Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Apstiprinājumu guvis Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektores Guntas Līdakas publiskais paziņojums, ka Latvijas Televīzijas (LTV) jaunā valde, par kuru lems Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), tiks izvēlēta pēc politiskiem, nevis profesionāliem principiem. Pietiek rīcībā jau nonākušie dokumenti rāda, ka jau pirmajā konkursa kārtā sekmīgi „atsēti” politiski vai citādi "neērtie" kandidāti, kuri, ja patiešām būtu ņemti vērā konkursa nolikumā vērtējamie kritēriji, nevarēja neiekļūt otrajā kārtā.

„Informācijai: padomes locekļu vidējais vērtējums, nosakot atbilstību valdes priekšsēdētāja amatam atbilstoši konkursa nolikuma pielikumā Nr. 4 noteiktajiem kritērijiem, 10 punktu sistēmā ir 5,7 un valdes locekļa amatam 6,1,” – šādu informāciju vairākiem otrajā kārtā neiekļuvušajiem kandidātiem (tajā iekļuva 9 no 45 pieteikumus iesniegušajiem) sniegusi padomes juriskonsulte Gita Keistere, minot – attiecīgais kandidāts nav „saņēmis vidējo augstāko novērtējumu”.

Keisteres minētajā nolikuma pielikumā Nr. 4, ko šodien publicējam, minēta virkne kritēriju, ko Pietiek salīdzināja ar portāla rīcībā nonākušo viena konkursa dalībnieka – TV jomā pazīstamā Jāņa Rušenieka iesniegto CV, motivācijas vēstuli un sabiedriskā medija koncepcijas izvērtējumu.

Pietiek aprēķini rāda – pat ņemot vērā viszemākos iespējamos vērtējumus Rušenieka vēstulē un izvērtējumā minētajam, viņš godīgas, nepolitizētas izvērtēšanas gadījumā nevarētu būt saņemt mazāk kā 6 punktus konkursā uz valdes priekšsēdētāja amatu un mazāk kā 7,5 punktus konkursā uz valdes locekļa amatu. Taču, kā izriet no Aināra Dimanta (attēlā) vadītās NEPLP informācijas, oficiāli viņš tomēr ir „zem” minētā „vidējā augstākā novērtējuma”.

Kā zināms, NEPLP kategoriski atsakās sniegt jebkādu sīkāku informāciju par konkursa dalībniekiem. Tostarp, lai izvairītos no nevēlamas kandidātu publiskas apspriešanas, NEPLP kandidātu vārdus plāno atklāt tikai 25.februārī, bet jau 28. februārī izvērtēšanu beigt.

Pietiek šodien publicē gan nolikumā uzskaitītos oficiālos vērtēšanas kritērijus, gan arī minētā viena kandidāta – Jāņa Rušenieka iesniegtos dokumentus, kuru saturs vismaz daļēji ir NEPLP atbalstītās sabiedriskā medija koncepcijas izstrādātājiem kritisks.

Konkursa par Valsts SIA „Latvijas televīzija” valdes locekļa amata (valdes priekšsēdētājs vai valdes loceklis programmu attīstības jautājumos) pretendenta Jāņa Rušenieka personīgās motivācijas vēstule

Pretendējot uz konkursā izsludinātajiem amatiem, es rūpīgi izvērtēju savas spējas un atbilstību izvirzītajām prasībām. Savu motivācijas vēstuli strukturēju sekojošās daļās:

1. Paškritisks izvērtējums par atbilstību konkursa nolikumā un tā pielikumos amata pretendentam izvirzītajām prasībām.

2. Pretendenta motivācijas raksturojums.

3. Pielikums Nr.1 - pretendenta vērtējums par koncepcijas „Par jauna Latvijas sabiedriskā medija izveidi” projektu.

4. Pielikums Nr.2 - pretendenta rīcības plāna par Latvijas Televīzijas veicamajām darbībām saistībā ar koncepcijas īstenošanu raksturojums.

1. Analizējot izvirzītās prasības pa punktiem, vēlos norādīt sekojošo:

1.1. valsts valodas pārvaldīšana. Latviešu valoda ir mana dzimtā valoda. Gan praktiskajā, gan akadēmiskajā darbības laikā esmu apliecinājis savas zināšanas tās pārvaldīšanā;

1.2. augstākā izglītība. Esmu ieguvis sekojošas augstākās izglītības:

a.         1982.gada jūnijā tika absolvēta J.Vītola Latvijas valsts konservatorija, Diploms NB Nr.358957, piešķirta Televīzijas režisora kvalifikācija. Saskaņā ar Latvijas Republikas Akadēmiskā informācijas centra 2012.gada 27.novembra lēmumu Nr.142/7722, iegūtā kvalifikācija tiek pielīdzināta humanitāro zinātņu profesionālā maģistra grādam un piektā līmeņa profesionālajai kvalifikācijai.

b.         2012.gada maijā Biznesa augstskolā Turība tika aizstāvēts promocijas darbs „Audiovizuālo darbu autoru un producentu tiesiskā regulējuma problēmu vēsturiskā izcelsme un to risinājumi Latvijas Republikā”. Promocijas padome pieņēma lēmumu par tiesību doktora zinātniskais grāda juridiskajā zinātnē piešķiršanu, diploms D Nr.0001.

c.         Zināšanas tika papildinātas dažādos kursos, kuri ir atspoguļoti manā dzīves gājumā.

1.3.      pieredze vadošā amatā. Kopējais darba stāžs ir atspoguļots manā dzīves gājumā (CV). Vēlos norādīt, ka jau no 1991.gada es esmu strādājis dažādos vadošos amatos dažāda lieluma uzņēmumos - gan vadot nelielu reklāmas aģentūru, gan kultūras nama māksliniecisko daļu, gan elektronisko mediju, gan uzņēmumu, kur televīzijas projektu īstenošanā, to producēšanas procesā regulāri ir bijis iesaistīts liels darbinieku skaits. Šajā procesā esmu apliecinājis savu kompetenci sekojošās jomās -

•           Uzņēmuma saimnieciskās darbības vadīšana,

•           budžeta izstrāde, izpildes kontrolēšana,

•           uzņēmuma pārstāvniecība attiecībās ar komersantiem - fiziskām un juridiskām personām, valsts un pašvaldību institūcijām,

•           personāla atlase,

•           darba vērtēšana,

•           juridisku jautājumu risināšana, konsultēšana,

•           mediju plānošana,

•           attīstības stratēģijas un kreatīvu ideju izstrāde un realizācija.

            1.4. izpratne par valsts kapitālsabiedrību darbību. Kā uzņēmējam, kurš ilgus darbus ir iesaistīts dažādos sadarbības modeļos, man ir izpratne par valsts kapitālsabiedrības darbību.

            1.5. izpratne par sabiedriskā medija misiju un lomu demokrātiskā sabiedrībā. Uzskatu, ka man ir izpratne par šiem jautājumiem. Savu kompetenci varu apliecināt sarunas - intervijas gaitā, sniedzot atbildes vai komentārus.

            1.6. izpratne par organizāciju pārvaldību. Kā personai, kura ilgstoši ir strādājusi medijos, privātajā biznesā un algotu darbu akadēmiskajā jomā, uzskatu, ka man ir izpratne par organizāciju pārvaldību.

            1.7. svešvalodu zināšanas. Mans svešvalodu novērtējums ir raksturots manā dzīves gājuma aprakstā. Vēlos norādīt, ka man ir labas angļu un krievu valodas zināšanas. Papildus akadēmiskajai darbībai latviešu valodā, lekcijas tiek lasītas arī angļu valodā un krievu valodā. Tāpat angļu valodā tiek sagatavoti juridiski raksti publicēšanai žurnālos un konferenču izdevumos.

            1.8. laba reputācija, atbildības sajūta un precizitāte, labas komunikācijas spējas, radoša pieeja darbam. Uzskatu, ka pilnībā atbilstu šīm prasībām. Persona ar sliktu reputāciju nevarētu strādāt par augstskolas pasniedzēju. Gadiem kā viens no būtiskiem manas darbības principiem ir bijis laikā un kvalitatīvi izpildīts darbs, ikreiz mēģinot pat neinteresantos gadījumos rast radošu risinājumu.

            1.9. konkursa lēmuma pielikumā Nr.2 ir atrodams vēl viens kritērijs - izpratne par sabiedrības interesēm. NEPLP nekur citur nav sniegusi skaidrojumu šim kritērijam. Ja ar to tiek saprasta sabiedriskā medija skatītāja vēlmes un intereses konkrētu programmu vai raidījumu veidā, tad varu apstiprināt, ka man šāda izpratne ir. Kā minimālo modeli vienmēr ir jāiztēlo savas personiskās, tad savas ģimenes intereses, kuras, vispārēji modelējot, ievērojot vecuma grupas, interešu grupas, ir iespējams attiecināt uz sabiedrību kopumā.

Mana kandidatūra atbilst visām tām prasībām, kuras uz šī amata pretendentiem attiecas saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas likumā paustajiem nosacījumiem un piedalīšanās konkursā ir mana brīvas gribas izpausme.

Arī analizējot „Konkursa uz Latvijas Televīzijas valdes locekļu amatiem” pielikumā Nr.1 un pielikumā Nr.2 formulētos amata aprakstus, tajos ietvertās prasības, kā arī izvirzīto profesionālo, sociālo un atbildības kritērijus, varu apstiprināt savu atbilstību konkursa noteikumiem.

