Iesaki rakstu:

Kāpēc mēs joprojām dzīvojam sociāli ekonomiskās krīzes apstākļos? Kāpēc mēs esam tādi, kādi esam un galīgi neuzticamies tiem, ko paši esam ievēlējuši? Vai krīze mums neliek pārvērtēt arī pašiem sevi? Kādas atziņas, kādu mācību esam no tās guvuši? Vai mēs tagad esam gatavi uz šīs rūgtās, skarbās, sūrās dzīves pieredzes pamata mainīties pašiem, tādējādi mainot arī sabiedrību, valsti, kurā mēs dzīvojam?!

Krīze radusies un attīstījusies kā manipulējamās demokrātijas strupceļš, kad tradicionālā sabiedriskā kārtība, sociālā iekārta, partiju sistēma faktiski nespēj ģenerēt un piedāvāt efektīvus un ilgtspējīgus risinājumus, kuri būtu saprotami, pieņemami, atbalstāmi iedzīvotāju vairākumam.

Viss, kas ir noticis Latvijā, nav tikai kaut kādu nezināmu, ārēju, no mums neatkarīgu spēku darbības rezultāts, bet, pirmām kārtām, tas ir visu mūsu kopējās (tiešas vai netiešas) darbības integrējošs izpaudums, kad esam spiesti nepieļaujami dārgi tagad maksāt kā par savām, tā arī par svešu sociālo subjektu kļūdām.

No paša cilvēka dabas izrietošās neremdināmās vajadzības, pārtapušas par to darbības motīviem – interesēm, liek cīnīties par personīgo labklājību, ir dzinējspēks savu vēlmju (bieži vien alkatīgu) piepildīšanai pret apkārtējiem cilvēkiem ne vienmēr taisnīgā veidā un ar tiesiski pieņemamām metodēm un līdzekļiem.

Vai līdzšinējais politiskās vadības un tautsaimniecības organizācijas modelis ir sekmējis un nodrošinājis taisnīgumu, solidaritāti un cieņu sabiedrības locekļu savstarpējās attiecībās? Diemžēl krīze uz šo jautājumu dod negatīvu atbildi – kapitālisms mums joprojām māca būt mantkārīgiem, salti racionāliem pašlabuma meklētājiem (līdzekļus neizvēlīgiem).

Vai šādai dominējošai politikai un saimniekošanas sistēmai var rast kādu alternatīvu?! Ja tāda ir rodama, tad, acīmredzot, tikai harmonizējot cilvēku un sabiedrības intereses, rodot to savstarpējo dinamisko līdzsvaru, visai trauslo balansu. Kas, protams, saistīts ar cilvēka dabas transformāciju un sākotnēji var radīt kaut kādus ierastās personiskās brīvības ierobežojumus. Tiem jābūt samērīgiem, cilvēku izprastiem un pieņemtiem, lai neizsauktu viņu agresiju, neprovocētu uz destruktīvu rīcību!

Jā, bet cik viegli ir šo atziņu noformulēt un cik grūti to īstenot dzīvē! Tā pieprasa kardināli revidēt, izmainīt mūsdienu sabiedrībā valdošo vērtību sistēmu, kas ir modernā cilvēka dzīves aktivitāšu pamatā. Tātad jārada sociāli ekonomiskā vide, kurā katra atsevišķa indivīda egocentrisms tiek morāli tiesiskā ceļā regulēts, ievirzīts sabiedrības kopējo interešu realizācijas gultnē, cilvēka daba tiek pakārtota visas sabiedrības labumam, kas tādējādi kļūst arī par paša indivīda tiešu ieguvumu, viņa personības pašapliecināšanās iespēju un rezultātu.

Un tādas sistēmas prototips autora ieskatā varētu kļūt garīgumā bāzēta tiešā demokrātija. Tā ir tautas vara, kas organizēta saskaņā ar klasiskās demokrātijas pamatprincipiem, ar publiskās varas institūciju starpniecību, bet kuras īstenošanā arvien plašāk un tiešāk līdzdarbojas visi sociāli aktīvie cilvēki (nevis tikai pastarpināti – caur ievēlētiem tautas priekšstāvjiem). Tāda rakstura demokrātija arī atbilst un sasaucas ar visuresošā interneta straujo izplatību, tā ienākšanu ikviena ikdienā, kļūstot par modernā cilvēka dzīves organisku sastāvdaļu, par varenu komunikācijas instrumentu gan sociālajos tīklos, gan saziņā ar valsts institūcijām, gan ar darba devējiem. Tādas patiesas demokrātijas apstākļos organizētas politiskās darbības vadmotīvam jākļūst Garīgumam, atbilstoši Mīlestības un Vienotā Dieva postulātam, izvērstam šajās sociālajās aksiomās:

1. Viena Dieva kā Visuma Apziņas (Augstākā Saprāta) izpausmes atzīšana un pieņemšana neatkarīgi no tā, kādā vārdā mēs Viņu uzrunājam, kādā veidā vēršamies pie Viņa - visi ceļi ved pie Dieva!

