"Sabiedriskā" medija stāstā par 8. un 9. maiju Latvijā neiederas Putina "dvēseles" apskats un dezinformācija!

Anda Rožukalne*
15.05.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Tāpēc ziņas bija citādas. Un sarežģītas. Pretrunīgas. Jauno situāciju saprast nav viegli, ar pāris attēliem vai viedokļiem nepietiek. Katra informācijas drumsla rada nozīmes, kas bez skaidrojuma, precizitātes un konteksta var aizvest pārpratumu labirintos, kurus, iespējams, var atšifrēt vien, kad ziņas izskanējušas.

Pavisam nesen skaidroju Austrijas kolēģim, kurš pēc viesošanās Rīgā tieši pirms gada bija vēlāk televīzijā pievērsis uzmanību Pārdaugavas pieminekļa nogāšanai. Par to ļoti brīnījās, nesaprata. Izrādās, pastaigājoties pa Rīgu un redzot Ukrainas kara notikumiem veltīto izstādi "Slava Ukrainai! Varoņiem slava" pie tobrīd vēl savā vecajā vietā stāvošā pieminekļa Pārdaugavā, ārvalstu ciemiņš ar kundzi bija nospriedis, ka ziedu paklājs ir veltīts Ukrainas kara upuriem. Kolēģis sarunā pirms dažām dienām atcerējās šo pieredzi un bija patiesi pārsteigts, kad paskaidroju, ka toreiz ziedus sakārtoja policisti, jo Krievijas stila "uzvaras" svinētāji pie pieminekļa netika laisti.

Izstāde atgādināja, kā īstenībā 2022. gada sākumā izskatījās Krievijas atnestais "miers". Bet vēlākās nekārtības, ko izraisīja daļas aktīvistu nepatika par ziedu nolikšanas un "svinēšanas" ierobežojumiem, noveda pie iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisijas. Šis piemineklis un tam līdzīgie nu ir likvidēti, lai atbrīvotos no okupācijas ietekmes zīmēm, skaidroju ārzemju kolēģim, kurš secināja, ka nu "acis atvērušās".

Par šo konteksta zināšanu būtiskumu iedomājos, vērtējot Latvijas Radio ziņu dienesta stāstu, kas pieteikts, lai 9. maija notikumu gaidās skaidrotu, "kāds ir svinētāju noskaņojums". Par to esmu saņēmusi arī iesniegumu sabiedrisko mediju ombudam ar lūgumu izvērtēt sižetu.

Izvērstā sižeta, kas tapis Lāčupes brāļu kapos, ideja ir skaidra, bet uzrunātie informācijas sniedzēji un nekritiska attieksme pret teikto, katras domu plūsmas uztveršana par vērā ņemamu viedokli, šo labo ideju pārvērtusi vairākos stāstos, kuru saturs liek domāt par žurnālista profesionālismu un atbildību.

Šī sižeta audio un teksta versija nedaudz atšķiras, piemēram, audio versijā ir skaidrojums, ka sarunā ar pirmo uzrunāto kapu apmeklētāju sižeta autore Ieva Puķe ātri nonāca "līdz piemineklim Uzvaras parkā, pie kura daudzus gadus notika svinības par godu Sarkanās armijas triumfam pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā" (00:59). Šī frāze diezin vai saucama par precīzu un neitrālu, vēstures faktiem atbilstošu, jo nekritiski un emocionāli atkārto Krievijas propagandas uzturēto versiju par tās panākumiem. Teksta versijā tā publicēta šādi, neitrāli: "Latvijas Radio saruna ar sievieti ātri vien gan nonāca līdz pērn demontētajam piemineklim Uzvaras parkā, Rīgā".

Arī tālākais sižeta saturs liek nopietni domāt par to, cik precīza un pamatota ir tajā iekļautā informācija un cik liela nozīme ir vārdiem.

