Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aneksija (<lat. Annexio pievienošana)-kādas valsts teritorijas vai tās daļas okupēšana un vardarbīga pievienošana citai valstij.

16.03.2014 notika Krimas referendums par pievienošanos Krievijai. Tā bija klasiska citas valsts – Ukrainas teritorijas 1) okupācija - tika izvests karaspēks no Krievijas militārajām bāzēm un pārņemta kontrole pār Krimas pussalu, 2) aneksija – referendums un iekļaušana Krievijas sastāvā.

Pagāja daži gadi, kamēr citi, kuriem arī bija okupētas svešas teritorijas, saprata... Lieta! Kāpēc tikai Krievija drīkst, kāpēc ne viņi? Par ko es runāju? Par Trampa Tuvo Austrumu miera plānu, kas paredzēja, ka Izraēla anektē Jordānas rietumkrastu un Gazas joslu, ko okupēja 1967. gadā (Sešu dienu karš).

Okupēto teritoriju oficiāla iekļaušana Izraēlas sastāvā bija paredzēta jau 2020.gada vasarā, bet arābu valstis sāka atzīt ebreju valsti un nodibināt diplomātiskos sakarus, Tramps zaudēja vēlēšanas. Tomēr Telaviva aneksijas plānus ir tikai atlikusi, nevis atcēlusi, visa tiesiski normatīvā bāze ir spēkā.

Respektīvi, tagad aneksija ir starptautiski legalizēta kā ģeopolitisko problēmu risināšanas instruments. Tas rada spriedzi reģionos, kur šādas okupētas zonas pastāv, notiek iesaldētu konfliktu ekskalācija.

17.03.1991 notika referendums par PSRS saglabāšanu, tajā nepiedalījās Latvija, Igaunija, Lietuva, Armēnija un Moldova. Izlēma PSRS saglabāt, bet viss aizgāja pilnīgi citu ceļu... Belovežas gāršā Krievija (B.Jeļcins), Ukraina un Baltkrievija noslēdza vienošanos par NVS izveidi, pārējās padomju republikas aizgāja neatkarīgu valstu ceļu. Dažas vairāk, dažas mazāk... Teritoriālie strīdi netika noregulēti. Visas šodienas problēmas sakņojas PSRS

Bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka PSRS sabrukumu organizēja un vadīja pati komunistiskā partija un KGB (perestroika). Tālāk šī tēze parasti netiek paskaidrota. Kā esmu atradis avotos, tad tā tiešām bija. Tikai rezultāts gan bija paredzēts cits - PSRS vadība, lai izvestu valsti no stagnācijas, mēģināja iet Ķīnas ekonomisko reformu ceļu.

Ķīnā 1979.gadā (pēc Mao nāves) valsts vadībā nostājās Dens Sjaopins, kurš uzsāka ekonomikas liberalizāciju. Viņš jaunībā bija pieredzējis NEPa laikus PSRS, tāpēc mēģināja to atkārtot arī Ķīnā - valsts kontrolēta ekonomika (plāna un tirgus ekonomikas hibrīds) dzelžainā komunistiskās partijas politiskajā vadībā. Nu par Ķīnas ekonomisko brīnumu un ierobežotajām cilvēktiesībām nestāstīšu, visi zina.

PSRS viss aizgāja ne tur un ne tā... Lielā mērā iemesls bija starpnacionālajās attiecībās. PSRS tika aktīvi īstenota Tautu draudzības doktrīna, kur naida runa konkrēti un vārda brīviba kopumā bija likvidēta kā šķira – ideāls, uz ko tiecas mūsu politkorektie cancel kultūras aktīvisti. Protams, tas beidzās ar asiņainiem starpetniskajiem konfliktiem. Pirmais uzsprāga Kaukāzs.

Kalnu Karabaha

Teritoriāls un etnisks konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu par apstrīdēto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu. Teritoriju apdzīvo armēņi, bet juridiski tā ir Azerbaidžanas teritorija. Tur ir smaga un gara vēsture, ar ko visi var iepazīties internetā.

Līdz 2020 gada rudenim armēņi kontrolēja Kalnu Karabahu (Arcaha - neatzīta republika) un 8 blakus esošos okupētos Azerbaidžānas rajonus. Arcahas juridisko statusu nebija atzinusi pat pati Armēnija, lai gan to var traktēt arī kā nākotnes nodomu Karabahu iekļaut Armēnijas sastāvā.