2. Dievišķais ir katrā cilvēkā, visi cilvēki ir Dieva bērni – brāļi un māsas, un, cienot katra cilvēka personības unikalitāti, mēs visi esam saliedēti Dievā!

3. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi Dieva priekšā, un mēs dalāmies ar Viņu mīlestībā, tāpat kā Viņš dalās mīlestībā ar ikvienu no mums!

4. Mīlestība - visās tās izpausmēs - mūs vieno ar Dievu un savā starpā, tā ir mūsu darbības virzošais spēks un dzīves vadmotīvs!

5. Mūsu visu sūtība ir dāsni dalīties mīlestībā ar visiem Dieva bērniem un saņemt to no visiem Dieva bērniem, tādēļ mūsu rīcība vienmēr ir Mīlestībā motivēta, cieņpilna vienam pret otru!

Šeit formulētās patiesības tad arī ir (tām būtu jākļūst) par garīgumā sakņotas tiešās demokrātijas un jaunās politikas morāles stūrakmeņiem, par politiskās darbības motivācijas pamatu. Tas nozīmē, nosaka, prasa un diktē nepieciešamību sabiedrības garīgās atmodas gaitā attīstīt, pilnveidot, sakārtot un iedzīvināt augstākās morāles normas izglītībā, valsts pārvaldē, tiesu sistēmā, visā mūsu ikdienas dzīvē.

Sociālās aksiomas konkretizējas, tiek izvērstas ētikas principos, normās, kuras formē cilvēka kā sociālas būtnes (vispirms jau valsts amatpersonu) uzvedības modeli, sniedz viņa profesionālās darbības orientierus, nosaka viņa rīcības motīvus un vērtības. Tam visam jārod atspoguļojumu uzvedības (ētikas) kodeksā, kas tiek detalizēts, konkretizēts atbilstoši profesionālajai un nozares specifikai.

Elementārākās ētiskās vērtības attiecībā uz valsts amatpersonām, kuras korespondējas ar šeit definētajām sociālajām aksiomām, ir *):

godprātība, tas nozīmē, ka amatpersona sniedz iedzīvotājiem un citām personām tikai patiesu un pārbaudītu informāciju. Nav pieļaujams nepamatoti slēpt, aizkavēt vai sniegt maldinošu informāciju.

taisnīgums izpaužas ka, lēmumu pieņemot, amatpersona objektīvi izvērtē visus lietas apstākļus, ievērojot personu vienlīdzību likuma priekšā un neizrādot labvēlību vai nepamatotas privilēģijas kādai no tām.

atbildība un uzcītība, izpildīgums un taupība – amata pienākumus persona veic atbildīgi, paredzot savas darbības tālākas sekas un izmantojot savas zināšanas, prasmes, iemaņas un darba pieredzi, lai sasniegtu profesionāli visaugstāko rezultātu.

cieņa pret likumu un cilvēku - amatpersona ir pieklājīga un iecietīga pret apmeklētājiem vai klientiem, izturas pret viņiem un kolēģiem ar cieņu.

neatkarība - amatpersona nepieņem dāvanas no personas, ja tādējādi var tikt ietekmēts viņa iespējamais lēmums, vai darbība vai ja persona ir ieinteresēta konkrēta lēmuma pieņemšanā.

neietekmējamība, bet ne vienaldzība, inertums, pasivitāte - amatpersona ir patstāvīga un neatkarīga savu pienākumu izpildē, norobežojas no ārējās ietekmes (citu personu, politisku, reliģisku vai sociālu grupu interesēm vai bailēm no kritikas).

*) Šeit izmantoti materiāli no Valsts administrācijas skolas bukleta „Ētika valsts amatpersonu darbībā”.