2. Pretendenta motivācijas raksturojums

Lēmums piedalīties NEPLP izsludinātajā konkursā tika pieņemts pēc pamatīgām pārdomām, kā arī pēc konsultācijām ar dažādiem sabiedrības pārstāvjiem, mediju ekspertiem un arī ar Latvijas televīzijas darbiniekiem. Lēmums piedalīties ir nozīmīgs vairāku aspektu dēļ, jo savas radošās karjeras pirmsākumos nozīmīgu laika posmu esmu strādājis Latvijas Televīzijas priekštecē - LPSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejā, veidojot raidījumus, kuri joprojām sastāda nozīmīgu Latvijas Televīzijas arhīva un programmas daļu. Tāpat ilgus gadus esmu sadarbojies ar Latvijas Televīziju kā neatkarīgais producents, piedāvājot gan kvalitatīvas ārzemju kinofilmas (ar tulkojumiem latviešu valodā), gan veidojot televīzijas raidījumus. Varu apgalvot, ka dažādos laika posmos gandrīz visiem iepriekšējiem televīzijas ģenerāldirektoriem esmu piedāvājis dažādus sadarbības veidus un modeļus.

Daudzus gadus es esmu rūpīgi analizējis Latvijas televīzijas programmas veidošanas nosacījumus, bet šī medija darbība ir bijusi manas uzmanības lokā. Tā kā regulāri cenšos kontaktēties ar saviem bijušajiem kolēģiem, tad Latvijas televīzijas darbība man ir skaidra. Publiskajā telpā pieejamie dokumenti - ikgadējie Sabiedriskā pasūtījuma projekti, atskaites par tā izpildi, kā arī NRTP un NEPLP lēmumi ļāva un ļauj aizpildīt neskaidrību baltos plankumus. Atbildes uz daudziem jautājumiem ieguvu arī sava promocijas darba izstrādes laikā iepazīstoties ar arhīva un cita veida dokumentiem, kuri bija pieejami publiskajā telpā.

Ir jāsecina, ka kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, manuprāt, tika veikts sistēmisks darbs pie Latvijas Televīzijas kā savulaik vadošā elektroniskā medija novājināšanas. Tas notika gan finansiāli - valdības pieņemto lēmumu iespaidā, gan politiski - normatīvo aktu izstrādes un savlaicīgas ne-izstrādes iespaidā, gan nekompetentā virsvadībā un uzraudzībā. Realitāte - ilgstoši Latvijas Televīzijai ir bijusi politiski atkarīga vadība, kuras mērķis nav bijusi elektroniskā medija - sabiedriskās televīzijas stratēģiskā attīstība, izaugsme, bet gan eksistence izdzīvošanas režīmā. Tajā pat laikā pastāv pamatotas aizdomas par Latvijas Televīzijas kā medija graušanu - gan reputācijas ziņā, gan programmu satura veidošanā, nepiešķirot adekvātu finansējumu.

Šodienas realitāte ir smaga - Latvijas Televīzija „stāv” nopietnas izvēles priekšā - turpināt stagnēt un lēnām agonēt, vai tomēr - pacelties kā Feniksam no pelniem. Mana motivācija piedalīties ir pamudinājums un vēlme īstenot otro versiju. Latvijas televīzijā joprojām ir daudzi nozares speciālisti, kuriem nav līdzvērtīgi citos medijos. Tieši jaunu asiņu - jaunas valdes ienākšana Latvijas Televīzijā var būt kā impulss, grūdiens pārmaiņām, kuru spēs īstenot kompetenti speciālisti.

Latvijas Televīzija ir nozīmīga sabiedrības daļa ar augstu uzticamības koeficientu. Ja sākotnēji tas bija draugs, kas ik vakaru ienāca ikvienā mājā, kur to uzrunāja diktori un iecienīti raidījumu vadītāji, tad tagad tieši Latvijas televīzija veicina dialogu ar sabiedrību, jo tiek veidots nozīmīgs informatīvu, analītisku, izglītojošu, izklaidējošu un kultūras raidījumu klāsts, nodrošinot nacionālas un pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanu.

Dr.iur,

humanitāro zinātņu maģistrs

Jānis Rušenieks

Pielikums No.1

Saskaņā ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes 2012.gada 20.novembra lēmuma NR.146 pielikuma Nr.1 punktā 3.2.3 izvirzītajām prasībām, Pielikums No.1 ir veidots kā „Koncepcijas „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi” projekta/detalizācijas vērtējums.

No 2013.gada 8.janvāra plašākai sabiedrībai ir pieejama koncepcijas „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi”, elektroniskā versija. Avota atrašanās vieta - NEPLP interneta mājaslapa.

Pirms plašākas koncepcijas detalizācijā iekļauto sadaļu analīzes, saskaņā ar NEPLP paziņojumiem presei, prezentācijā, koncepcijas tekstu, ir jānorāda sekojošais:

1.         No paziņojuma teksta izriet, ka koncepcija ir bijusi tikai un vienīgi par jauna sabiedriskā medija izveidi, nemaz nepieļaujot iespēju, ka Latvijas Radio un Latvijas Televīzija varētu turpināt darboties kā patstāvīgas, autonomas valsts kapitālsabiedrības, izveidojot tikai „kopuzņēmumu” - vienotu interneta platformu.

2.         NEPLP interneta mājas lapā ir pieejami divi atšķirīgi dokumenti, kuriem ir līdzīgs nosaukums - „Jauna Latvijas elektroniskā sabiedriskā medija koncepcijas detalizācijas kopsavilkums, 2013.gada janvāris” un koncepcija „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi”, kurā arī no 14.lpp līdz 48.lpp ir atrodama sadaļa „Kopsavilkums”.

3.         Ja par jauno koncepciju ir atzīstams publiski pieejamā „Jauna Latvijas sabiedriskā medija izveides koncepcijas detalizācijā” no 14.lpp līdz 48.lpp ievietotais kopsavilkums, bet viss pārējais ir jāuztver kā šīs koncepcijas detalizācija, tad ir jāatzīst, ka šis kopsavilkums diemžēl nav uzskatāms par iespējamā jaunā Latvijas sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa izveides koncepciju, jo daudzas atziņas un secinājumi ir deklaratīvi, tiem nav sniegts ne dokumentāls, ne ekonomisks, ne arī juridisks pamatojums, kā arī netiek piedāvāts detalizēts īstenošanas grafiks.

4.         Dažādos avotos un paziņojumos ārpus koncepcijas vai tā detalizācijas teksta tiek minēts, ka iespējamā apvienotā sabiedriskā medija darbības uzsākšanas laiks ir 2018.gads, tajā pat laikā pašā detalizācijā ir atrodami citi laika atskaites posmi (pat 2014.gads).

5.         Tāpat šajā dokumentā nekur nav pausts pamatojums tam, kāpēc šīs koncepcijas autori tās izstrādes laikā ir izveidojuši tieši konkrētās 13 (trīspadsmit) darba grupas ar sekojošām 16 (sešpadsmit) sadaļām.

6.         Paziņojumos masu medijiem ir norādīts, ka šīs jaunās NEPLP apstiprinātās koncepcijas izstrādes procesā ir bijuši iesaistīti apmēram 300 (vietām gan norādītais skaits ir 200) Latvijas un ārvalstu eksperti. Diemžēl nekur nav pieejams pilns šo ekspertu saraksts. Tāpat nav pamata uzskatīt, ka visi koncepcijas izstrādes procesā iesaistītie ir atzīstami par atbilstošiem eksperta statusam. Koncepcijas tekstā esošā norāde, ka pilns ekspertu saraksts ir pievienots kā pielikums, neatbilst patiesībai, jo publiski pieejamais koncepcijas „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi” informatīvais fails nesatur pielikumus. Tādi nav atrodami arī NEPLP interneta mājas lapā, lai gan arī citur tekstā ir minētas atsauces uz klāt nepievienotajiem pielikumiem.

7.         Koncepcijā „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi” nekur nav sniegts skaidrs un konkrēts pamatojums - nepieciešamība veidot jaunu Latvijas Sabiedrisko mediju, apvienojot jau esošos medijus - Latvijas Radio un Latvijas televīziju. Visi līdzšinējie apgalvojumi, ka apvienošana un jauna medija izveide tika ierosināta kā viens no iespējamajiem risinājumiem, bet, ja šis jaunā medija izveides pamatojums ir nepieciešamība palielināt Latvijas Radio un Latvijas televīzijas kopējo auditoriju, mainīt satura koncepciju, tad praksē tas bija un ir izdarāms neveicot abu autonomi strādājošo mediju apvienošanu. Arī apvienots interneta ziņu portāls ir jau izveidots kā patstāvīga vienība.

8.         Koncepcijā un citviet minētā formula 1+1=3 īsti neatbilst patiesībai, jo jaunajā „Jauna Latvijas sabiedriskā medija izveides koncepcijas detalizācijā” nav sniegts precīzs raksturojums un plāns apvienotā medija trešās daļas - interneta platformas darbībai. Tas nozīmē, ka nav atrodams šīs interneta platformas izveides, darbības uzsākšanas un satura veidošanas pamatojums. Pašlaik nav formulēti tās izveides termiņi, satura veidošanas kritēriji, interneta platformas tiesiskais regulējums un statuss. Ņemot vērā faktu, ka internets daudzviet Latvijā un ārpus tās netiek atzīts par mediju, lai gan tajā tiks ievietoti un darīti pieejami sabiedrībai ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargāti audiāli un audiovizuāli darbi, arī komercreklāma, ir nepieciešama interneta platformas darbības detalizēta izstrāde, precīzi modelējot satura veidošanas kritērijus un izmaksas, tehniskā risinājuma kritērijus un izmaksas, arhīva pieejamības kritērijus, juridiskos jautājumus.

