„Ādamsona faili” demonstrē Latvijas valstisko organizētās noziedzības grupējumu
Izdevēji01.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vai jūs gribat zināt, kas notiek Latvijā? Jūs tiešām gribat zināt, kas notiek Latvijā? Nu, labi. Tikai nesakiet, ka neviens jūs nebrīdināja.
Jau vakar Latvijas lielākajās grāmatnīcās pārdošanā nonāca Indriķa Latvieša jaunā grāmata „Ādamsona faili: valstiskais organizētās noziedzības grupējums”.
Pavisam īsi un skaidri – neko tādu jūs vēl nebūsiet lasījuši.
2007. gadā grāmata “Tiesāšanās kā ķēķis” atklāja to, kā Latvijā tiek spriesta tiesa, kas nav ne godīga, ne taisnīga. Tas, ka neviens no grāmatā minētajiem tiesu varas pārstāvjiem nenonāca aiz restēm, tikai apliecināja, kādā valstī dzīvojam.
2011. gadā grāmata “Cits ķēķis: zem likumīgā “jumta”” demonstrēja to, ar kādām reizēm puskriminālām, bet reizēm atklāti noziedzīgām metodēm strādā cilvēki tā saucamajās valsts drošības un tiesībsargāšanas iestādēs. Un jau atkal – aiz restēm nenonāca neviens, kaut pamats bija vairāk nekā pietiekams.
Tie visi bija tikai ziediņi. Varbūt pat nieka pumpuriņi. Tagad jums pienācis laiks uzzināt par valstiskās organizētās noziedzības ķēķi – par to, cik cieši Latvijas valstī organizētā noziedzība ir saaugusi ar valsts varu.
Indriķa Latvieša jaunā grāmata „Ādamsona faili” uzskatāmi un pārliecinoši apliecina – valstiskais organizētās noziedzības grupējums ir realitāte, ar ko var nākties saskarties ikvienam Latvijas valsts iedzīvotājam, un iznākums ir diezgan viegli prognozējams.
Milzīgas kontrabandas plūsmas, no kurām barojas ne tikai iekšlietu sistēmas un drošības dienestu pārstāvji, bet arī politiķi. Valsts drošības iestāžu darbinieki, kas dala tirgus un ietekmes sfēras. Politiķi, kas ir “daļā” visdažādākajos noziedzīgajos rūpalos. Amatpersonas, kuru vājības padara tās par viegliem mērķiem noziedzīgajiem grupējumiem. Un vēl, vēl, vēl…
Turklāt faktiski viss, kas atrodams šīs grāmatas lappušu simtos, ir tīrais nieks – tikai viena vai varbūt pāris izbijušu valsts drošības iestāžu darbinieku apkopota informācija no dažiem desmitiem ziņu avotu. Mikroskopiska plaisiņa, pa kuru paraudzīties tajā, kas patiesībā notiek Latvijas valstī.
Šīs grāmatas autoram vai varbūt autoriem – kas nu to tā droši var pateikt – ir bijusi pieeja visiem Jāņa Ādamsona vairāku gadu laikā pārsūtītajiem failiem, kopumā vairāk nekā diviem miljoniem rakstu zīmju. Interesantākā un sabiedrībai nozīmīgākā daļa no tiem tad arī publicēta šajā grāmatā.
Iepazīstoties ar „Ādamsona failu” saturu, ātri vien kļūst skaidrs, kāpēc Valsts drošības dienests ir pielicis tik iespaidīgas – kaut nerezultatīvas – pūles, lai šīs „neizpaužamās un citas ziņas” slēptu no sabiedrības.
Pat pēc kaut viena kārtīga notverta spiega izslāpušajam Valsts drošības dienestam – faktiski politiskajai policijai – nav īsti pieticis nekaunības šajos failos ietverto informāciju pasludināt par valsts noslēpumu. Toties pašu Jāņa Ādamsona krimināllietu gan tas cenšas nodēvēt par „nacionālajai drošībai īpaši svarīgu kriminālprocesu”, - un ne velti.
Viena lieta – tehniska informācija, kas ir īsts valsts noslēpums, bet pavisam cita, nesalīdzināmi nopietnāka – ziņas par to, kam pieder reālā vara valstī vai vismaz tās daļa un ar kādām metodēm tā tiek īstenota.
„Ādamsona faili”, viss pusmiljons zīmju, kas apkopots šajā grāmatā, ir tieši šādas ziņas, pieņēmumi, versijas un viedokļi. Katrs atsevišķi šie faili viegli varētu būt apstrīdami un izsmejami, taču to kopums ir pārliecinošs un satriecošs.
Protams, grāmatā visi uzvārdi ir mainīti, un, skaidra lieta, tiem nav ne mazākā sakara ar reālām personām, - grāmatas izdevējiem nav ne mazākās vēlmes nākamos gadus pavadīt tiesas zālēs, atkaujoties no valstiskā organizētās noziedzības grupējuma pārstāvjiem, kuru materiālās un administratīvās iespējas ir Latvijas mērogiem faktiski neierobežotas.
Un vēl: izdevēji silti iesaka – pacentieties iegādāties savu „Ādamsona failu” eksemplāru, kamēr valstiskais organizētās noziedzības grupējums nav paspējis reaģēt. Nez vai ilgi būs jāgaida…
Seko mums 
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
