārmet ārlietu ministram Kristovskim neprasmīgumu un nekompetenci. Kāpēc gan šie ļaudis nesaprot, ka mums vēl ir paveicies, - galu galā Kristovskis varēja būt nevis ārlietu, bet finanšu vai ekonomikas ministrs (gribēja taču valdības veidošanas laikā), - un tad ziepes būtu vēl nesalīdzināmi lielākas...
Ir nekrietneļi (atvainojiet, arī portāls Pietiek bijis to skaitā), kas nomelno mūsu ekonomikas ministru Kamparu par izgāšanos Maskavā, piedāvājot Putinam iekasēt no Latvijas par gāzi krietni vairāk. Bet par ko gūģoties, ja varēja taču būt arī daudz sliktāk? Varēja taču Vladimirs Vladimira dēls arī piekrist Kampara vilinošajam piedāvājumam – un ko tad mēs darītu? Bet tak nepiekrita...
Ir baumotāji, kas kaut ko sliktu runā arī par citiem Latvijas delegācijas pārstāvjiem, kuri tāpat Maskavā kaut ko ne to sarunājuši un sadarījuši. Bet kāpēc neviens neņem vērā neapšaubāmi iepriecinošo ziņu, ka galu galā mums Maskavā bija arī daži ministri, kas nekādas muļķības nesastrādāja, - var, redz, Latvija, ja grib...
Ir sentimentāli ļaudis, kuriem liekas zaimojoši Jauno gadu sākt nevis ar Latvijas Republikas himnu, bet gan ar TELE2 reklāmu. Bet kāpēc viņi nepadomā, ka viss taču vēl ir tīri nekas? Varēja taču LTV Kots pusnaktī kaut ko sajaukt vēl vairāk un Dievs, svētī Latviju vietā atskaņot, teiksim, Sojuz ņerušimij vai parādīt tā paša Vladimira Vladimira dēla uzstāšanos. Bet neparādīja tak...
Ir nenovīdīgi ļaudis, kas gūģojas par „šoferu dēliem”, ko pašlaik siltos valsts amatos dučiem vien liek Vienotība un tās sirdsdraugs Lembergs. Kāpēc gan šie ļaudis nelepojas ar to, ka viņiem nu reiz ir valdība, kas ir stingra savā ētiskajā pārliecībā un principos? Rau, kad sabiedrība pamanīja Šlesera šofera dēlu, Šlesers saprata, ka ir ziepes, un šofera dēls paklusām notinās – atšķirībā no Vienotības šofera dēliem, kas sēž, kur iesēdināti...
Ir vaimanātāji, kas sašutuši par veselības ministra Bārzdiņa ideju, nevienam mediķim vai pacientam neieminoties ne ar pušplēstu vārdu, „noreformēt” traumpunktus. Kāpēc gan neviens no viņiem neņem vērā to, ka Latvijas valstī reformas notiek kā jau Latvijas valstī, - rau, arī traumpunktu reformu taču varēja arī ieviest, ne tikai izsludināt un tūlīt uz pusgadu atlikt...
Ir jokupēteri, kas vēl vaimanā par to, ka nekādas reformas tai pašā Latvijas valstī nenotiek un nenotiek. Bet kāpēc viņi neņem vērā, ka savā ziņā viss taču ir labākajā kārtībā? Nu, jā, to pašu traumpunktu reformu par pusgadu atliek, taču, izsakoties premjera Dombrovska vārdiem, „valdība joprojām konceptuāli atbalsta Veselības ministrijas piedāvātās reformas”...
Ir nejauceņi, kas apšauba te viena, te otra, te trešā ministra spējas kaut nedaudz pildīt amata uzliktos pienākumus un spējas spēt arī no Rīgas noprast, ka Rēzeknē sasnidzis daudz sniega. Kāpēc gan arī viņi nevarētu skatīties uz lietām no gaišās puses: galu galā valdībā vēl ir palikuši daži ministri, par kuriem Dombrovskim vēl nav nācies teikt – ministram Artim, Ģirtam, Jurim utt. ir jāturpina darīt tas, ko viņi paši sauc par strādāšanu (un nevis – jāsāk strādāt, kā dažiem varētu šķist)....
Ir vēl arī tādi, kas saka – kam vispār der valdība, kas nedēļu noskatās, kā desmiti tūkstošu iedzīvotāju dzīvo bez elektrības un telefona, un tikai tad sanāk kopā kaut ko šai sakarā nolemt? Bet kāpēc gan viņi nesaprot, cik ļoti viņiem noveicies ar šīs valdības vadītāju, kurš 5. janvārī paziņo, ka „krīzes situācijas izsludināšana neko būtiski nemainīs, - no tā montieru brigādes ātrāk bojājumus nenovērsīs”, bet 6. janvārī šo pašu krīzes situāciju elastīgi izsludina, jo nedēļu pēc katastrofas sākuma beidzot ir uzzinājis, ka krīzes situācijas izsludināšana nenozīmē tikai tukšus vārdus vien...
Ar vārdu sakot, jāskatās gaišāk uz visiem šiem ļaudīm, kas cūkojas tieši tik lielā mērā, cik lielā mērā jūs un mēs viņiem to ļaujam.
Seko mums 
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
