Iesaki rakstu: 
Šobrīd visā pasaulē globālo kungu vietējie pakalpiņi baida ļaudis, ka protesta saietu dēļ pieaugs saslimstība ar koronavīrusu. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek. Protestētājiem šī sērga klāt nelīp! Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs - svaigā gaisā aplipināties ar kroņa vīrusu nav iespējams. To nezina vai IZLIEKAS NEZINĀM tumsoņas un maldinātāji varas koridoros. Turklāt, kliedzot – kādi π ir pie varas, protestu dalībnieku plaušas izvēdinās un nostiprinās. Tāpat tiek “nolaists tvaiks”, izgāžot negatīvās emocijas, kas labvēlīgi ietekmē imūnsistēmu. Saskarsmē ar kārtības sargiem ikdienā pie agresijas nepieradušajiem cilvēkiem izstrādājas adrenalīns, kas norūda nervu sistēmu. Tāpēc protestētājus baisais vīruss neapdraud.
Toties apdraud farmācijas gigantiem kalpojošie varneši, kas uzskata protestētājus par kaitniekiem, kuri ne vien nesasirgst ar Covid-19 un tādējādi nepaaugstina saslimušo statistiku, bet pat negrib ļauties potēties (IMHO – nomušīties), kā to pieprasa globālie atiestatītāji.
Lai vismaz kaut kā iedragātu nepakļāvīgo cilvēku veselību, režīmi sauc talkā savus rokaspuišus formas tērpos. Policisti līdzpilsoņiem uzrīda suņus, mīda ar zirgiem, notriec ar auto, sit ar gan ar dūrēm, gan ar stekiem, “ārstē” ar elektrošoku, aplej ar ūdeni salā, smacē ar gāzēm un traumē kā pagadās. Vēlāk amatpersonas un oficiozi ņirgājas, ka tas viss darīts “buntavnieku” veselības labad.
Šodien mēs zinām, ka par savu veselību un dzīvību ir jācīnās. Tas vairs nav cīniņš par kādu politisko teoriju, ideju, reliģiju, sabiedrisko iekārtu vai labklājību. Tā ir cīņa par izdzīvošanu, jo alternatīva ir labprātīgi atkailināt pleciņu un pateikt ardievas.
Uzrakstīju ar rūgtu ironiju, jo daudzi, to starpā arī man tuvi cilvēki, ir padevušies.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.