Līdz tam neoficiāli, bet reāli Armēnijai militāri palīdzēja Krievija. Tā tas bija 2016. gadā, kad Azerbaidžāna neveiksmīgi mēģināja atgūt kontroli par savu teritoriju, bet 2020.gadā viss bija citādāk, jo Azerbaidžanas pusē bija spēcīgs un uzticams, kas svarīgi, sabiedrotais - Turcija. Principā azerbaidžāņi ir tie paši turki, tikai šiīti (kā Irāna), kamēr Turcijas turki ir sunīti.

Azerbaidžāna, plaši pielietojot dronus, apbrīnojami viegli pārvarēja armēņu klasisko vairāku aizsardzības līniju (ešelonu) sistēmu, kas bija nostiprinātas ar krievu artilērijas un raķešu kompleksiem.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Azerbaidžāna sasniedza visus izvirzītos mērķus, jo Stepanakertu jau sākotnēji neviens pat netaisījās ieņemt. Nocietinātu pilsētu ieņemšana ir ārkārtīgi sarežģīts process, kas prasa lielus upurus, vispirms jau uzbrūkošajai pusei. Ja atsaucas uz 2. pasaules kara pieredzi, tad pēc Kijevas Hitlers aizliedza pilsētas ieņemt tiešā uzbrukumā, tāpēc Ļeņingradu turēja aplenkumā-blokādē, bet Staļingrada kļuva par leģendu.

Mūsdienās nekas nav mainījies, ko apliecināja Sīrijas konflikts, cik smagi, ar kādiem zaudējumiem tika ieņemta Palmīra, Alepo. Pilsētas kaujās dronu pielietojums ir ierobežots, jo pārāk tuvu karojošo pušu karavīri līdzīgās formās-neatšķirsi, bet artilērijas apšaudes un aviācijas triecieni nozīmē lielus zaudējumus gan civiliedzīvotājiem, gan militārpersonām. Azerbaidžānai nevajadzēja ne nosodījumu pasaulē par humanitāro katastrofu, ne pašu mājās sēras par kritušajiem karavīriem .

Bet būtu izskatījies dīvaini, ja Azerbaidžāna izietu uz Stepanakertas robežām un teiktu - viss, mēs beidzam! Tāpēc ļoti savlaicīgi gadījās notriektais Krievijas helihopters kā iegansts pieklājīgi pārtraukt konfliktu. Apbrīnojami savlaicīgi...

Es izmantoju dažādus interneta avotus, tai skaitā ar Doņeckas separatistiem saistītus, kas parasti ir labi informēti par Krievijas algotņu aprindās notiekošo. Tur izskanēja versija, ka Kalnu Karabahas konflikta noregulējums ir tikai daļa no kopējā darījuma, ka pamatā runa ir par ietekmes sfēru sadalījumu Sīrijā, kur Turcija un Krievija ir izveidojušas klusu aliansi, lai draudzētos pret Irānu. Tas izskaidrotu arī Izraēlas dalību Karabahas konfliktā Azerbaidžānas pusē - dronu operatori, elektroniskais nodrošinājums. 2020.gada novembrī tika nogalināts viens no Irānas pazīstamākajiem kodolzinātniekiem Mošeds Fahrizadē. Pastāv versija, ka aiz atentāta stāv Izraēla (kurš gan cits?) un uzbrukums tika sagatavots - kas nenozīmē, ka veikts, - no Azerbaidžānas teritorijas.

Respektīvi, iespējams, ka jau sākotnēji bija vienošanās, ka Stepanakerta paliks kā Krievijas militārā bāze Dienvidkaukāzā, bet Turcija dabūs koridoru līdz Kaspijas jūrai, kur pāri ir Kazahstāna, kur pēc pāris gadiem vēlēšanas.

Krieviju manāmi uztrauc Erdogana Pantjurkisma pasaules plāni, bet, lai varētu apgādāt savu militāro kontingentu Sīrijā un tālāk Āfrikas kontinentā, Maskavai nepietiek ar militārajām bāzēm Krimā, flotei ir jāiet caur Bosforu un Dardaneļu šaurumu, ko kontrolē Turcija. Tāpēc Erdoganam tiek piedoti gan nošauti sūtņi, gan notriektas lidmašīnas. Bet vai Krievija tikpat mierīgi reaģēs uz Turcijas ietekmes palielināšanos bijušajās padomju Vidusāzijas republikās, kas ir tjurku tautas...Nezinu. Šaubos. Ka tikai nebeidzas kā Molotova-Ribentropa pakts – ar kārtīgu blici.