Attīstoties un nostiprinoties, garīgumā sakņotai tiešai demokrātijai, visām ētikas pamatvērtībām jākļūst par normatīvām uzvedības prasībām, kuras definētas katras institūcijas (valsts, sabiedriskās, uzņēmējdarbības) ētikas kodeksos un precīzi izklāsta saviem darbiniekiem izvirzītos uzvedības standartus. Tas arī ir vēstījums sabiedrībai, ar kuru institūcija apliecina tās iekšējo ētisko vidi, savu morālo stāju, darbības stilu un pieņemtos savstarpējo attiecību veidošanas kritērijus.

Bet galvenais un būtiskākais ir: nodrošināt šādu ētikas kodeksu praktisku īstenošanu, ievērošanu ikdienā, nepieļaujot formālismu jebkādā tā izpausmē.

Tādēļ jāizveido efektīvs publisks mehānisms, kura ietvaros paredzēts:

plašs un nepārtraukts visu līmeņu tautas izglītošanas darbs (ar masu mediju, radošās inteliģences – zinātnieku, rakstnieku iesaistīšanu, kino, teātru, visu veidu kultūras un mākslas iespēju izmantošanu);

noteikto ētikas normu plaša publicitāte, to pieejamība visiem;

ētikas normu ievērošanas un uzraudzības kārtība (iesaistot sabiedrību);

disciplinārā un cita veida atbildība, lai šo ētikas normu ievērošana galu galā kļūtu par dabisku vajadzību, organisku ikdienas nepieciešamību, cilvēku motivācijas vadotni.

Tikai tā mēs pakāpeniski, soli pa solim, radīsim labvēlīgu sociālo vidi, kurā varēs īstenoties sociālajās aksiomās paustie iedvesmojušie un vienojošie ideāli, radīsim garīgos un tikumiskos nosacījumus cilvēku personības cildeno šķautņu atvērtībai, tā motivējot un stimulējot egoistiskā individuālisma ierobežošanu un izzušanu – tad mēs vairs nekad nebūsim noskaņoti upurēt sabiedrības intereses, maksāt ar tautas dzīvības spēku par savu personīgo labsajūtu – šobrīd vēl dominējošo vēlmi dzīvot skaisti, neieguldot savu artavu visas sabiedrības progresīvā attīstībā, prasot, lai valsts nodrošina, lai citi atrisina viņu problēmas, sūroties par smago dzīvi, bet pašiem neko nedarot, lai darītu to labāku. Tad arī beidzot radīsies, nostiprināsies un izplatīsies sapratne, ka dzīvot Mīlestībā nozīmē pārvarēt savu egoismu, savu nevēlēšanos piepūlēties un atteikties no kaut kā par labu sabiedrībai, tādējādi ierobežojot savas tik dabiskās individuālās vēlmes, savus egocentriskos instinktus.

Jāakcentē, ka sociālās aksiomas – tās nav tikai mūsu rīcības kritēriji, mēraukla mūsu darbības rezultātiem, bet tām būtu jākļūst arī par jebkura sociāla konflikta atrisināšanas līdzekli, par jebkura jēgpilna dialoga, diskusiju kopsaucēju (kā nepieciešams un obligāts nosacījums), tā nodrošinot to konstruktīvismu, auglīgumu, jo diskusija kļūst saturīga, pilnvērtīga tikai tad, ja tai ir kāda vienojoša bāze.

Mēs joprojām pārāk bieži nesaprotam, nevēlamies vai pat negribam saprast, ka mūsu ikdienas problēmu risinājums, galvenokārt, ir mūsu pašu rokās – nevis aklā ticībā kaut kam, paļāvībā uz kaut ko, bet gan aktīvā, pārdomātā, konstruktīvā rīcībā, kas sakņota Mīlestībā un virzīta uz šo problēmu rašanās un pastāvēšanas cēloņu novēršanu. Tā tiek sakārtota dzīves vide, sabiedrība, tiek sekmēta jauna tipa laicīgās varas rašanās un attīstība - tiešā demokrātija, kura izriet un balstās uz garīguma prioritāti sociālajās attiecībās. Bīstami dzīvot ilūzijās, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis, ka to izdarīs citi manā vietā, kas man daļas par līdzcilvēkiem, par citiem nodarītu pārestību, par ļaunuma izplatību – ka tikai man pašam ir labi! Tikai atsakoties no šāda egocentrisma domāšanā un rīcībā, mēs kļūstam par aktīviem sabiedrībā nobriedušo pārmaiņu atbalstītājiem, līdzdalībniekiem šo pārmaiņu īstenošanā un pilntiesīgiem savas gaišās nākotnes veidotājiem.

