30 gadus pēc okupācijas: kolaboranti turpina ietekmēt mūsu likteņus

Ritvars Raits
22.03.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Ja kāds grib pamēģināt Latvijas tiesu e-pakalpojumu vietnē sameklēt kādu spriedumu, izmantojot atslēgas vārdu  "kolaborants", parādīsies tikai viens ieraksts. Tas būs tas pats Zemgales apgabaltiesas spriedums, ar kuru tika noraidīta Jura un Veras Laizānu prasība pret vēsturnieku Gati Liepiņu par publicēto ziņu atzīšanu par nepatiesām un mantiskās atlīdzības piedzīšanu. Gods un slava Aizkraukles tiesu nama tiesnešiem Belickai, Lenšam un Skudrai, tikai viņu taisnīgā verdikta ēnā nepelnīti aizmirsts palicis pirmās instances tiesas tiesnesis Arnis Naglis, kurš pirms tam bija spriedis pilnīgi pretēji…

Pēc advokāta un tiesneša "saspēles" top vēsturniekam nelabvēlīgs spriedums

Ogres rajona tiesā Jura un Veras Laizānu prasība pret vēsturnieku Gati Liepiņu par viņa publikācijā "Ogres kolaboranta slavināšana", kurā viņš par kolaborantu bija nodēvējis PSRS Iekšlietu sistēmas darbinieku Vladislavu Laizānu, tika skatīta gandrīz divus gadus – no 2016. gada 2. marta līdz 2018. gada 13. februārim. Lietu skatīja Arnis Naglis, kuru nemaz nemulsināja apstāklis, ka prasītājus pārstāv advokāts Igors Zvirbulis – viņa bijušais kolēģis no milicijas laikiem. Tiesnesis, kurš citreiz no lietas skatīšanas atsakās pat niecīgāka iemesla dēļ, šoreiz bija nelokāmi gatavs pats spriest taisnīgu tiesu.

Tiesas process vainagojās ar Vladislava Laizāna dēla un atraitnes prasības gandrīz pilnīgu apmierināšanu. Par nepatiesām tika atzītas septiņas no astoņām ziņām, ko pirmās instances tiesa vēsturniekam lika atsaukt. Bez tam Gatim Liepiņam saskaņā ar tiesneša Arņa Nagļa spriedumu katram prasītājam kompensācijā bija jāizmaksā pa apaļam tūkstotim eiro, bet vēl vienu tūkstoti jāziedo viņu tiesāšanās izdevumu segšanai, tostarp 600 eiro – par advokāta pakalpojumiem.

Protams, ka vēsturniekam, kurš šo tiesneša Arņa Nagļa spriedumu novērtēja kā klaju vēršanos pret vārda brīvību, neatlika nekas cits, kā vērsties Zemgales apgabaltiesā ar apelācijas sūdzību. Ja uzmanīgāk palasa otrās instances tiesas spriedumu, kas bija pilnīgi pretējs, Zemgales apgabaltiesas tiesneši sava kolēģa darbā atraduši daudz kļūdu un nepilnību.

Piemēram, tiesneša Nagļa spriedums nesaturot analīzi, vai teksts, ko prasītāji uzskata par godu un cieņu aizskarošu ziņu, ir ziņa vai viedoklis, pilnīgi bez jebkāda pamatojuma par ziņu (nevis viedokli) atzīstot visus prasības pieteikumā norādītos raksta fragmentus. Viņš pat nav argumentējis, kāpēc raksta fragmenti atzīstami par ziņām.

Vēsturnieka publikācijā ir ne tikai viedoklis, bet arī ziņas, turklāt par tām Gatis Liepiņš tiesai bija iesniedzis attiecīgus pierādījumus, tikai tiesnesis Naglis nepamatoti atzinis, ka to neesot. Tiesas pienākums ir izvērtēt, cik samērīgs ir vārda brīvības ierobežojums, aizsargājot personas godu un cieņu. Kā secināja Zemgales apgabaltiesa, arī to Arnis Naglis nav izdarījis.

Lai tiesnesim būtu vieglāk viedokli atzīt par ziņu, savu roku acīmredzami pielicis prasības pieteikuma autors, kas šajā gadījumā visdrīzāk bija advokāts Zvirbulis. Viņš bija iemanījies prasības pieteikumā no vēsturnieka Liepiņa publikācijas iekļaut vairākus nepilnīgus citātus, bet bez izlaistajiem vārdiem krasi mainījās to jēga un saturs.

Piemēram: "Vārdu - "aiz neuzmanības" - neiekļaušana prasības pieteikumā un spriedumā teikumā, kurš atzīts par godu un cieņu aizskarošu, rada situāciju, ka minētais teksts ir mākslīgi padarīts par nepatiesu ziņu saturošu, no tā izraujot tieši tos divus vārdus, kas precīzi norāda uz notikušā apstākļiem – ka Vladislavs Laizāns ir ticis notiesāts nevis par slepkavību ar iepriekšēju nodomu, bet gan par to, ka Laizāns ir "neuzmanības dēļ nogalinājis biedru"". Tādu piemēru bija vairāki, bet vai tad tiesnesim Arnim Naglim nebija pašam jāpārliecinās, kas īsti rakstīts vēsturnieka publikācijā?