9.         Dokumentā „Jauna Latvijas elektroniskā sabiedriskā medija koncepcijas detalizācijas kopsavilkums, 2013.gada janvāris” ievadā ir atrodams formulējums - Spēcīgākais interneta medijs Latvijā, mūsdienīga televīzija un radio. Šis formulējums ir ļoti diskutabls, jo normatīvajos aktos informācijas ievietošana, esamība un izmantošana nav formulēta kā mediju darbība. Problemātisks vispār ir interneta tiesiskais regulējums, kurš Latvijas Republikā reāli praksē nepastāv.

10.       Uzstādījums, ka internets ir medijs un tieši tā izveide ir galvenā prioritāte veidojot Latvijas Sabiedrisko mediju, nevis Latvijas televīzijas un Latvijas radio darbību reorganizācija, un papildus pakalpojuma - abu šo mediju vienotas interneta platformas izveide, ir kļūdains un sabiedrību maldinošs. Koncepcijā nav sniegts interneta platformas statusa precīzs definējums.

11.       Koncepcijā, ja tā ir jauna un galīga redakcija, nav sniegts pašreizējās situācijas raksturojums, kas var būt par pamatu konkrētai rīcībai - Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanai vienā uzņēmumā, papildus izveidojot vēl trešo darbības jomu - internetu. Ņemot vērā, ka kopš iepriekšējās redakcijas publiskošanas ir pagājuši daži mēneši, daudzas lietas, iespējams, jau ir mainījušās.

12.       Ja tiek pieņemts, ka iepriekšējā NEPLP dokumentā  tika sniegta analīze par Latvijas Radio un Latvijas Televīziju, izvērtēta šo mediju stiprās un vājās puses, tad tomēr ir jānorāda, ka jaunajā, pašlaik analizējamajā koncepcijas detalizācijā nav iekļauts pat minimāls kopsavilkums, kas būtu kā izejas dati daudzu jautājumu analīzei.

13.       Neesot šādam apkopojumam, daudziem jaunajā koncepcijā esošajiem apgalvojumiem nav sniegts pamatojums, atsauces uz jau veiktiem pētījumiem.

14.       Tas pats sakāms par vienotas metodoloģijas neesamību visas jaunās koncepcijas detalizācijas sagatavošanā.

Turpmāk tiek piedāvāta koncepcijas „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi” analīze, raksturojot atsevišķās koncepcijas sadaļas:

1.         Misija, vērtības, mērķi

Diskutabls ir izveidotais koncepcijā Latvijas Sabiedriskā medija vīzijas formulējums - „Stipra Latvijas demokrātija un nacionālā identitāte”, jo vīzija par Latvijas demokrātijas stiprināšanu būtu ne jau tikai potenciālā Latvijas Sabiedriskā medija, bet gan tas ir valsts uzdevums kopumā. Šajā, globalizācijas laikā, būtiskākā ir un paliek tikai savdabīgās nacionālās identitātes sajūtas veicināšana, saglabāšana un stiprināšana. Tas ļauj izteikt apgalvojumu, ka šāds vīzijas formulējums konkrētās koncepcijas ietvaros ir pretdabisks nacionālas valsts identitātes saglabāšanā un nostiprināšanā.

Autoru definētā misija, medija vērtības un mērķu īstenošanas plāns ir deklaratīvi, jo to īstenošana būs atkarīga gan no piešķirtā finansējuma pietiekamības, gan arī personālijām, kuras īstenos reālo darbību.

Izvirzītie vadības mērķi - liekot sasniegt konkrēto unikālo auditoriju, satura kvalitāti, uzticēšanās indeksu un medija tēlu ir ambiciozi. Diemžēl šie uzdevumi var palikt „uz papīra” jau iepriekš pausto - finansējuma nepietiekamības, kā arī personālijām, kuras īstenos reālo darbību, apstākļu iespaidā.

Dīvains ir koncepcijas autoru noteikums tikai dažu gadu laikā panākt tik lielu sasniegtās unikālās auditorijas apjomu, kā arī panākt, ka visi medija zīmoli - kā minimums tie ir septiņi, visi iekļūtu TOP 20 tikai piecu gadu laikā.

Ņemot vērā, ka koncepcijas autori nav snieguši informāciju par pašreizējo Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas zīmolu pozīciju iespējamajā TOP, šāda darbība uzdevuma īstenošanas gaitā nebūtu praktiski iespējama pat lietojot agresīvu tēla pozicionēšanu un mārketingu.

2.         Sabiedriskais labums

Koncepcijas autori ir centušies sniegt izprotamu sabiedriskā medija pasūtījuma izpildes kritēriju pamatojumu. Autori ir snieguši ārvalstu pieredzes raksturojumu, cenšoties uz to bāzes izveidot Latvijai piemērotu vērtēšanas sistēmu. Kopumā šāda sistēma ir atbalstāma.

Izprotams un loģisks ir sistēmas ieviešanas posmu laika plāns, kurš ir reāli izpildāms, sniedzot konkrētu laika posmu iespējamā sabiedriskā medija izveidošanai un darbības uzsākšanai.

Problēmas var radīt apstākļi, ka reāli sabiedrība medijus vērtē katru dienu, neatkarīgi no jauna sistēmas ieviešanas vai neieviešanas. Sabiedrība var „nedot pārejas vai saudzēšanas periodu”, prasot tūlītējas satura pārmaiņas.

3.         Auditorijas segmentācija

Pieļauju, ka sabiedrība kopumā par šādu jautājuma nepieciešamību varbūt pat neaizdomājās. Ja pieņemam, ka medija skatītājs vai klausītājs ir patērētājs, kurš izmanto savas iespējas ieslēgt televizoru, pēc tam spaidot pogas, atrod sev vēlamo pārraidi, tad tik pat ir iespējams, ka izspaidot visas pogas, televizors tiek izslēgts, domās komentējot - atkal nekas nav ko skatīties. Visbiežāk šāda situācija var būt tad, kad skatītājam ir savā ziņā ierobežota pieeja - tikai „bezmaksas paka”, kurā pašlaik ir tikai četri kanāli, ar pastāvošo iespēju tik samazinātiem, atstājot tikai līdzšinējos sabiedriskās televīzijas divus kanālus. Tādā gadījumā Latvijā iespējamā auditorijas segmentācija pa vecuma grupām nebūs pilnīga.

Koncepcijas detalizācijas autori ir piedāvājuši konkrētu metodoloģiju, kā arī ir sniegta informācija par konkrētajā vecuma grupā esošo LTV auditorijas daļu. Diemžēl uzskatāmībai pietrūkst papildus informācija par šīm vecuma grupām:

1.         kādiem raidījumiem viņi dod priekšroku citā kanālā, ja to skatās;

2.         izvērtējums kāpēc Senioru grupai ir vislielākā LTV auditorijas daļa - konkrēts raidījums, vadītājs, pieejamība, pieradums?

Šīs sadaļas nobeigumā nav sniegts kopsavilkums, kā arī iespējamās turpmākās darbības plāns.

4.         Sabiedriskais pasūtījums

Lielākā problēma attiecībā uz sabiedrisko pasūtījumu ir saistāma ar apstākli, ka Latvijā joprojām nav vienotas izpratnes - kas tad īsti ir vai būtu uzskatāms par sabiedrisko pasūtījumu. Dotajā brīdī praksē eksistē pat četras atšķirīgas pieejas:

1.         likumdevēja izpratne (EPL likuma 71.pants);

2.         NEPLP izpratne;

3.         Latvijas televīzijas administrācijas izpratne;

4.         Sabiedrības izpratne.

Viskorektāk būtu šo secību noteikt krietni savādāk - vispirms formulējot sabiedrības nepieciešamību - vēlmes. Otrs kritērijs būtu jau veiktā analīze - vai šīs vēlmes saskan ar valsts un paša medija finansiālajām, radošajām un tehniskajām iespējām. Lai vai kā būtu noformulēts sabiedriskais pasūtījums, tā realizācijas iespējamībai joprojām ir svarīgi četri būtiski komponenti:

1.         telpa;

2.         tehnika;

3.         cilvēkresursi;

4.         finansējums.

Ir jāatzīst, ka pašreizējais likumdevēja veiktais sabiedriskais pasūtījuma formulējums (divdesmit četri apakšpunkti) ir atzīstams par izplūdušu un pilnībā nerealizējamu. Atsevišķi sabiedriskā pasūtījuma uzdevumu formulējumi dublējas, ir deklaratīvi, atgādinot politisko partiju priekšvēlēšanu programmas vai pat reklāmas saukļus.

Savukārt Latvijas Televīzijas iesniegtais ikgadējā sabiedriskā pasūtījuma projekts ir vērtējams kā mēģinājums balansēt starp likumdevēja un NEPLP prasībām un reālajām finansiālajām iespējām paredzamā budžeta ietvaros. Tajā pat laikā arī pašreizējais 2012.gada 28.decembrī NEPLP veiktais LTV 2013.gada sabiedriskā pasūtījuma plāns/projekts tika akceptēts ar slēptu budžeta deficītu - lielai daļai paredzēto raidījumu apstiprināšanas brīdī nav reāla finansējuma. Tāpat šajā plānā tika akceptēts, ka konkrētu apjomu sagatavos neatkarīgie producenti, par konkrēto darbību nesaņemot no Latvijas Televīzijas finansējumu, bet gan garantētu ētera laiku ar konkrētām reklāmas minūtēm. Pie kam, producents ar Latvijas televīziju slēdz mistisku maiņas līgumu - LTV saņem licenci raidījuma raidīšanai, pretī dodot reklāmas laiku. Šāda darbība ilgst jau gadiem. Ja arī neatkarīgie producenti veido daļu no sabiedriskā pasūtījuma, tad ir jāveido savādākas juridiskās un finansēšanas attiecības.