Kapu apmeklētāja, kas atnesusi ziedus, būtu piemērota noskaņojuma atklājēja, ja vien sarunā ar viņu neizskanētu vārdi, kurus grūti nosaukt par viedokli, kas iekļaujas dažādu skatījumu plūsmā. Izteikusi savu sarūgtinājumu par likvidēto pieminekli Pārdaugavā un reaģējot uz žurnālistes frāzi, ka "to izmantoja politiķi", anonīmā sieviete sižetā turpina: "Sieviete: Nu jā, bet kas mums ir prezidenti un ministri? Viens – amerikānis, otrs, man liekas, bija no Izraēlas, ebrejs. Es dažkārt apskatos biogrāfijas – viņi visi ir bijuši fašisti!".

Lai gan Ieva Puķe piebilst, ka ar politiķiem bija domājusi Putinu, šajās frāzēs žurnālistam vajadzētu atpazīt aizspriedumus, diskriminācijas risku un dehumanizāciju, kas definēti kā naida noziegumus veicinoši.

Arī tālākā saruna, kurā intervētā sieviete izsakās par Putinu, liek domāt, kāpēc teiktais ir daļa no sižeta par aktuālajiem notikumiem.

Lūk, garš citāts no teiktā: "Sieviete: Putins vispār, kad uz viņu paskatās, dvēseles dziļumos ir labs cilvēks. Es pat pievērsu uzmanību – vienreiz, kad pieminēja kritušos, viņam asaras sāka tecēt. Viņš ir labs cilvēks, tāpēc arī ar Ukrainu velk tādu gumiju, jo viņam vienkārši ir žēl cilvēku. Lai kā arī nebūtu, tur arī mirst bērni un tā. Bet visam ir savas robežas. Tāpēc, jā, banderoviešiem jādara gals, cik ilgi var ciest? Tagad atkal rādīja filmu – ārprāts, ko viņi darīja! Viņi zīdaiņus pienagloja pie galdiem, sacirta veselas ģimenes! Banderovieši!"

Tā kā sižets ir montēts, tā nav tiešraide, kurā var iesprukt dažādas frāzes, šī citāta galvenā problēma ir dezinformācijas klātbūtne un nepietiekama skaidra vēršanās pret maldināšanu. Te var saskatīt arī kara un agresijas atbalstu. Cilvēks atkārto melus, kam pats tic, popularizējot Krievijas kara propagandas "banderoviešu" versiju, kas palīdz attaisnot visšausmīgākos kara noziegumus Ukrainā.

Pašmaldināšana nav aizliegta, bet jo tālāk notiek saruna, jo vairāk tā sāk atgādināt dīvaiņu ziņas, kuru mērķis ir šokēt, nevis sniegt sabalansētu skaidrojumu, kas palīdzētu saprast notikumus vai procesus. Šaubos, vai konkrētās personas skatījums uz Putina "dvēseles dziļumiem" attiecas uz sižeta tēmu. Jautājums ir – kāpēc šai sarunai sižetā ir atvēlēti gandrīz vai garākie citāti? Un kāda ir žurnālista loma?

Šajā brīdī es domāju par tūkstošiem pasaules mediju žurnālistu un redaktoru, kas dezinformācijas un pārliecinoši izteiktu muļķību plūsmā ir skaidri definējuši, kā nošķirams viedoklis, argumenti no maldināšanas un meliem. Dažādu avotu mērķu, informācijas slāņu un nianšu novērtēšana ir kļuvusi par profesionālas žurnālistikas pamatu. Sižetā ir mēģinājumi iebilst, bet tie ir nepārliecinoši, turklāt sievietes domu plūsmu raisījušas žurnālistes piebildes.

Protams, ka var mēģināt saistīt ziedu licēju pasaules uzskatu ar attieksmi pret kaimiņvalsts diktatoru, bet tad ar vienu polarizētu interpretāciju nepietiek. Tagad iznāk, ka šī viena kundze, vienīgā, kuras vārds sižetā nav minēts, pārstāv "tautu", jo citi sižeta avoti saucami par institucionalizētajiem (politiķe, aktīvists, pētnieks, policijas pārstāvis). Bet tā nevajadzētu būt, ja vien dīvainie citāti nav paredzēti kā izsmalcināta kritika. Tādā gadījumā iespējams iekrist vienpusīguma slazdā, jo visi cilvēki, kas kādā formā svin 9. maiju vai par to domā, nav vienādi. Tad jau noskaņojumu atklāt īsti nav izdevies, jo tā daļa ir arī to cilvēku noskaņojums, kam šī svinēšana nav saprotama un pieņemama, tā rada bailes, stresu, dusmas…