Var priecāties un sist plaukstiņas, ka taisnība tomēr uzvarēja – Zemgales apgabaltiesa Laizānu prasību noraidīja. Prasītāji vēl iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Senātam, bet tas lēma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Neatbildēts paliek jautājums – kāpēc tik greizi lēma pirmās instances tiesnesis Arnis Naglis?

Šī raksta autoram bijusi tā nelaime piedalīties veselās trijās civillietās, kuras izskatīja tiesnesis Naglis. Diemžēl, bet nevienā no tām viņš nav izticis bez neizskaidrojamiem lēmumiem un kļūdām. Vienu no saviem spriedumiem, kuru pēc tam atcēla Rīgas apgabaltiesa, tiesnesis Arnis Naglis pamatoja ar "iekšējo pārliecību", "tiesisko apziņu" un "dzīvē gūtiem novērojumiem". Varbūt vērts papētīt, kāda varētu būt Arņa Nagļa iekšējā pārliecība, tiesiskā apziņa un ko viņš savā dzīvē varēja novērot?

Žilbinoša padomju laika karjera – pēc 8 gadiem jau deputāts un tautas tiesnesis

Lai arī esmu žurnālists, man gluži kā G. Liepiņam arī ir vēsturnieka diploms un kaut kādas iemaņas atrast, apkopot un analizēt faktus. Pat neizejot no mājām, iespējams uzzināt gana daudz interesantas informācijas par Arni Nagli.

Par tiesnesi, kas uzskata, ka ir nepieļaujami saukt par kolaborantu cilvēku, kurš 1949. gadā, vien dažus mēnešus pēc tam, kad padomju okupācijas vara vienas nakts laikā deportēja uz Sibīriju vairāk nekā 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, izvēlējās uzsākt dienestu represīvā struktūrā, vairākus gadus strādāja GULAGa nometnēs, bet pēc atgriešanās Latvijā tika iecelts augstos amatos Ogres un Viļakas milicijas nodaļās. Kāpēc brīvās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas tiesnesis lēma tieši tā? Varbūt tāpēc, ka viņa paša biogrāfijā saskatāmas zināmas paralēles ar spriedumā minēto kolaborantu?

Vecākā ziņa, ko atradu par A. Nagli, liecina, ka 1975. gadā viņš ne tikai mācījās Ogres vidusskolā, bet arī bija skolas komjaunatnes komitejas loceklis. Nākamajā gadā tas pats Naglis jau kļuvis par Ogres vidusskolas komjaunatnes organizācijas sekretāru. Pēc vidusskolas Arnis Naglis studēja P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, ko absolvēja 1981. gadā, bet jau no 1980. gada viņš strādāja Ogres rajona Iekšlietu daļā, bija Sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļas inspektors.

Nākamajos gados inspektors Naglis, kura nodaļu tā laika cilvēkiem vieglāk atpazīt pēc abreviatūras krievu valodā ОБХСС, cītīgi strādāja. Darba viņam nav trūcis – te jāierosina krimināllieta pret Ķeipenes patērētāju biedrības veikala Nr. 7 vadītāju, jo atrasti paslēpti pārtikas produkti 392 rubļu vērtībā, tad krimināllietu pret Ķeguma patērētāju biedrības veikala Nr. 5 vadītāju, jo taras noliktavā bija paslēptas 20 pudeles liķiera "Moka", septiņi kilogrami konfekšu "Vēsma" un tikpat daudz arī "Allegro", turklāt pārdošanā nebija izlikts degvīns. Ogres patērētāju biedrības veikalā Nr. 2 atrastas paslēptas preces par 161 rubli, bet vadītāja taisnojusies, ka tās esot atstātas veikala darbiniekiem, kuri par tām vēl neesot samaksājuši. No 12 pārbaudītajiem veikaliem tādi pārkāpumi konstatēti piecos.

Jaunākā gadagājuma cilvēki droši vien nesaprot, kāpēc veikalā jāslēpj preces? Mūžīgais deficīts bija okupācijas režīmam raksturīga iezīme. Starp citu, tādos "noziegumos" pieķertos tirdzniecības darbiniekus padomju tiesas nesaudzēja. Man prātā iespiedusies 20 gadus sena saruna ar vienu no inspektora Nagļa pieķertajām prečzinēm, kurai septiņus gadus nācās pavadīt ieslodzījumā, lai arī mājās palika mazi bērni…

Milicijas inspektoram Arnim Naglim spekulantu un sociālistiskā īpašuma izlaupītāju ķeršanā veicās tik raženi, ka, piemēram, 1983. gada pirmajā pusē viņam bija otrais labākais rezultāts visā Padomju Latvijā! Tādas jaudas rezultātā viņa pārstāvētās nodaļas atklāto noziegumu procents esot pat divkāršojies…