Diemžēl šāda situācija veidojas tāpēc, ka nekur nav precīzi definēts - vai visi tie raidījumi, ko ēterā demonstrē Latvijas Televīzija, ir sabiedriskais pasūtījums. Apmēram 17 (septiņpadsmit) stundu ilgais raidlaiks katrā no diviem televīzijas kanāliem ir tikai viens kritērijs - iespējamā ētera vieta. Otrs kritērijs - ar ko šis ētera laiks tiek aizpildīts. Šajā gadījumā ir nepieciešama precīza sabiedriskā pasūtījuma definīcija. Koncepcijas detalizācijā paustais, ka tuvākajā nākotnē būs jāveic būtiskas korekcijas programmas veidošanā, jo pieaugs oriģinālraidījumu apjoms un sadarbība ar neatkarīgajiem producentiem notiks tikai atklātu konkursu rezultātā, ir jāuzskata par vērā ņemamu ideju, bet - bez reāla finansiāla seguma un konkrēta izpildes laika grafika.

Jānorāda, ka šajā sadaļā daudzviet nav izprotams koncepcijas detalizācijas autoru „domas lidojums”, jo tiek jaukta pasaules pieredze ar Latvijas situāciju, pieņemot vēlamo par esošo, kā arī atsevišķas domas ir formulētas deklaratīvi, bez konkrētiem īstenošanas piemēriem, ieteikumiem.

Raksturojot izmaiņas un veicot dalījumu pa potenciālajām auditoriju vecuma grupām, koncepcijas autori atsaucas uz diviem avotiem - NEPLP un FACTUM 2012.gada „Sabiedrības vajadzību un mediju lietošanas vajadzību izpēti” un Latvijas Televīzijas darbinieku vērtējumu. Kopumā sniegtais ieteikums ir atzīstams par vērā ņemamu, tomēr tā īstenošanai būtu nepieciešams precīzi definēt katra televīzijas kanāla - LTV1 un LTV7 sabiedrisko pasūtījumu, kā arī izvērtēt piedāvāto kanālu programmas pozicionēšanas piedāvājumu.

Šeit vēlreiz ir jāatgādina iepriekš paustais, ka lai vai kā būtu noformulēts sabiedriskais pasūtījums, lai to realizētu joprojām ir svarīgi četri būtiski komponenti - telpa, tehnika, cilvēkresursi, finansējums.

Raksturojot iespējamo potenciālā sabiedriskā medija kanālu pozicionējumu, ir iespējams konstatēt, ka eksperti piedāvā kardināli mainīt esošo LTV1 un LTV7 kanālu saturu, iekļaujot sporta raidījumus arī LTV1 programmā. Jānorāda, ka šāda darbība var izjaukt gadiem iestrādāto abu televīzijas kanālu pozicionējumu. Paralēli šīm satura veidošanas akcentu maiņām kopumā koncepcijas detalizācijas tekstā nav rodami reāli mehānismi - kā sabiedrība tiks tam sagatavota un „pieradināta”. Sagraut gadiem veidotas iestrādes, kad tieši LTV 7 tika pozicionēts kā sporta un jaunatnes raidījumu kanāls, ir viegli, bet, piesaistīt jaunu auditoriju - tas ir process, kas var ilgt gadiem.

Jānorāda, ka koncepcijas autori nav snieguši konkrētu jaunveidojamās interneta platformas uzstādījumu:

1.         Vēl viens ziņas kompilējošs interneta portāls?

2.         Interneta portāls, kurā ir pieejami LTV un Latvijas Radio ziņu raidījumi?

3.         Utt...?

Un vēl - koncepcijā nav sniegta konkrēta atbilde - vai šī jaunā interneta platforma ir uzskatāma par sabiedrisko pasūtījumu, kā arī precīzs tas finansējuma modelis.

Vēlos piebilst, ka beidzot arī Latvijas praksē būtu īsi un kodolīgi jānoformulē sabiedriskais pasūtījums un tā būtība:

1.         programmām ir jāstiprina pilsoniskums un jāreprezentē valsts pasaulē un pasaules norises valstī, sniedzot daudzveidīgus un objektīvus viedokļus;

2.         programmās ir jābūt darbiem, kas veicina sabiedrības līdzdalību, tām ir jābūt daudzveidīgām saturiski, sniedzot plašu informācijas un viedokļu klāstu, nodrošinot diskusiju iespējamību;

3.         jāattīsta izglītojošas un kvalitatīvas programmas, īpašu uzmanību veltot programmām bērniem, kā arī etniskajām minoritātēm, valsts vēsturei;

4.         reprezentēt Latvijas kultūras, sporta un zinātnes sasniegumus valstī un ārpus tās robežām.

5. Satura veidošana

Sadaļā ir analizēti iespējamie satura veidošanas pamatkritēriji, kuri varētu tikt veikti saskaņā ar sabiedriskā pasūtījuma pamatnostādnēm. Autori paredz būtiski mainīt Latvijas televīzijas satura veidošanas pieeju, akcentējot kardinālas izmaiņas jau pašā veidošanas administratīvajā procesā.

Kā uzsvars ir likts satura plānošanā, vadības un ražošanas procesā turpmāk izmantot jaunu pieeju - darbību koncentrējot satura redakcijās, programmu attīstības daļas un producēšanas daļas ietvaros. Koncepcijas autori uzskata, ka šādi mazināsies formālo procedūru un vadības līmeņu skaits, kā arī palielināsies sabiedriskā medija profesionāļu savstarpējā mijiedarbība. Diemžēl šāda satura veidošanas pozicionēšana savā ziņā ir vērtējama kā atgriešanās jau padomju laikos esošās redakciju sistēmas, palielinot birokrātisko aparātu un izmaksas.

Sadaļas kopsavilkumā kā būtisks aspekts (152.lpp) šādas sistēmas izveidošanā ir pausts apgalvojums, ka tādā veidā būšot iespējams aktīvi un daudzveidīgi organizēt satura izvietošanu, veidošanu un popularizēšanu sabiedriskā medija interneta portālos. Šis apgalvojums liecina par savā ziņā koncepcijas autoru nekompetenci, jo jau pašlaik ir iespējama iepriekš minēto darbību veikšana, kura gan tiek slikti realizēta.

Ņemot vērā, ka reāli - notiek vai nenotiek jauna, apvienotā sabiedriskā medija izveidošana, ir jāveic reorganizācija programmu - kanālu satura veidošanā. Tas ir attiecināms gan uz administratīvi organizatorisko struktūru (plānošana un vadība), gan ražošanas procesu. šajā gadījumā ir jāuzsver, ka vēlme izveidot atsevišķu struktūrvienību - jauna satura projektu attīstības daļu, vēl jo vairāk tiks sarežģīta visa satura radīšanas sistēma kopumā.

Koncepcijas autoru uzstādījums, ka katru gadu tiek atjaunota 1/5 daļa (20%) no sabiedriskā medija satura, atkal liecina par koncepcijas autoru zināmu nekompetenci, tehnoloģiskā procesa nepārzināšanu. Arī apgalvojums, ko koncepcijas autori ierosina, ka jau tuvākajā laikā gandrīz 20% no kopējā apjoma turpmāk veidos (ražos) neatkarīgie producenti, liek uzdot būtisku jautājumu - kāpēc jaunajā sabiedriskā medija attīstības koncepcijā tiek uzsvērta redakciju veidošana, ja tajās nebūs darba - lielākā daļa tiks saražota ārpus Latvija televīzijas vai sabiedriskā medija?

Arī norādītais jaunas vadības sistēmas un ražošanas procesa organizēšanas ieviešanas laiks - seši līdz divpadsmit mēneši liecina par izstrādes autoru nekompetenci, nezināšanu par pārmaiņu veikšanas plānošanas un veikšanas laikietilpību, atceroties, ka medija darbība - programmu ražošana taču netiek pārtraukta.

Nav iespējams pilnībā piekrist sniegtajam LTV pašreizējā satura veidošanas analīzes rezultātā izteiktajiem secinājumiem un akcentētajām problēmām. Piemēram, LTV (arī Latvijas Radio) apmaksas forma ir īpašas izvērtēšanas vērta, jo vērtējot - šajā sadaļā tiek norādīts uz eksistējošo stundu apmaksas formu, iespējamajām problēmām. Tajā pat laikā netiek vērtēts, ka LTV tiek maksātas dažāda veida atlīdzības - darba alga un autoratlīdzība. Praksē pašlaik tas nozīmē, ka notiek sava veida finansu optimizācija, kuras ietvaros tiek rasti veidi radošajam personālam mazāku summu maksāt kā darba algu, palielinot autoratlīdzības īpatsvaru. Tieši šo jautājumu risinājums tuvākajā laikā būs būtisks, mēģinot piesaistīt vai noturēt sabiedriskajā medijā nozares profesionāļus.