Stāstu turpina Regīna Ločmele, partijas "Saskaņa" līdzpriekšsēdētāja, kas pēc Ievas Puķes teiktā, esot viņu uzaicinājusi uz Lāčupes kapiem (02:45). Arī šī frāze dara uzmanīgu, jo 9. maijs un tā atzīmēšana gadiem ir bijusi ārkārtīgi politizēta, tā izmantota politiskā kapitāla veidošanai. Vai vienas politiķes centieni gūt popularitāti nosaka LR Ziņu dienesta dienas kārtību? Tālākais stāsts par Ločmeles darbību iepriekš un tagad ir pietiekami kritisks un kontekstualizēts. Šis vairākas minūtes garais fragments atbilst sižeta mērķim, tas skaidro detaļas, kas attiecas uz Otrā pasaules kara apbedījumiem.

Bet tad sarunā iesaistās "vīrs uzvalkā" un sevi raksturo kā bijušo karavīru pensionāru biedrības priekšsēdētāju (4:45). Pensionēts kara lidotājs, Krievijas pilsonis. Ieva Puķe skaidro, ka šis vīrs nav piedalījies karā, jo tā laikā viņam bijuši 6 gadi. Tomēr precizējums, ka tādā gadījumā viņš ir okupācijas laikā Latvijā bāzētā Krievijas karaspēka veterāns, neseko.

Sižetu noslēdz pētnieka Mārtiņa Kaprāna secinājumi, kuri savā ziņā atšifrē Latvijas Radio stāsta problēmas, ka "9. maija svinēšanas redzamā daļa" ir politiķu un aktīvistu rokās, un viņš plaši stāsta par pazīmēm, kas raksturo "neredzamo" attieksmes daļu. Tā būtu šī un citu sižetu uzmanības vērta.

Sižets parāda, cik grūts ir žurnālista darbs, atspoguļojot sarežģītus un pretrunīgi vērtētus jautājumus, kad stāstu nav iespējams veidot no mehāniski kopā liktiem viedokļiem bez to vērtēšanas, informācijas atbilstības pārbaudes un avotu ietekmes sabalansēšanas. Šāda stāsta veidošana prasa ļoti detalizētas zināšanas, katra vārda apdomāšanu un pārbaudi. Tas ir normāli, ja ēterā izskan arī kādai sabiedrības daļai nepieņemamas domas, tomēr mūsdienu informācijas daudzslāņainā vide ir pārāk sarežģīta, lai žurnālista darbā būtu pietiekama garām skrienošo vēstījumu un vārdu pārraidītāja loma.

Sabiedrisko mediju Redakcionālās vadlīnijas nosaka, ja "par kādas informācijas precizitāti ir šaubas, tas jānorāda", ka sabiedriskie mediji "izmanto informāciju, kas palīdz saprast kontekstu, un gādā, lai izskan tematam, žanram vai raidījuma formātam būtiskie argumenti un viedokļi", sabiedriskie mediji rūpējas par "cīņu pret dezinformāciju un manipulāciju ar sabiedrību", kritiski vērtē informācijas avotus.

Sižets liek domāt par to, kā informācijas ātrums, uzskatu un viedokļu miriādes, pārmērīgi skaļās un nepelnīti klusās balsis maina žurnālista darbu. Aculiecinieka, ziņotāja loma kļūst mazāk svarīga, jo informācijas jau tāpat ir pārāk daudz. Priekšplānā izvirzās prasme kritiski vērtēt informācijas dažādos slāņus, likt jauno un neparasto informāciju kontekstā, kuru veido zināšanas un profesionālās vērtības. Steigas piepildītā, informācijas vākšanas procesā ar to vienatnē tikt galā ir ļoti sarežģīti, nepieciešams skats no malas, kopīga ideju apmaiņa ar kolēģiem  redakcijā, nopietns redakcionāls darbs.

* Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze

Seko mums