„Ādamsona faili” demonstrē Latvijas valstisko organizētās noziedzības grupējumu
Izdevēji01.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vai jūs gribat zināt, kas notiek Latvijā? Jūs tiešām gribat zināt, kas notiek Latvijā? Nu, labi. Tikai nesakiet, ka neviens jūs nebrīdināja.
Jau vakar Latvijas lielākajās grāmatnīcās pārdošanā nonāca Indriķa Latvieša jaunā grāmata „Ādamsona faili: valstiskais organizētās noziedzības grupējums”.
Pavisam īsi un skaidri – neko tādu jūs vēl nebūsiet lasījuši.
2007. gadā grāmata “Tiesāšanās kā ķēķis” atklāja to, kā Latvijā tiek spriesta tiesa, kas nav ne godīga, ne taisnīga. Tas, ka neviens no grāmatā minētajiem tiesu varas pārstāvjiem nenonāca aiz restēm, tikai apliecināja, kādā valstī dzīvojam.
2011. gadā grāmata “Cits ķēķis: zem likumīgā “jumta”” demonstrēja to, ar kādām reizēm puskriminālām, bet reizēm atklāti noziedzīgām metodēm strādā cilvēki tā saucamajās valsts drošības un tiesībsargāšanas iestādēs. Un jau atkal – aiz restēm nenonāca neviens, kaut pamats bija vairāk nekā pietiekams.
Tie visi bija tikai ziediņi. Varbūt pat nieka pumpuriņi. Tagad jums pienācis laiks uzzināt par valstiskās organizētās noziedzības ķēķi – par to, cik cieši Latvijas valstī organizētā noziedzība ir saaugusi ar valsts varu.
Indriķa Latvieša jaunā grāmata „Ādamsona faili” uzskatāmi un pārliecinoši apliecina – valstiskais organizētās noziedzības grupējums ir realitāte, ar ko var nākties saskarties ikvienam Latvijas valsts iedzīvotājam, un iznākums ir diezgan viegli prognozējams.
Milzīgas kontrabandas plūsmas, no kurām barojas ne tikai iekšlietu sistēmas un drošības dienestu pārstāvji, bet arī politiķi. Valsts drošības iestāžu darbinieki, kas dala tirgus un ietekmes sfēras. Politiķi, kas ir “daļā” visdažādākajos noziedzīgajos rūpalos. Amatpersonas, kuru vājības padara tās par viegliem mērķiem noziedzīgajiem grupējumiem. Un vēl, vēl, vēl…
Turklāt faktiski viss, kas atrodams šīs grāmatas lappušu simtos, ir tīrais nieks – tikai viena vai varbūt pāris izbijušu valsts drošības iestāžu darbinieku apkopota informācija no dažiem desmitiem ziņu avotu. Mikroskopiska plaisiņa, pa kuru paraudzīties tajā, kas patiesībā notiek Latvijas valstī.
Šīs grāmatas autoram vai varbūt autoriem – kas nu to tā droši var pateikt – ir bijusi pieeja visiem Jāņa Ādamsona vairāku gadu laikā pārsūtītajiem failiem, kopumā vairāk nekā diviem miljoniem rakstu zīmju. Interesantākā un sabiedrībai nozīmīgākā daļa no tiem tad arī publicēta šajā grāmatā.
Iepazīstoties ar „Ādamsona failu” saturu, ātri vien kļūst skaidrs, kāpēc Valsts drošības dienests ir pielicis tik iespaidīgas – kaut nerezultatīvas – pūles, lai šīs „neizpaužamās un citas ziņas” slēptu no sabiedrības.
Pat pēc kaut viena kārtīga notverta spiega izslāpušajam Valsts drošības dienestam – faktiski politiskajai policijai – nav īsti pieticis nekaunības šajos failos ietverto informāciju pasludināt par valsts noslēpumu. Toties pašu Jāņa Ādamsona krimināllietu gan tas cenšas nodēvēt par „nacionālajai drošībai īpaši svarīgu kriminālprocesu”, - un ne velti.
Viena lieta – tehniska informācija, kas ir īsts valsts noslēpums, bet pavisam cita, nesalīdzināmi nopietnāka – ziņas par to, kam pieder reālā vara valstī vai vismaz tās daļa un ar kādām metodēm tā tiek īstenota.
„Ādamsona faili”, viss pusmiljons zīmju, kas apkopots šajā grāmatā, ir tieši šādas ziņas, pieņēmumi, versijas un viedokļi. Katrs atsevišķi šie faili viegli varētu būt apstrīdami un izsmejami, taču to kopums ir pārliecinošs un satriecošs.
Protams, grāmatā visi uzvārdi ir mainīti, un, skaidra lieta, tiem nav ne mazākā sakara ar reālām personām, - grāmatas izdevējiem nav ne mazākās vēlmes nākamos gadus pavadīt tiesas zālēs, atkaujoties no valstiskā organizētās noziedzības grupējuma pārstāvjiem, kuru materiālās un administratīvās iespējas ir Latvijas mērogiem faktiski neierobežotas.
Un vēl: izdevēji silti iesaka – pacentieties iegādāties savu „Ādamsona failu” eksemplāru, kamēr valstiskais organizētās noziedzības grupējums nav paspējis reaģēt. Nez vai ilgi būs jāgaida…
Seko mums 
Centrālajai vēlēšanu komisijai (turpmāk - CVK) ir rakstiski jāatvainojas Aivaram Lembergam par liegumu balsot pašvaldību vēlēšanās, - tā nolēmusi tiesa.
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