Azerbaidžāna ir atguvusi teritorijas un dabūjusi mazu, uzvarētu karu, Turcija ir palielinājusi savu ietekmi Dienvidkaukāzā un Vidusāzijā, Krievija ir ieguvusi konstantu militāro bāzi Dienvidkaukāzā un droši vien kaut kādas preferences Sīrijā.

Ļoti smagi zaudējumu pārdzīvo Armēnijā, jo ilgus gadus tieši Karabahas noturēšana tika definēta kā nacionālā ideja. Opozīcija ir panākusi premjera Pašiņjana atkāpšanos un ārkārtas vēlēšanas, bet cilvēkus savākt masu protestiem lāgā neizdodas nevienai pusei. Opozīcija brēc pēc revanša, bet tas Armēnijas pašreizējā ekonomikas stāvoklī ir tīra pašnāvība. Drīzāk šie revanšisma apoloģēti cer uz patriotisma vilņa tikt pie varas, lai atkal iepirktu no Krievijas ieročus par fantastiskām summām, jo korupcijas līmenis ir grandiozs - kому война, а кому - мать родная. Bet arī Pašiņjanam var daudz ko pārmest.

Uz šī fona ļoti aktīvi strādā propaganda, ka Armēnijai jāpievienojas Krievijai, lai vispār garantētu tautas izdzīvošanu. Ja revanšistiem tiešām izdosies uzkūdīt tautu uz mēģinājumu atgūt kontroli par Karabahu, tad tas tiešām var izrādīties armēņiem vienīgais variants.

Par situāciju Armēnijā ir jāraksta atsevišķi, - traģiski tur viss. Ja kādu interesē, tad ir Youtube kanāls (1), ko vada azerbaidžāņu opozīcijas žurnālists, kurš strādā ASV, tur tiek intervēti Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas žurnālisti, universitāšu mācību spēki, politiskie aktīvisti. Tā kā tas nav oficiāls medijs, tad cilvēki runā daudz atklātāk un var just reģiona sabiedrības reālo noskaņojumu.

Baltkrievija

Pērn visai vētraini notikumi izvērsās Baltkrievijā. Kremlis pēdējos gadus izdarīja nopietnu spiedienu uz Lukašenko par valstu ciešu integrāciju. Tas atrisinātu Putinam visas problēmas ar ierobežojumiem prezidentu termiņos - jauna valstu savienība, jauna konstitūcija, jauni prezidenta termiņi. Viss eleganti. Bet Lukašenko ietiepās, jo bija pilnīgi skaidrs, ka ne viņš būs šīs savienības prezidents. Tāpēc nācās iet uz Krievijas konstitūcijas grozījumiem, kas neguva atsaucību sabiedrībā, bet Putins par saviem reitingiem rūpējas. Tāpēc valstu savienība joprojām ir ļoti aktuāls un vēlams mērķis.

Jau pirms vēlēšanām parādījās informācija par Baltkrievijā aizturētiem Krievijas algotņiem. Pirmās nemieru naktis izvērtās visai vardarbīgas, tai skaitā no protestētāju puses. Kad es skatījos video - spēcīgi, trenēti vīrieši, kuri lieliski sadarbojas pāros, nelielās grupās, ar palīglīdzekļiem, kas aizstāj ieročus, bet pēc likuma tādi nav...

Man kaut kā šķita, ka esmu jau to redzējis... Eiropas čempionāts futbolā Francijā (2016), kad Marseļā pāris simti krievu līdzjutēju piekāva pāris tūkstošus britu (Skripaļu skandāla ēna) un franču policiju, kura norādīja, ka starp krievu līdzjutējiem ir iefiltrēti speciāli sagatavoti kaujinieki, kas tai skaitā profesionāli prot izvairīties no policijas aizturēšanas. Domāju, ka Baltkrievijas notikumos arī bija karsējmeitenes, kas speciāli rovocēja policiju, uzkūdot to pret mierīgajiem demonstrantiem.