Cilvēki turpinās mocīties, sitīsies pa dzīvi kā pliki pa nātrēm, būs ar dzīvi neapmierināti, bet neapzināsies, kā to pārveidot, kā tikt ārā no šāda apburtā loka, jo viņiem pietrūkst patiesu, iedvesmojošu ideālu un reālu piedāvājumu, ideju, kā izmainīt apstākļus, kas gandē dzīvi, kā rast izeju, risinājumu, kā harmonizēt sabiedrību, sakārtot politisko vadību, motivēt līdzcilvēkus būt labestīgiem, cienošiem sevi un citus, kā ievēlēt tādus tautas pārstāvjus, kuriem var ne tikai tagad, bet arī nākotnē varēs nešaubīgi uzticēties, kuri nepievils, kuru darbība būs publiski caurskatāma, uzraugāma, tautas interesēm atbilstoša, kuri ar saviem darbiem vienmēr un visur apliecinās viņiem doto tautas uzticību.

Nelaimīgi, dzīves smago nastu nest paguruši, izmisuši centienos rast risinājumu savas dzīves problēmām, patiesus ideālus neatradušie cilvēki nereti krasi radikalizējas, kļūst par vieglu medījumu antisociāliem spēkiem vai rod mierinājumu sektās, pie pašpasludinātiem ekstrasensiem, visādu tā saucamo garīgo prakšu veidotājiem, kuru vadmotīvs ir pelnīt, bet patiesībā - sniedzot alkstošajiem vien garīguma surogātus. Viņu sludināto garīgumu noēno, noplicina, degradē vēlme nopelnīt. Viņi savas Dieva dotās (?!) spējas izmanto savtīgos nolūkos, tādā kārtā garīgās gaismas vietā izplatot mijkrēsli, faktiski kalpojot zelta varai.

Garīgumam mēs tuvojamies, padarot savu dzīvi labāku, apmierinot savas dienišķās vajadzības, tā arī rodot iespēju (laiku) apzināt sevi kā garīgu būtni.

Tas nozīmē, ka garīguma stiprināšanai, attīstībai, izplatībai vajadzīgi atbilstoši – iesākumā vismaz minimāli nepieciešamie – priekšnosacījumi. Tātad jāņem vērā un jāatsperas no pašreizējās skarbās sociāli ekonomiskās realitātes, to pakāpeniski pārveidojot, lai nodrošinātu tādus ikviena sabiedrības locekļa dzīves apstākļus, kuri atstāj vietu ikbrīža garīgumam, neliek, nespiež visu savu fizisko un intelektuālo potenciālu veltīt un tērēt tikai un vienīgi savas un savu ģimenes locekļu kailās eksistences nodrošināšanai.

Tādēļ garīgajai atmodai jāsākas ar šodienas sociālās, ekonomiskās, politiskās situācijas vispusīgu, iespējami objektīvāku izvērtējumu un no tā izrietošu priekšlikumu (aktuālo un prioritāro pārveidojumu programmas) izstrādāšanu, lai sagatavotu sabiedrību pakāpeniskai pārejai uz tiešo garīgo demokrātiju.

Pirmie iespējamie un nepieciešamie jaunās sociāli ekonomiskās politikas soļi valstij nepieciešamo pārmaiņu sagatavošanai un mērķtiecīgai realizācijai varētu būt tālāk izklāstītie.

Demokrātijas stiprināšanas un patiesas sabiedrības pašvaldības iedibināšanas un valsts pārvaldes optimizēšanas nolūkā:

tiesiski nostiprināt pienākumu (Saeimas Kārtības rullī) ikvienai Saeimā pārstāvētajai partijai sniegt ikgadēju, izvērstu publisku pārskatu saviem vēlētājiem par partijas programmas izpildes kārtējiem rezultātiem. Lai šādam pārskatam būtu maksimāla publiskā atdeve, apstiprināt politisko partiju programmas izstrādes standartprasības, paredzot minimālos nosacījumus, kas jāievēro jebkurai partijai, prezentējot to vēlētājiem (tas ļaus panākt dažādu programmu salīdzinājumu, ierobežos tukšvārdību un atklātu demogoģiju, optimizēs partiju programmu publiska monitoringa iespējas, ļaus efektīvāk sekot to izpildei) ;