1985. gadā milicijas vecākais leitnants Arnis Naglis jau iecelts Sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļas priekšnieka amatā, bet 1986. gadā par viņa padoto kļuva kāds… inspektors Igors Zvirbulis. Jā, tas pats Zvirbulis, kurš tagad ir advokāts un nereti arī procesa dalībnieks lietās, ko skata tiesnesis Naglis. Igors Zvirbulis, dienēdams Ogres rajona Iekšlietu daļā, bija tās Komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs, bet pēc tam arī Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, tieši tāpat, kā viņa priekšnieks…

Milicis Arnis Naglis pa to laiku karjeru veidoja arī citā virzienā, 1987. gadā viņš bija arī Ogres rajona padomes deputāts, turklāt šajā padomē ieņēma Sociālistiskās likumības un sabiedriskās kārtības sargāšanas pastāvīgās komisijas priekšsēdētāja amatu. Šim amatam savi pienākumi, tā, piemēram, rajona padomes sesijā Naglis uzstājās ar ziņojumu "Par pasākumiem sociālistiskā īpašuma saglabāšanā rajona saimniecībās, pildot PSKP XXVII kongresa lēmumus".

Ļoti nozīmīgs Arņa Nagļa karjerā bija 1988. gads, kad viņš tikai 31 gada vecumā nolēma sev iegūt tautas tiesneša amatu. Toreiz tiesnešus vēlēja iedzīvotāji, tāpēc pirms vēlēšanām Naglim ļoti daudzas reizes bija jādodas tikties ar viņiem. Šajos pasākumos viņu vienmēr pavadīja un rekomendēja biedri no komunistiskās partijas, kuri pārliecinoši lūdza vēlētājus "…parādīt savu uzticību Tautas tiesas tautas tiesneša kandidātam Arnim Naglim vēlēšanu dienā”.

Ogres rajona Tautas tiesas tautas tiesneša vēlēšanas, kas notika 1988. gada 7. augustā, Naglim atnesa gaidīto soģa amatu, turklāt ļoti pārliecinoši. Kā jau padomju okupācijas gados mēdza būt, par Arni Staņislava d. Nagli novēlēja 99,91 procents vēlētāju.

Katram savi skeleti. Tiesnesim Naglim – ar segvārdu "Slaviks"

Nav izslēgts, ka uzreiz pēc neatkarības atgūšanas Latvijas tiesnešu saimē ogrēnietim līdzīgu personāžu netrūka, tomēr ir viens apstāklis, kas Arni Nagli viņa cunftē padara unikālu, – tā ir tā dēvētajos "čekas maisos" atrastā Valsts drošības komitejas (VDK) aģenta kartīte uz viņa vārda.

2019. gada janvārī, kad informācija par to tika publiskota, pats Naglis ar Tiesu administrācijas starpniecību to komentēja kā lielu un nepatīkamu pārsteigumu. Viņš arī apgalvoja, ka nekad un nekādā formā neesot sadarbojies ar VDK. Kartīte, kurā Naglim dots segvārds "Slaviks", esot noformēta bez viņa, jo laikā, kad tas izdarīts (1990. gada 2. martā), tiesnesis nemaz nevarējis būt savervēts, jo atradies savā dzīvesvietā ar pēc traumas ieģipsētu kāju. Labs joks, vai ne? It kā VDK darbiniekam būtu bijis liegts kādu "apciemot" viņa mājoklī…

Kritiku neiztur arī tiesneša apgalvojums, ka viņam tādas aģenta kartītes eksistence varētu būt bijis pārsteigums. Kā izrādās, jau 1994. gadā, kad Arnis Naglis bija ievēlēts par Ogres domes deputātu, pašvaldībai tika ziņots, ka viņš varētu būt VDK aģents. Naglis toreiz izvēlējies bez lieka trokšņa atteikties no deputāta mandāta. Tieslietu ministrijas Personālvadības departamentam par A. Nagļa VDK aģenta kartīti Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ziņojis 2002. gada novembrī, bet arī tā atstāta bez vajadzīgās uzmanības.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns paudis, ka tiesnesim Naglim vienkārši paveicies, jo likumā ir robs. Uzdevums pārbaudīt ziņas par tiesnešiem Totalitārisma seku dokumentēšanas centra pārraudzītajos "čekas maisos" esot spēkā kopš 1994. gada. Naglis par tiesnesi sācis strādāt agrāk, un, visticamāk, šī apstākļa dēl pārbaude par viņu neesot notikusi.

Likums par tiesu varu nosaka, ka par tiesneša amata kandidātu nevar būt personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, ārvalstu drošības dienesta, armijas izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbinieki, minēto institūciju aģenti, rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji.

Tas nozīmē, ka šobrīd Arnis Naglis nekādā gadījumā nevarētu kļūt par tiesnesi. Toties, ja tu jau esi kļuvis par tiesnesi, tad VDK aģenta statuss neliedz tev darbu turpināt.

Protams, likums nosaka, ka tiesnesim jābūt nevainojamai reputācijai. Laikam jau Slavikam, atvainojos – Arnim Naglim ir īpaša izpratne par tiesneša reputāciju, ja reiz viņš pat nedomā vismaz tiesā pierādīt, ka nav sadarbojies ar VDK. Bet varbūt viņam ir pamats baidīties to darīt?

Seko mums