Koncepcijas autoru redzējums un uzstādījums liecina, ka visa darbība kopumā rada situāciju, ka finansu plānošana dominē un dominēs pār satura radošo plānošanu, bet nepietiekamais finansējums neļaus veikt programmas satura stratēģisku plānošanu ilgtermiņā.

Koncepcijas darba grupa ir modelējusi iespējamo satura ražošanu, piedāvājot trīs iespējamos modeļus. Iepazīstoties ar tiem, jānorāda, ka otrajā modelī mākslīgi tiek palielināts medija štats, radot priekšnieku uz priekšnieka, vadītāju uz vadītāja. Savukārt trešajā modelī ir saglabāta tikai ziņu raidījumu sagatavošana, ar no tā izrietošo „štata” žurnālistu, režisoru, operatoru, utt saglabāšana. Šis modelis vairāk atbilstu komerctelevīzijai, kurā praktiski netiek veikta ražošana, bet visa programma, arī filmas un citi adaptējamie produkti tiek iepirkti no producentiem.

Jāteic, ka Latvijas prakse šādā sadarbības modelī, kad medijs pasūta saturu, bet neatkarīgais (vai tomēr no pasūtījuma un ētera laika atkarīgais) producents ražo pēc pasūtītāja „ģīmja un līdzības” noteiktu galaproduktu, neveicina konkurenci, kā arī pieļauj stipru korporatīvo saišu veidošanos un eksistenci.

Sabiedriskais medijs šādā situācijā nespētu īstenot lielu daudzumu no likumā paredzēto funkciju pildīšanas, palielinātos raidījumu izmaksas, it īpaši uz PVN nodokļa rēķina. Ja reiz tiek īstenots trešais modelis, būtisks ir jautājums - kāpēc sabiedriskajam medijam ir nepieciešams tik liels daudzums telpu, studiju, kā arī prognozētais štats, ja tas pats neko neražo. Ja kā viena no sabiedriskā medija darbības formām tiek paredzēta tehnikas un telpu izīrēšana, tad tas rada konkurenci un komercdarbību kropļojošu vidi, jo medija darbības veids pavisam noteikti nav telpu un tehnikas izīrēšana.

Reģionālo korespondentu tīklu veidošana no satura daudzveidības viedokļa ir nepieciešama, tikai šim būtu jābūt ārpakalpojumam. Pašreizējā aprēķinu tabula ar iespējamajām izmaksām nav īsti korekta, jo tā nav pamatota ar detalizētiem analītiskiem un finansiāliem aprēķiniem.

Savukārt raksturojot iespējamo redakciju sadalījumu un darba veicējus, var konstatēt, ka koncepcijas autori netieši par primāro nosaka tāda TV kanāla satura veidošanu, kurš būtu derīgs izmantošanai internetā. Arī „Jaunu satura projekta veidošanas procesā” ir paredzētas daudzas aplamības, kas var radīt šķēršļus šādas nodaļas štatu nokomplektēšanai ar profesionāļiem - katru gadu tiek veikta 30% apjoma rotācija. Jau iepriekš tika apšaubīta šādas atsevišķas nodaļas izveides nepieciešamība, kā arī analizēts absurdais piedāvājums - katru gadu veidot jaunus projektus 20% apjomā no visa sabiedriskā pasūtījuma. Ja pieņemam, ka vismaz pusi no Televīzijas kanāla satura veido filmas un ziņas, vai sporta raidījumi un ziņas, tad kura īsti būs tā pastāvīgā satura daļa?

Koncepcijas autori paredz, ka tieši šāds modelis būtu jāievieš jau gada - pusotra gada laikā. Jāatzīst, ka tieši satura veidošanas modelis ir pašlaik visdiskutablākā lieta, kura koncepcijas detalizācijā nav līdz galam izvērtēta un pamatota ar analīzi. Realizācijas modelis ir vairāk fantāzijas un vīziju līmenī, nevis jau gatavs realizēšanai.

6. Juridiskais modelis

Piedāvātais apvienotā sabiedriskā medija juridiskais modelis ir sarežģīts. Te ir jānorāda, ka ja reālā juridiskā un faktiskā apvienošana ir paredzēta tikai 2018.gadā (vēl 2013.gada 18.janvārī paustā informācija Latvijas Radio), tad vispirms būtu jāpiedāvā katras struktūras - Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas un kopējās interneta platformas struktūras raksturojums un analīze, tikai tad modelējot turpmāko strukturālo modeli.

Kā būtisks moments ir jānorāda uz paredzamā jaunveidojamā sabiedriskā medija struktūras birokrātisku funkciju palielināšanos, nevis samazināšanos. Visa sadaļa attiecas tikai un vienīgi uz iespējamā jaunā sabiedriskā medija izveides modeļiem, tās pārvaldību un uzraudzību. Jebkurā gadījumā būtiski ir atcerēties, ka ir jāsaglabā pēctecība - pēc iespējamās apvienošanas jaunajam medijam ir jākļūst par Latvijas televīzijas un Latvijas Radio tiesību un saistību pārņēmēju. Tieši šādam formulējumam ir jābūt juridiskajos dokumentos, lai jaunizveidotais medijs tiktu uzskatīts arī par līdz šim abu mediju arhīvos esošo audiālo un audiovizuālo darbu tiesību (kā raidorganizācija, kura ir ar savu finansējumu piedalījusies to izgatavošanā) daļēju īpašnieku. Citi tiesību īpašnieki ir noteikti saskaņā ar LPSR civilkodeksu, likumu „Par autortiesībām un blakustiesībām”, „Autortiesību likumu”, „Arhīvu likumu”, „Filmu likumu”, kā arī lēmumu par īpašuma konversiju. Praksē tieši abu mediju arhīvos esošo materiālu izmantošanas nosacījumi un tiesību juridiskie aspekti Latvijas Republikā joprojām nav atrisināti.

Pašreizējais statuss Latvijas televīzijai ir valsts kapitālsabiedrība. Ja tiek apvienoti Latvijas Radio un Latvijas Televīzija vienā sabiedriskajā medijā, būtu jāsaglabā valsts kapitālsabiedrības statuss. Tajā pat laikā vislabākais risinājums jaunā medija statusa nostiprināšanai būtu atsevišķa likuma „Par Latvijas Sabiedrisko mediju” pieņemšana (līdzīgi kā ir Latvijas Nacionālās operas likums, kurā ir precīzi definēts juridiskais statuss, finansēšanas un uzraudzības kārtība). Šāda likuma esamība mazinās politisko ietekmi uz medija satura veidošanu un finansēšanas kārtību.

Šajā sadaļā ir izstrādāti iespējamā sabiedriskā medija izveides modeļi, bet nekur nav analizēti daudzi jaunā sabiedriskā medija darbības juridiskie aspekti:

1.         Juridiskās attiecības ar darbiniekiem;

2.         Juridiskās attiecības ar autoriem;

3.         Juridiskās attiecības ar producentiem;

4.         TV un Radio arhīva materiālu juridiskā piederība;

5.         Interneta platformas juridiskais pamatojums;

6.         Autortiesību ievērošana internetā.

Šo uzskaitījumu ir iespējams turpināt...

7.         Uzraudzības modelis

Īsti nav izprotams atsevišķs šādas sadaļas veidošanas pamatojums, jo jaunveidojamā medija uzraudzības modelis būtu jāskata kontekstā ar sabiedrību. Atbalstāms ir atsevišķas Sabiedriskā medija padomes izveides priekšlikums, kā arī padomes locekļiem - pretendentiem izvirzītās prasības. Koncepcijā ir paredzēti konkrēti kritēriji, no kuriem tomēr būtu izslēdzami vai konkretizējoši sekojošie:

1.         politiski neatkarīgs - nav nevienas politiskās partijas/ partiju apvienības biedrs vai valdes loceklis;

2.         ... nav sabiedriskā medija darbinieks vai valdes loceklis, ... ministrijas darbinieks;

3.         nav pasludinājis personisko maksātnespēju;

4.         labas angļu valodas zināšanas.

Šos kritērijus vajadzētu konkretizēt, jo šādu ierobežojumu veikšana nav samērīga un ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, likumiem un praksi.

1.         Jāprecizē, ka pēc iecelšanas/apstiprināšanas sabiedriskā medija padomes loceklim 30 dienu laikā jākļūst politiski neatkarīgam - tas vairs nedrīkst būt kādas politiskās partijas vai partiju apvienības biedrs. Piebilde par valdes locekli jau tagad ir lieka.

2.         Likums jau pašlaik liedz Saeimas deputātam ieņemt šādu amatu, ja tiek saglabāts deputāta mandāts. Tajā pat laikā šāds ierobežojums attiecībā pret jebkuru sabiedriskā medija darbinieku vai valdes locekli un kādas ministrijas darbinieku, liedzot pretendēt uz šādu amatu, atkal ir uzskatāms par nesamērīgu, pat diskriminējošu.

Iecelšanas gadījumā šī būtu padomes locekļa pamata darba vieta, uz kuru ir attiecināmi ierobežojumi amatu savienošanai, bet likumdevējs pieļauj paralēli veikt tikai akadēmisko vai radošo darbību.

Drīzāk būtu jāiekļauj aizliegums Sabiedriskā medija padomes loceklim veikt radošu darbību savā pārraudzībā esošā medijā, ja šī darbība tiek vai arī netiek apmaksāta no sabiedriskā medija budžeta.

