Iesaki rakstu:

Ko var un, ko vajadzētu labot Vienotībai pēc tam, kad pēdējās nedēļās uzdoti jautājumi par tās līderu - ekonomikas ministra Arta Kampara un premjera Valda Dombrovska darījumiem, par kuriem politiķu skaidrojumi publiskajā telpā nav bijuši visai veiksmīgi? Kur ir Vienotības problēma, un vai šaubu radītais kaitējums ir neatgriezenisks? Sociologs un politisko procesu vērotājs Aigars Freimanis (Latvijas Fakti) uzskata, ka tā ir indivīdu problēma, kam pievienojas spēcīgas organizācijas un spēcīga līdera trūkums Vienotībā. Tomēr publisko neveiksmju kaitējums, viņaprāt, nav nelabojams viena iemesla dēļ: Vienotības vēlētājam nav alternatīvu izvēles iespēju.

"Kā partija Vienotība laikam neko nevar mainīt, jo tā nav sistēmiska problēma, tā ir indivīdu problēma. Tā sistēmiskā problēma laikam ir tāda, ka partijā nepastāv iekšējie filtri, kas vienkārši cilvēkus uztrenē uzvesties (es atvainojos), un tas ir mazākais, ko no viņiem varētu prasīt. Un, ja šī uzvedība nonāk pretrunā ar partijas izvirzītajiem morāli ētiskajiem ideāliem un principiem, kas patiesībā ir Vienotības zīmola pamatvērtība, tad tas visu laiku rada vilšanās – tā varētu maigi teikt.

Bet viss tas nav radījis neatgriezenisku kaitējumu un viena iemesla pēc – Vienotības vēlētājam nav kur sprukt. Viņš ir spiests uzturēt, cīnīties, atbalstīt, cerēt, jo viņam jau nav, kur likties, – viņš nevar aiziet ne pie Par labu Latviju, ne pie LPP/LC vai Tautas partijas (TP), ja viņi sadalās, daļa varbūt var aiziet pie Visu Latvijai!, bet arī tur visi nevar aiziet, vēl kādi var aiziet pie zaļajiem zemniekiem.

Vēl ir Pilsoniskā savienība, kas laikam Vienotībā pārstāv to postpadomju mantojumu, ko velk līdzi tā dēvētā PS „profesoru grupa”, kas savu ētisko latiņu ir uzstādījusi gana augstu. Es domāju, tur arī ir iemesls, kāpēc viņi nesteidz gulties tajā koplaivā.

Vienotība nav sistēmiski organizēta partija, nenoliedzami. Kas vispār Latvijā ir sistēmiski organizēta partija? Līdz šim Latvijā ir bijis veiksmīgs viens variants – ar dominējošu formālu vai neformālu līderi, kas regulē norises partijā un regulē norises publiskajā telpā, ja kāds kādu problēmu ir pielaidis. Tas tā kā vairāk attiecas uz TP un Zaļo un zemnieku savienību. Vienotībā tā nav, kas ir tās atšķirība, bet jautājums - vai spēks. Tā drīzāk ir nelāga ilustrācija viņu kompetences līmenim.

Nu, galu galā gadījums ar Valdi Dombrovski un viņa padomnieci Sandru Bukani, - jebkuram cilvēkam premjera vietā būtu jāpasaka skaidri un gaiši: „Jā, te ir korupcijas riski! Bet es garantēju, ka nekad un nemūžam!” Jāpasaka pašam ar savu vārdu, ar savu autoritāti, kas līdz zināmam brīdim ir bijusi gana augsta un vēl joprojām nav galīgi nomirusi. Bet tā skaidrā valoda netiek runāta, un tad ir jautājums, vai tu nenovērtē pats sevi, vai tu esi ielicis gadījuma rakstura cilvēkus posteņos – nu, kā to saprast? Tas ir tas, ko vēlētājs patiesībā gaida, ka premjers pateiks cieti: „Es uzņemos atbildību, ka to nekad nedarīšu! Mana iekšējā morālā stāja man neļaus izdarīt to un to!”, nevis: „Redziet, tur nav tā, tur nav šitā; likums saka tā; tas nav iespējams...” Redziet, tas jau tikai rada aizdomas. Bet tas ir tas politiskais tēls, kādu Dombrovskis ir izvēlējies, viņš acīmredzot nemāk būt citāds, kas cilvēciski ir saprotams."

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google