izstrādāt demokrātisku procedūru – nosakot kritērijus un vienkāršojot kārtību, kādā vēlētāji ir tiesīgi atsaukt Saeimas deputāta Svinīgā solījuma lauzējus, uzticību zaudējušos tautas priekšstāvjus, kā arī pilnveidojot attiecīgos tiesību aktus un iesakot precizēt partiju statūtus, lai izslēgtu iespēju tautas ievēlētam deputātam novērsties (atteikties) no savas sākotnējās politiskās platformas, mainot partijas piederību vai kļūstot par šķietami neatkarīgu;

lai radītu priekšnosacījumus auglīgam politiskajam dialogam, būtiski sakārtotu, kā arī pilnveidotu tradicionālo politisko kultūru, politiskajiem oponentiem pirms diskusiju aizsākšanas būtu nepieciešams vienoties par abpusēji pieņemamām kopējām vērtībām, principiem, morāles normām (neviena partija taču nenoliegs, ka cīnās par Latvijas tautas laimi!) un uz tāda vienojoša pamata rast attiecīgās problēmas izpratni, sapratni, uztveri, interpretāciju no līdzīgām pozīcijām, no adekvāta redzesloka, kas tālāk ļautu nodrošināt oponentu konstruktīvu pieeju attiecīgajam diskusiju objektam un līdz ar to palīdzētu rast sabiedrības interesēm atbilstošu, savstarpēji pieņemamu kompromisa risinājumu.*) Situācijā, kad Saeimā pārstāvētās partijas tomēr nekādi nevar (nevēlas) vienoties par valstiski svarīgu problēmu risinājumu (nespēj atrast saprātīgu kompromisu), tad attiecīgās problēmas tiek skrupulozi un taisnīgi izvērtētas Publisko soģu institūcijā, kuru veido no katras Saeimā pārstāvētās partijas deleģēts pārstāvis un tāds pats skaits sabiedrībā cienījamu intelektuāļu, ar augstu morāli apveltītu cilvēku, kurus virza katra Saeimā pārstāvētā partija, bet tikai ar nosacījumu, ka vismaz puse no pārējām Saeimā pārstāvētajām partijām piekrīt un akceptē attiecīgās partijas virzīto kandidātu. Publisko soģu institūcijā izvērtētais un pieņemtais lēmums tad arī kļūst par obligāti izpildāmu visām partijām.

Šāda tipa risinājums kļūs dzīvotspējīgs vienīgi tad, ja politiķi beidzot sapratīs, ka, nemeklējot kopsaucēju, mēs visi turpināsim dzīvot sašķeltā sabiedrībā, savas cietpaurības, uzpūtības, neiecietības, neuzticības un patmīlības dēļ turpinot saglabāt un vairot nesamierināmus sociālos konfliktus, tā ignorējot iespēju garīgo ideālu vārdā panākt sabiedrības saliedētību, vienotību, atsakoties no uzstieptiem stereotipiem, arhaiskām politiskām klišejām, aizspriedumiem un aizdomām, kas kā skābe saēd savstarpējo uzticību;

*) Garīgumā sakņotas tiešās demokrātijas apstākļos šādas visaugstākās, visus vienojošas humānās vērtības šeit definētas kā sociālās aksiomas, kuras var kalpot (kurām būtu jākalpo) par atskaites punktu jebkuru oponentu dialogam. Šī primārā, visus vienojošā vispārcilvēcisko vērtību bāze neapšaubāmi jākonkretizē atbilstoši dialoga dalībnieku līmenim (valsts, reliģiskais, biznesa, sadzīviskais u.c.). To ievērojot, diskusiju objekts būs pakārtots, atvasināts no šīm kopējām cildenajām vērtībām, tātad tiks radīts reāls pamats koprisinājumam, kompromisam, pušu saskaņai. Tāds tad arī varētu būt ģenerālais pretrunu atrisināšanas algoritms.

izskaust praksi (ar visām tās amorālajām saknēm), kad savējiem (partijas biedriem, draugiem, kompanjoniem, radiem) tiek piemērota viena mēraukla, bet pārējiem - cita, kad līdzcilvēku rīcība tiek mērīta ar dažādiem, nesalīdzināmiem, subjektīviem kritērijiem, tā izkropļojot vērtējumu, praktizējot Prokrusta metodi, piesedzot savējos, cenšoties attaisnot viņu rīcību, bet faktiski izdarot viņiem pašiem un visai sabiedrībai lāča pakalpojumu, tiražējot un atbalstot divkosību, pieļaujot netaisnību, radot nesodāmības sindromu, zvaigžņu visatļautības slimību. Tā totāli graujot sabiedrības uzticību taisnīgumam (viens likums, viena taisnība – visiem!), radot līdzcilvēkos pārliecību, ka labais var uzvarēt ļauno tikai pasakās – tautas folklorā.