3.         Par pasludināto maksātnespējas procesu - šādu nosacījumu nedrīkst pasludināt kā absolūtu, jo, ja personiskās maksātnespējas process ir pabeigts, šāds ierobežojums nav uzskatāms par samērīgu. Te ir nepieciešams precizējums - ir uzsākts vai notiek maksātnespējas process;

4.         Prasīt no pretendenta tikai un vienīgi labas angļu valodas zināšanas nav samērīgi. Tas diskriminē tās personas, kurām ir labas citas svešvalodas - vācu vai franču valodas zināšanas. Konkrētais ierobežojums ir uzskatāms par diskriminējošu, jo padomes locekļa, Latvijas Republikas pilsoņa pamatdarbs tomēr notiks valsts valodā.

Diskutabla ir arī Sabiedriskā medija padomes locekļu iecelšanas kārtība, atstājot šo procedūru Latvijas Republikas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas rokās. Profesionalitāte un politiskā neatkarība vairāk tiktu nodrošināta, ja pretendentu atlasi veiktu tikai profesionāla personāla atlases kompānija, kura tiktu izvēlēta konkursa kārtībā. Izsludināšanu varētu atstāt Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas ziņā, bet visā tālākajā procesā ir jāizslēdz politiķu iespējamā procesa ietekmēšanas iespējas.

Tāpat diskutabls ir tik plaša sabiedrības iesaistīšanas nepieciešamība. Līdzšinējā pieredze, izveidojot daudzskaitlisku sabiedrisko padomi, kurā ir iesaistīti pavisam nedaudz mediju jomas speciālistu, nav produktīva.

Pašreizējie koncepcijas detalizācijā esošie ieteikumi par Auditorijas padomes un Sabiedriskā medija ombuda izveidi nav līdz galam izstrādāti un pamatoti. Katrā ziņā šāda ombuda izveide vairāk ir nepieciešama elektronisko komercmediju darbībā. Pašreizējais uzstādījums - nepieciešamības pamatojums ir deklaratīvs, praktiski - bez reālas ietekmes.

8. Korporatīvā pārvaldība

Arī šī sadaļa bija/būtu jāveido kontekstā ar jaunveidojamā medija organizāciju. Sadaļas ietvaros notiek savā ziņā dublēšanās, jo ir iekļauta informācija par Sabiedriskā medija padomi, kas detalizētāk jau tika apskatīta iepriekšējā sadaļā.

Koncepcijā tiek piedāvāts konkrēts sabiedriskā medija valdes sastāvs - pieci līdz septiņi valdes locekļi. Punktā 8.2 izvirzītās prasības valdes sastāvam un valdes locekļu pienākumu un atbildības raksturojums krietni atšķiras no pašlaik izsludinātajā konkursā uz triju Latvijas Televīzijas valdes locekļu definētajiem pienākumiem un kompetencēm.

Ja 2013.gada februārī/martā konkursa kārtībā tiks izvēlēti konkrēti Latvijas televīzijas valdes locekļi, bet vēlāk tiks veidots jauns sabiedriskais medijs, pastāv iespēja, ka saskaņā ar piedāvāto jaunā sabiedriskā medija struktūru (attēls 26.lpp), LTV valdes loceklis finanšu un tehnoloģiju jautājumos zaudē darbu, jo ir paredzēts, ka turpmāk valdes locekļa statusā ir tikai tehniskais direktors, sadalot veicamo darba apjomu diviem darbiniekiem, izveidojot atsevišķu finansu un administratīvo struktūrvienību. Citviet tekstā tajā pat lappusē gan ir minēts, ka arī finanšu direktors ir valdes loceklis.

Analizējot piedāvāto valdes sastāvu, ļoti diskutabls ir jautājums par šāda statusa - valdes loceklis piešķiršanu Personāla direktoram, jo loģiski būtu, ka šajā statusā tiktu apstiprināts Mārketinga direktors, pārskatot pašlaik piedāvāto šī amata apvienošanu ar jauno projektu vadību.

Atsevišķas izvērtēšanas vērts ir jautājums par iekšējās kontroles vai audita struktūrvienības izveidi, jo šādai struktūrvienībai sabiedriskā medija ietvaros nevarētu nodrošināt pilna laika darbu. Medija finansu darbības kontrolei ir iespējams piesaistīt ārpakalpojumu, savukārt satura kvalitātes audits tiktu veikts programmu vadības struktūrā. Piedāvātais pārvaldības, riska vadības un atbilstības vienotais modelis var būt par atsevišķas diskusijas priekšmetu, kas ir vēl vairāk detalizējams, uzsākot sabiedriskā medija veidošanas procesu.

9. Organizācija

Šīs sadaļas ietvaros ir raksturoti dati par pašreizējo darbu organizāciju Latvijas Televīzijā. Publiski pieejami ir dati par darbinieku skaitu, sadalot tos pa atsevišķām pozīcijām. Norādīts, ka esošā struktūra esot veidojusies un pastāvējusi jau vēsturiski, tomēr te nenorādot konkrētu izveidošanas laiku. Tiek analizētas darbinieku noslodzes īpatnības, kad darbiniekiem ir dažādas slodzes, samaksa notiek arī summējot reāli nostrādātās stundas. Šāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka daudzi „mazo stundu” darbinieki esot pirmspensijas vecumā, bet joprojām tiekot saglabāta to vieta štatā. Tāpat daudzi darbinieki tiekot noslogoti ar raidījumu sagatavošanu tieši nesaistītos darbos, bet jau ilgstoši šī darbība netiek aizstāta ar ārpakalpojumu.

Kā būtiska problēma ir raksturota atsevišķi neizdalītā mārketinga un sabiedrisko attiecību funkcija, kas traucējot veikt organizācijas tēla atpazīšanas jautājumu risināšanu un komunikāciju.

Tajā pat laikā ļoti diskutabls ir koncepcijas detalizācijas sadaļas 9.5 saturs, jo tiek akcentēts, ka darba samaksas veids ir darba alga, nosakot stundu apmaksas likmes. Tajā pat laikā ir zināms, ka paralēli eksistē arī autora līgumu apmaksa. Šajā sadaļā un nekur citur koncepcijas detalizācijā šis apmaksas veids vispār netiek analizēts - ne kopējais apjoms, ne personas vai to grupas, kuriem samaksa tiek veikta pamatojoties uz autora līgumiem.

Diemžēl izstrādātais un piedāvātais organizācijas attīstības scenārijs daudzviet ir pretrunā ar citviet šajā koncepcijas detalizācijā piedāvātajiem finansēšanas un attīstības modeļiem laika posmā no 2013.gada līdz 2014.gadam, ar to saprotot 232.lpp raksturotos esošās koncepcijas scenārijus. Daudzviet tiek uzsvērta tikai neatkarīga ziņu dienesta nepieciešamība un esamība. Diemžēl koncepcijas veidotāji ir piemirsuši, ka visai sabiedriskā medija darbībai ir jābūt neatkarīgai. Bez ziņām, kas ir tikai procentuāli neliela sabiedriskā pasūtījuma daļa, būtiska nozīme ir gan analītiskajiem raidījumiem, gan kultūras raidījumiem, gan bērnu raidījumiem, gan visiem tiem raidījumiem un filmām, ar kurām katru dienu tiek aizpildīts sabiedriskā medija ēters - vidēji 34 stundas katru dienu. Jāpiebilst, ka lielai daļai televīzijas raidījumu skatītājiem un radio raidījumu klausītājiem bieži vien būtiskāki ir tieši analītiskie raidījumi, nevis ziņas.

Interesanti ir koncepcijas autoru paustie motivācijas un atalgojuma sistēmas pilnveidošanas ieteikumi. Tikai tie ir jāvērtē, papildus ievērojot vairākus kritērijus, pamatā jau to, ka daļa no medija darbiniekiem veiks vadošu un administratīvu darbu, daļa radošu darbu, daļa tehnisku darbu. Tas nozīmē, ka absolūti vienāda atalgojuma aprēķināšanas sistēma nav piemērojama un iespējama.

10. Mācību centrs

Sadaļa par mācību centra izveidošanu ir viena no koncepcijas detalizācijas dīvainākajām lietām. Ne jau tāpēc, ka tiktu noliegta nepieciešamība izglītot darbiniekus. Dīvainība slēpjas grandiozo, sabiedriskā medija vajadzībām neatbilstošo apjomu un izmaksu ziņā. Savā ziņā šāda Mācību centra izveide ir paredzēta kā plaša profila augstskola, kurā vienkopus tiktu mācītas vadības prasmes, sociālās prasmes, tehnoloģiju prasmes, kā arī žurnālistikas un satura producēšanas prasmes.

Fakts, ka Latvijas Televīzija un Latvijas Radio jau ilgstoši pieņem darbā cilvēkus bez atbilstošas izglītības vēl nenozīmē, ka abu mediju darbiniekiem vispār nav izglītības. 2012.gada dati liecina sekojošo - abos medijos kā attīstības riska faktors vērtējama nepietiekama personāla ataudze (radošo darbinieku vidējais vecums ap 46 gadiem, tehnisko – ap 50 gadiem) un izglītība (LTV tikai 48% darbinieku ir augstākā izglītība), netiek veicināta veselīga konkurence. Pēc datiem uz 2011. gada 1. janvāri Latvijas televīzijā 48% jeb 207 no 436 darbiniekiem ir augstākā izglītība, šajā grupā ieskaitīti darbinieki ar 1. līmeņa augstāko izglītību, 2. līmeņa augstāko izglītību, kā arī darbinieki ar zinātniskajiem bakalaura, maģistra un doktora grādiem.