Lai nu uz ko cerēja mūsu liberālsorosisti, bet Krievijai viss ir izdevies - baltkrievi ir nostājušies pret Lukašenko, bet nebūt ne pret Krieviju. Agrāk vai vēlāk Lukašenko piespiedīs gan uz integrāciju, gan uz prezidenta vēlēšanām, un baltkrievi nobalsos par jebkuru Kremļa kandidātu, ka tikai pret Lukašenko.

Tas, ka Krievija varētu atļaut Baltkrievijā attīstīties Ukrainas scenārijam, man šķiet nereāli. Tās gadsimtiem ir bijušas vienotas teritorijas. Caur Baltkrieviju un Smoļensku uz Maskavu ir gājuši visas iekarotāju armijas – no Viltus Dmitrija un Napoleona līdz Hitleram. Tas ir īsākais ceļš. Pie Smoļenskas Hitlers (1941) lauza blickrīga koncepciju - apturēja armiju grupas Centrs virzību uz priekšu - Maskavu, pagriežot Guderiana tanku grupu uz Kijevu, bet Gota uz Ļeņingradu. Pie Maskavas vācieši nonāca vēlā rudenī/ziemas sākumā. Arī padomju stratēģiskā uzbrukuma operācija (Bagrations, 1944) uz rietumiem gāja caur Batkrievijas teritoriju.

No nacionālās drošības aspekta krievi nekad neatdos ietekmi pār šo zemi. Kaut vai Suvalku koridors, kura kontrole dod Krievijai iespēju bloķēt Baltijas valstis no sauzemes, kamēr flote bloķē Baltijas jūrā (Kaļiņingrada).

Starp citu... Krievija aktuālo trendu - aneksija - nokomunicēja arī attiecībā uz Latviju. 2020.gada vasarā Krievijas vēstniecība sociālajos tīklos uzrīkoja propagandisku kampaņu par 1940.gada jūlijā notikušajām vēlēšanām, kur tika ievēlēta valdība, kas lūdza Latviju iekļaut PSRS. Kampaņas uzsvars un vēstījums bija, ka vēlēšanas bija atklātas, demokrātiskas un godīgas, tāpēc Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā likumīga. Tā teikt, okupējām kā okupējām - kā visi okupē... Bet anektējām taču likumīgi!

Šajā kampaņā aktīvi iesaistījās progresīvo jaunatnes organizāciju biedri - tika pat publicēti vēlēšanu biļetēnu attēli ar tekstiem - redziet, cilvēki ir svītrojuši, viņi darīja, ko varēja, viņi aktīvi pretojās. Respektīvi tika raidīta ziņa, ka vēlēšanās cilvēki ir brīvi pauduši savu gribu, nu ko lai dara, ka to, kuri gribēja iestāties PSRS, izrādījās vairāk...

Tagad progresīvās jaunatnes pārstāve plaši aģitē par balstiesībām nepilsoņiem un statusu krievu valodai. Jaunās, uzlecošās Latvijas politikas zvaigznes vecāks, cik var spriest pēc publiskajiem avotiem (intervija Dienā), laikam ir Latvijas diplomātiskajā dienestā Gruzijā, kas ar Krieviju ir faktiskā kara stāvoklī...

Starp citu... Man kaut radās interese - ar ko pašlaik nodarbojas Tā neesmu es. Internetā latīņu alfabētā neko neatradu, bet, kad parakņājos kiriļicā, noskaidroju, ka Inguna Sudraba ir eksperte - konsultante Valsts kontrolē Ukrainā (2), kas ar Krieviju ir faktiskā kara stāvoklī...

https://www.youtube.com/watch?v=hHkm_TGUofo

https://rp.gov.ua/PressCenter/News/?id=1044

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

3

„Aunu un klaunu” vienošanās par sadarbību ekonomikas un zemkopības attīstībai

FotoPandēmijas iespaids uz tautsaimniecību šodien ir viens no valsts attīstības centrālajiem jautājumiem. Krīzes rada ne tikai izaicinājumus, bet arī jaunas iespējas ekonomikas nākotnes attīstībai. Politiķu pienākums ir šīs iespējas izmantot, nodrošinot, ka pēc pandēmijas pārvarēšanas ekonomika piedzīvos izaugsmi.
Lasīt visu...