Lai to novērstu, sākotnēji nepieciešams reāli iedarbināt partiju ētikas komisijas, kurās ar balsstiesībām būtu jāiekļauj ar augstu morāli apveltīti, cienījami tautas pārstāvji – morālo autoritāti ieguvušas, taisnīgas personības. Bez tam rekomendēju izveidot nevalstisku (sadarbībā ar masu medijiem, inteliģences u.c. reprezentatīviem tautas pārstāvjiem) valstvīru, ierēdņu, tiesnešu u.c. morālo stāju izvērtējošu organizāciju (savā ziņā tas būtu kā pilnveidots „Delnas” variants), kuras vērtējumos un atzinumos ieklausītos un ņemtu vērā visi publiskās varas atzari;

dot tiesības katriem 10 valsts pilsoņiem izvirzīt savu priekšstāvi (savu interešu pārstāvi un aizstāvi). Savukārt, šādi 10 priekšstāvji no sava vidus izvirza kopīgu pārstāvi, tādā veidā pakāpeniski noejot ceļu no vietējās pašvaldības līdz Saeimas deputāta līmenim. Šāda priekšlikuma īstenošana liktu radīt pilnīgi jaunu vēlēšanu sistēmu un tai atbilstošus tiesiskos pamatus. Tā būtu ieviešama soli pa solim, tās aprobācijas laikā neatsakoties no vēlēšanām atbilstoši politisko partiju izvirzīto kandidātu sarakstiem.

eksperimentālā kārtā dot balsstiesību iespēju visiem Latvijas iedzīvotājiem, izņemot ārvalstu pilsoņus. Pirmajā posmā nepilsoņu balsis būtu jāuzskaita ar padomdevēja statusu (lai de facto pārliecinātos par nepilsoņu reālo politisko aktivitāti un viņu patieso politisko izvēli). Tādējādi tiktu grauti demagoģijas pamati jebkurām joprojām praktizētajām politiskajām spekulācijām, ārējo spēku nepārtraukti un aktīvi ekspluatētajam bubulim par Latvijas iedzīvotāju politiskās izvēles spektru, to patieso gribu. Tas ļautu arī novērst tālāku politisko ekvilibristiku, būtiski veicinātu Latvijas sabiedrības saliedētību, apliecinātu politiķu patieso vēlmi konsolidēt sabiedrību, atsakoties no etniskajā šaurpierībā kultivētajiem šabloniem.

izveidot tautas Viedo priekšstāvju palātu (padomi), kuru daļēji varētu organizēt vēlēšanu (vai visas tautas reprezentatīvas aptaujas ceļā) un daļēji iecelt ar valsts prezidenta ziņu (rīkojumu, tiesiski piešķirot viņam šādas pilnvaras). Tikai pēc Viedo priekšstāvju palātas piekrišanas varētu izsludināt Saeimā pieņemtos, visai tautsaimniecībai nozīmīgos likumus, kā arī Satversmes grozījumus. Šai institūcijai jāpiešķir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības. Pie Viedo priekšstāvju palātas (daļēji sabiedriskas) būtu jāizveido pastāvīgi darbojošas ekspertu grupas par attiecīgu tautsaimniecības, valsts pārvaldes, labklājības, kultūras un citu jomu jautājumiem, kas vispusīgi izvērtētu, analizētu, pilnveidotu iesniegto likumdošanas aktu projektus, arī pašas iniciētu un izstrādātu tos.

Faktiski tā būtu virzība uz jaunas kvalitātes divpalātu Parlamentu, kas būtiski samazinātu partiju savstarpējo nesaskaņu (arī intrigu) ietekmi lēmumu un likumu pieņemšanā, kā arī neizmērojami paaugstinātu to kvalitāti. Turklāt šādu valsts konstitucionālās iekārtas reformēšanas lietderīgumu būtu mērķtiecīgi izvērtēt kontekstā ar visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu un iespējamu pāreju uz prezidentālu republiku, uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Protams, šādu radikālu risinājumu īstenošanai nepieciešama zināma pakāpenība, kuras ietvaros īstenojami tādi jau sen aktualizētie, bet politiskās gribas (vai politisko ambīciju) trūkuma dēļ vēl joprojām neieviestie pasākumi: izpildvaras struktūru (sākot ar Ministru kabinetu) veidošana stingri pēc profesionalitātes un kompetences principa, bēdīgi slavenās politiskās atbildības pielīdzināšana disciplinārai (līdz pat demisijai) un materiālai atbildībai, politisko partiju finansēšanas sistēmas no valsts budžeta izstrāde un akceptēšana (novēršot banālo realitāti – kas maksā, tas pasūta mūziku!).