Koncepcijā nav datu par konkrētu jomu procentuālu vai skaitlisku sadalījumu - cik daudz tehniskie darbinieki, cik daudz radošie darbinieki ir bez augstākās izglītības. Kā lielākā problēma tomēr ir jāuzskata fakts, ka daudziem darbiniekiem, kuriem ir augstākā izglītība, tā nav saistīta ar ieņemamo amatu. Tas nozīmē, ka persona, kura strādā par žurnālistu vai operatoru, nekad nav mācījusies ar attiecīgo specialitāti.

LTV vērojama audiovizuālā vēstījuma kvalitātes stagnācija, jo daļa no operatoriem, producentiem un režisoriem ir autodidakti, kuru profesionālajai izaugsmei raidorganizācijas menedžments nepievērš vajadzīgo uzmanību. Jāatgādina - ne LTV, ne Latvijas Radio nebūt nav jāapmāca visi darbinieki, jo statistikas dati taču uzrāda augstākās izglītības esamību, bet koncepcijas detalizācijas sadaļas apakšnodaļā „Jaunā sabiedriskā medija kritiskās funkcijas un amata grupas” esošajā tabulā par neapmierinošiem vai neatbilstošiem ir atzīti praktiski visi pašreizējā Latvijas Radio un Latvijas televīzijas darbinieki. Šādam apgalvojumam koncepcijas detalizācijas autori nesniedz nekādu pamatojumu.

Vai koncepcijas detalizācijā paredzētā mācību centra izveide kļūs par panaceju un atrisinās visas abu mediju darbinieku nepietiekamās vai neatbilstošās izglītības problēmas? Atbilde ir viennozīmīga - nē. Piedāvātā apmācības modeļa izmaksas - vairāk kā pieci miljoni latu piecu gadu laikā nav adekvāta summa pat tādā gadījumā, ja apmācība tiktu veikta absolūti visiem potenciālā sabiedriskā medija darbiniekiem. Pieņemot, ka to skaits ir ap 600, tad paredzot viena apmācāmā izmaksas LVL 800,00, viena mācību gada budžets sastādītu LVL 480000,00. Kur tiktu tērēti atlikušie četri ar pusi miljoni latu?

Te jānorāda, ka Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio līdzšinējā prakse pieņemot darbā radošos darbiniekus vairāk bija saistīta ar finansiālajiem aspektiem - studentam var maksāt mazāk. Apmācot šādu studentu, ļaujot tam amata prasmes apgūt pašmācības ceļā, uzņēmums grauj savus kvalitātes kritērijus, kā arī netieši veicina kadru mainību. Apguvis minimālās prasmes, vēl esošais students ar lielisku ierakstu CV dodas laimes meklējumos uz komercmedijiem vai PR kompānijām. Nāk nākamais students...

Diemžēl publiskajā telpā parādās informācija par mediju pametušajiem darbiniekiem, kā arī par jaunajiem darbiniekiem, bet netiek analizēta šo darbinieku - žurnālistu, raidījumu vadītāju, operatoru un režisoru migrācija. Medija novājināšana netieši notiek ar paša medija rokām - nespējot piedāvāt adekvātu samaksu, medijam nav iespējams „noturēt” darbinieku.

Kā būtisks „nē” arguments pret šāda Mediju centra izveidi ir pastāvošais tiesiskais regulējums darba tiesisko attiecību nodibināšanā un izbeigšanā. Ja sabiedriskais medijs tomēr investēs nopietnus līdzekļus sava jau esošā vai arī jaunā darbinieka, neprofesionālā speciālista apmācībā, tam praktiski nebūs iespējas veidot šķēršļus, ja darbinieks vēlēsies pārtraukt darba tiesiskās attiecības.

Nodibinot darba tiesiskās attiecības, pārsvarā tiek slēgts darba līgums bez termiņa ierobežojuma. Ja darbinieks vēlēsies izbeigt darba tiesiskās attiecības likumā paredzētajā kārtībā, tad sabiedriskajam medijam nebūs iespēju ieturēt vai piedzīt izdevumus par šī darbinieka apmācību. Protams, var mēģināt slēgt terminētu līgumu - darbinieks pēc apmācības noteiktu laiku apņemas strādāt sabiedriskajā medijā, bet, ja šo termiņu darbinieks neievēro, tad tam ir jāatmaksā visi darba devēja ieguldījumi apmācībā. Diemžēl prakse Latvijā, arī skatot lietas tiesā, šādā formulējumā un pielietojumā norāda uz darba devēja prettiesisku darbību - darbinieka tiesību ierobežojumu mainīt darba vietu, liekot tam strādāt konkrētu laika posmu.

Kā otrs „pret” jeb „nē” arguments ir jāmin, ka sabiedriskā medija funkcijas nav nodarboties ar izglītības biznesu. Nav arī skaidrs kāda veida izglītība tiktu iegūta, kāds dokuments to apstiprinātu. Ja uz datora sagatavots „sertifikāts” par kursu apmeklēšanu, tad šādam „izglītošanas” veidam nav nākotnes. Dibinot vai veidojot šādu dārgu apmācību centru, nelietderīgi tiktu tērēta sabiedrības nauda.

Kā vēl divi būtiski „nē” ir jāmin potenciālās izglītības iestādes telpu un tehniskā nodrošinājuma jautājumi, kā arī mācību personāla - pasniedzēju komplektācija.

Piektais „nē” slēpjas jautājumā - kas strādās un gatavos sabiedriskā medija pamatfunkcijas nodrošinājumu - raidījumus sabiedriskā pasūtījuma ietvaros?

Diemžēl nekur nav veikta analīze par līdzšinējo radošo, tehnisko un cita līmeņa darbinieku sagatavošanas praksi Latvijas, Eiropas Savienības vai pasaules mērogā. Ar to domājot jau eksistējošās programmas LU, Stradiņa Universitātē, Kultūras akadēmijā, RISEBA, Igaunijā, Dānijā, utt.

Te ir jāatgādina, ka Radio un Televīzijas profesionālā sagatavošanā un tālākizglītībā pasaules un Eiropas pieredze ir sekojoša:

1)         universitāšu izglītība;

2)         citas augstskolas;

3)         profesionālās izglītības institūcijas;

4)         profesionālās tālākizglītības centri;

5)         mediju organizāciju organizētās tālākizglītības aktivitātes .

Tas nozīmē, ka darbinieku apmācībai, kvalifikācijas celšanai un mūžizglītības nodrošināšanā ir jāparedz pavisam cits risinājums, tajā pat laikā neizslēdzot nelielas apmācības pasākumu organizēšanu, nepārtraucot ikdienas ražošanas procesu.

11.       Tehnoloģiju platformas

Šajā sadaļā koncepcijas detalizācijā tiek raksturotas Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio pašreizējās tehniskās iespējas, nodrošinājums, kā arī arhīvā esošo materiālu formāts, pieejamība. Piedāvātā jaunā sabiedriskā medija darbības modelī tiek paredzēta darbība tāda satura veidošanas tehnoloģiskā platforma, kura ir pilnībā digitalizēta, izslēdzot analogo formātu lietošanu.

Šī tehnoloģiju platformas raksturojošā sadaļa ir kopumā jāatzīst par nepilnīgu, jo piedāvā attīstības scenārijus bez konkrētu parametru - aparatūras vienību (filmēšanas tehnika, montāžas tehnika, studijas, pārvietojamās televīzijas un radio ierakstu stacijas, utt) iegādes nepieciešamības pamatojuma.

Tekstā parādās atsauces uz iespējamo jauno televīzijas kompleksu Zaķusalā, kas gan (citviet pieejamā informācija) būtu tikai rekonstruētas vai kosmētiski uzlabotas telpas.

Sadaļā nav veikti un sniegti nekādi tehnisko līdzekļu aprēķinu pamatojumi, to veidi un izmaksas. Tāpat nav izprotams pamatojums visu TV raidījumu montāžas tehniku bāzēt uz PC platformas, neizvērtējot alternatīvas iespējas. Veiktais paredzamā tehniskā personāla novērtējums nav uzskatāms par pamatotu, jo ja sabiedriskais medijs ar laiku pats veidos tikai ziņas, bet pārējos raidījumus iepirks kā ārpakalpojumu, tad aprēķinātais tehnisko darbinieku skaits ir lieks.

12. Medija apraides tehnoloģijas

Šī sadaļa vairāk ir uztverama kā informatīva, plašam lokam izprotams izklāsts par veidiem, kā medija raidītā programma nonāk pie gala patērētāja. Nodaļā ir atrodamas vispārzināmas lietas un izteikti teorētiski pieņēmumi vai prognozes par izplatīšanas tehnoloģiju attīstību. Saskaņā ar šo koncepciju, pamatos gan Latvijas Televīzijas, gan Latvijas Radio apraides tehnoloģijas paliek nemainīgas, jo tās tiek raidītas pašlaik pastāvošajā veidā.

Kā būtisku varētu uzskatīt interneta platformu, bet ar to saistītie jautājumi jau tika raksturoti iepriekš.

13. Telpu risinājums

Koncepcijā sniegtais atzinums, ka Latvijas televīzijas ēkas tehniskais stāvoklis kopš 2006.gada nav būtiski mainījies un kopumā ir uzskatāms par apmierinošu, ir pretējs 13.1.3 punktā paustajam par būtiskākajām aktuālajām vajadzībām, kuras būtu nepieciešams risināt, ja tiek veidots jauns, apvienots sabiedriskais medijs -

1.         vienotas telpas, lai panāktu maksimāli iespējamo darba un radošo procesu sinerģiju;

2.         darba apstākļu uzlabošana, jo esošās ēkas un telpas ir tehniski un funkcionāli novecojušas;

3.         tehnoloģisko platformu modernizācija, ko acīm redzami nav lietderīgi veikt nepiemērotās telpās.