Visus šādus sabiedrībai un tautsaimniecības attīstībai īpaši svarīgus pasākumus būtu lietderīgi apkopot un iekļaut detalizētā Valsts attīstības stratēģiskajā plānā, kuru apstiprina Parlaments un kurā noteikti attiecīgo pasākumu īstenošanas termiņi, atbildīgie, nepieciešamais finansējums, sagaidāmā sociāli ekonomiskā atdeve, kā arī definēts efektīvs (izslēdzot formālismu) kontroles mehānisms, tā maksimāli konkretizējot partiju un to deleģēto pārstāvju politisko atbildību, izveidojot barjeru populismam un nepieļaujot politiķu a la politikāņu deklaratīvu, pēc būtības tukšu un nevērtīgu, bet skaisti „iesaiņotu” (krāšņu solījumu veidā) stratēģisko mērķu iztirgošanu tautai – pēc principa „ Kā var nesolīt?” ;

tiesiski nostiprināt tos galvenos valsts sociāli ekonomiskās attīstības indikatorus, kurus obligāti jālieto valsts politiskajai elitei, atskaitoties par sasniegto, tādējādi izskaužot varas pārstāvju bieži praktizēto tradīciju populistiski reklamēt savus sasniegumus uz speciāli atlasītu rādītāju pamata vai ar politiski angažētu ekspertu starpniecību. Tas ļautu arī iegūt maksimāli objektīvus analītiskus tautsaimniecības attīstības rezultātus, novēršot jebkādas manipulācijas ar statistiskajiem rādītājiem, kad politiķi mēģina atspoguļot ekonomiskos un sociālos procesus vienpusīgi, mākslīgas izlases veidā, izvēloties vai nu tikai % , vai tikai absolūtos skaitļus bez saistīto rādītāju analīzes atbilstoši inflācijas, pirktspējas izmaiņām, migrācijas, demogrāfijas procesiem un citu būtisku faktoru ietekmei. Tas arī izskaustu raportēšanas stilu, kad tiek ziņots par šķietamiem panākumiem, kuri, padziļināti analizēti kontekstā ar citiem indikatoriem, kļūst par neviennozīmīgi traktējamiem rezultātiem (vai pat pārvēršas negatīvos).

noteikt katrai centrālajai valsts pārvaldes institūcijai un neatkarīgajai iestādei (arī pilsētu un novadu pašvaldībām) to darbības kvalitātes novērtēšanas integrālo rādītāju, kas labi raksturotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti ministrijas, konkrētās valsts institūcijas (vai attiecīgās pašvaldības) pārstāvošajā nozarē, jomā (pilsētā, novadā) un kas kalpotu arī par konkrētā vadītāja (ministra) darbības un tās rezultātu novērtēšanas kritēriju. Tas nepieciešams, lai novērstu privāto uzņēmēju, baņķieru un ekonomisko grupējumu dzīšanos pēc peļņas, ignorējot ilgtspējīgas sabiedrības attīstības prioritātes un pilnvērtīgi neņemot vērā publiskās intereses;

organizēt augstas kapacitātes valsts dienestu, (reorganizējot, apvienojot, konsolidējot jau darbojošās, līdzīgu funkciju īstenojošas, institūcijas, nepieļaujot formālismu un birokrātismu), kas pieņem, izskata, izvērtē, analizē iedzīvotāju un juridisko personu priekšlikumus par valsts pārvaldes pilnveidošanu, uzlabošanu, par nepieciešamību izmainīt normatīvos aktus, novērst aplamības, nepilnības izpildvaras institūciju izstrādātajos noteikumos u.tml., kas arī atbild vai pārsūta un kontrolē attiecīgo valsts institūciju konstruktīvu (nepieļaujot atrakstīšanos) atbilžu sniegšanu uz iesniegtajiem priekšlikumiem. Normatīvo aktu izmaiņu nepieciešamības gadījumā šis dienests informē Parlamenta komisijas un Viedo priekšstāvju palātas attiecīgo ekspertu grupu vadību, lai nodrošinātu atbilstošu tālāko rīcību;

izvērtēt mērķtiecību, lietderību valsts budžetu veidot ministriju (tautsaimniecības nozaru) griezumā procentos pret IKP, paredzot bāzes finansējumu (minimāli nepieciešamo finanšu resursu apjomu), bet, valsts ekonomikai attīstoties straujāk, taupīgāk saimniekojot un pārvaldot valsts resursus, iegūtos virsplāna ieņēmumus novirzīt 50% apjomā ārkārtas vajadzību nodrošināšanas un nākotnes stabilizācijas fondā, bet otrus 50% sadalīt proporcionāli pa ministrijām (nozarēm) atbilstoši valsts budžeta likumā apstiprinātajam %, t.i., īpatsvaram kopējos budžeta izdevumos;

Vēloties rast iespējami ciešāku saikni ar šodienas politiskajām reālijām, sniegt visiem interesentiem salīdzināšanas iespēju un nolūkā maksimāli paplašināt potenciālā dialoga dalībnieku loku viedokļu apmaiņā par jaunas sociāli ekonomiskās politikas izstrādāšanu, veidošanu, uzskatīju par mērķtiecīgu un lietderīgu izlases veidā papildināt šeit izklāstītās idejas, reformu ierosmes, priekšlikumus arī ar Saeimā ievēlēto partiju programmatiskajām nostādnēm, saviem vēlētājiem paustajām iniciatīvām (tās tālāk dotas atsevišķā šriftā, pilnībā saglabājot teksta sākotnējo redakciju un sniedzot atsauci uz attiecīgās partijas programmu). Par atlases kritēriju, galvenokārt, kalpoja iniciatīvu konkrētība, tajā ietvertais pragmatiskais grauds, to diskutablitāte – lai rosinātu lasītāju nebūt pasīvam, vienaldzīgam, inertam informācijas uztvērējam, bet lai uzjundītu oponēšanas tieksmi, izsauktu vēlēšanos papildināt, pilnveidot, konstruktīvi izmainīt, atbalstīt, argumentēti noliegt, izvirzīt savus kontrpriekšlikumus – tātad līdzdarboties! Diemžēl partijas „Vienotība” programmatiskās nostādnes vispār neatbilda šādam vērtējumam – tās veido praktiski neapšaubāmu un sen zināmu patiesību pārstāsts, faktu konstatācija un vēlējumi, kam būtu jāmainās, uz ko vajadzētu tiekties.

Jāpiebilst, ka absolūtais vairākums partiju programmu veidotas patētiskā stilā, savdabīga imperatīva vēlējuma izteiksmē, eseju veidā aprakstot faktisko situāciju un deklarējot vispārējas patiesības, bezsistēmiski izklāstot un pozicionējot partijas attieksmi attiecībā uz šodienas sociāli ekonomiskajām realitātēm, minimāli piedāvājot aktuālo problēmu konkrētus risinājumus, savu redzējumu (līdzekļus, metodes, finansēšanas iespējas un avotus, izpildes termiņus izvirzīto mērķu sasniegšanai, nemaz jau nerunājot par jebkādu mēģinājumu aprēķināt izstrādāto priekšlikumu sociāli ekonomisko atdevi – tā tiek pilnībā ignorēta, aizstāta ar demagoģisku pārliecināšanu). Tātad a priori tiek pieņemts, ka pilnīgi pietiek, ja vēlētājs ieklausās partijas vārdos – šo vārdu saturam un pamatotībai ir tikai pakārtota loma. No šādām partiju pozīcijām raugoties, efektivitātes un sociālā taisnīguma principu atklāšana, izvēršana ar attiecīgo sociāli ekonomisko aprēķinu palīdzību vairs nav nepieciešami, bez tiem taču var iztikt, cilvēki jau tāpat uzķersies uz izmestās ēsmas!

Tas viss tik ļoti kontrastē, pat konfliktē ar biznesa vidē valdošo kārtību: katrs uzņēmējs zina, cik rūpīgi jāizstrādā biznesa plāns, kādas garantijas jānodrošina, lai pretendētu uz bankas kredītu, kādas birokrātiskas barjeras ir jāpārvar, lai saņemtu Eiropas Savienības fondu atbalsta finansējumu, bet politiskās partijas darbības pamatdokumentam - programmai, kura pretendē uz desmitiem un simtiem tūkstošu vēlētāju balsu iegūšanu, kā izrādās, var pietikt vien ar to, ka tā ir vairāk vai mazāk izdevies brīva stila rakstniecības šedevrs!?

Turpinājums sekos.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google