Šāds atzinums tika pausts arī jau iepriekšējā NEPLP dokumentā, kad tika veikts telpu stāvokļa raksturojums – pašreizējā LTV ēka ir fiziski un morāli novecojusi. Pat lieli finanšu ieguldījumi šajā ēku kompleksā nepadarīs to piemērotu mūsdienīga sabiedriskā medija prasībām. Arhitektoniski ēka padomju gados ir būvēta kā reprezentatīvs arhitektūras paraugs, taču funkcionāli tas ir ļoti neergonomisks .

Arī 2012.gada 27.septembrī NEPLP notikušajā koncepcijas izstrādes darba grupas pirmajā sanāksmē tika konstatēts : Darba grupa secināja, ka LTV Zaķusalas ēka ir katastrofālā fiziskā un morālā stāvoklī, pat apdraud darbinieku veselību. Ēka ir novecojusi, nav efektīva, neatbilst nākotnes mediju prasībām, tai ir lielas apsaimniekošanas izmaksas.

Jāsecina, ka pašreizējajā koncepcijas detalizācijā vērojamais piedāvājums vairāk atgādina nekompetentu cilvēku fantāzijas - kā būtu, ja būtu.

Šādu apgalvojumu apstiprina sekojošais:

1.         Nekur nav sniegts nepieciešamo „tehnisko” telpu raksturojums, detalizēti norādot ieraksta studiju, raidījumu montāžas studiju, ētera studiju telpu skaits.

2.         Nekur nav sniegts precīzs administratīvo telpu raksturojums, to skaits.

3.         Nekur nav sniegts precīzs raidījumu sagatavojošā personāla darbībai nepieciešamo telpu raksturojums.

Šāds, iespējamais telpu lieluma procentuālais sadalījums ir atrodams tikai tabulā, kurā tika apkopoti darbinieku aptaujā iegūtie dati. Tie nav uzskatāmi par ticamu un vērā ņemamu pamatu, kuru visprecīzāk ļautu raksturot precīzi definēta ražošanas un izplatīšanas /raidīšanas/ cikla izstrāde, kuru koncepcijas autori nav veikuši.

Koncepcijas detalizācijā nav sniegts precīzs telpu remonta vai rekonstrukcijas laika grafiks, ir tikai atsauce uz tāda esamību 10.pielikumā, kurš nav publiski pieejams. Koncepcijas 330.lpp ir pausts, ka īstenojot jaunā sabiedriskā medija izveidi, jau 2017.gadā būs iespējams atbrīvot līdzšinējo Latvijas Radio ēku Vecrīgā, lai gan citviet šajā pašā koncepcijā tiek bilsts, ka visa jaunā medija administrācija tiek pārcelta uz Vecrīgu, arī visu ziņu raidījumu - gan televīzijas, gan radioraidījumu tiešraides notiek no Vecrīgas. Kā kopējais Vecrīgā strādājošo darbinieku skaits ir norādīts ap 50%. Tas ir pretrunā ar jau iepriekš norādīto, ka reāla jauna sabiedriskā medija izveide notiek tikai ar 2018.gadu!

Kā trūkums vai nepilnība ir jānorāda fakts, ka nekur šajā koncepcijā nav analizētas Vecrīgas biroja un studiju kompleksa izmaksas - telpu pielāgošana specifisku darbību veikšanai - studijas, montāžas telpas, filmēšanas tehnikas uzglabāšana, redakciju telpas, utt. Arī apvienotā medija „galvenajā mītnē” - Zaķusalā vairs nestrādās apmēram 600 darbinieku, bet tikai apmēram 300. Tas nozīmē, ka līdzšinējais TV komplekss Zaķusalā tiks „apdzīvots” vēl mazāk. Koncepcijas autori ir „aizmirsuši” sniegt laika grafiku šādu darbu veikšanai, kā arī iespējamo, daudz maz pamatoto izmaksu aprēķinu. Tikai ziņu dienesta tiešraižu nodrošinājums no Vecrīgas sarežģīs kopējo radio un televīzijas programmas raidīšanas tehnisko risinājumu. Netieši piedāvātās pagaidu telpas nebūs pieejamas, jo tās aizņems citas valsts institūcijas to telpu rekonstrukcijas vai remonta laikā.

Koncepcijas autori atzīst, ka vienota Latvijas Sabiedriskā medija izveides gadījumā, galvenais akcents tiek likts uz līdzšinējo televīzijas ēku kompleksu Zaķusalā - tajā tiktu veikti tikai kosmētiski uzlabojumi, telpu pārplānošana un kritisko elementu (logu, iekšējo inženiertehnisko sistēmu u.c.) uzlabošana vai nomaiņa, kā arī telpu pielāgošana radio raidījumu veidošanai. Tas nozīmē - pēc iespējas mazāki kapitālieguldījumi, veicot tikai minimālus kvalitātes uzlabojumus.

Te ir jāatgādina, ka Zaķusalas TV komplekss oficiāli tika atvērts 1986. gada 6. novembrī, bet ieraksti tā studijās un darbs montāžas telpās notika jau no 1985.gada. Ja tiek pieņemts saimnieciski, finansiāli un darbinieku darba apstākļiem un veselībai visnepamatotākais lēmums - visu jaunā medija galveno darbību koncentrēt Zaķusalā, tad ir jādomā par šajā kompleksā strādājošo darba drošības un veselības aizsardzības jautājumu kompleksu risinājumu.

Jaunajā koncepcijā nav sniegtas atbildes uz daudziem, gadiem ilgi zināmiem jautājumiem un iespējamajiem problēmu risinājumiem:

1.         ņemot vērā pēdējo gadu grūto finansiālo situāciju, ēkas inženiertehniskajās komunikācijās un ēkas renovācijā ir ieguldīti pārāk maz līdzekļu, līdz ar to ir apgrūtināta tās tālākā ekspluatācija;

2.         daudzviet vērojama logu deformācija un ir nepieciešama to nomaiņa;

3.         pēc konsultācijām ar liftu apkalpojušo personālu secināts, ka tuvākajā laikā ir nepieciešams nomainīt visus ātrgaitas liftus;

4.         ēkas celtniecībā daudz ir izmantots azbests, kas ir atzīts par bīstamu cilvēku veselībai;

5.         ļoti negatīvs pats par sevi un saistībā ar iepriekšējo punktu ir fakts, ka augstceltnes ventilācijas sistēmas nedarbojas kopš ēkas nodošanas ekspluatācijā;

6.         ir jāveic elektroinstalāciju nomaiņa ;

7.         ņemot vērā iepriekš minēto tehnoloģisko attīstību, kopš ēkas pieņemšanas ekspluatācijā, ir trīsreiz samazinājies Televīzijas darbinieku skaits, ir daudz brīvu telpu, lieli resursi un darbs tiek ieguldīts Televīzijas darbībai nevajadzīgu telpu apsaimniekošanā;

8.         ņemot vērā ēkas arhitektūru, kā arī televīzijas vēsturisko attīstību, darbinieku kolektīvs ir ļoti plaši izvietots, kas būtiski apgrūtina darbību un samazina tā kapacitāti, kā arī rada problēmas kolektīva mikrovidē – darbinieki cits citu nepazīst un savstarpēji nekomunicē;

9.         ieviešot jaunās tehnoloģijas un pāreju no analogās uz ciparu apraidi, rodas nepieciešamība pēc jaunām, daudzfunkcionālām telpām;

10.       režijas telpām nepieciešams veikt kapitālo remontu, kā arī jāveic visu studiju gaismas tehnikas nomaiņa;

11.       nepieciešamas veikt ēkas telpu apsardzes sistēmu modernizāciju (video novērošana, apsardzes signalizācija, datorizēta caurlaižu sistēma).

Jaunās koncepcijas autori paši norāda, ka visa jaunā sabiedriskā medija darbības izveidošana, apvienojot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju, uz „papīra” kā galveno darbības vietu norādot līdzšinējo televīzijas kompleksu Zaķusalā, savā būtībā ir neprecīza un nav līdz galam pārdomāta. Realitātē jaunizveidotais medijs turpinās strādāt dalīti - tikai ne kā atsevišķs radio un atsevišķa televīzija, bet izceļot tikai vienu no ražošanas un raidīšanas procesa sastāvdaļām - ziņām. Sadalījums neveicinās vienu no mediju apvienošanas mērķiem - joprojām pastāvēs darbība divās pārraidīšanas vietās - Vecrīgā un Zaķusalā, palielinot atsvešinātību, nevis vienotu darbību.

Attiecībā uz darbu Vecrīgā, kopumā šajā koncepcijas sadaļā un koncepcijā kopumā nav atrodamas atbildes uz daudziem šādas „mehāniskas sadalīšanas” izraisošiem jautājumi:

1.         Nav analizēts operatīvā transporta novietošanas jautājums;

2.         Nav analizēts nepieciešamo telpu apjoms;

3.         Nav analizēts iespējamais telpu izīrētājs un vieta;

4.         Nav analizēta izīrēto telpu pielāgošana - laiks un izmaksas;

5.         Nav paredzēts plāns LTV ziņu dienesta darbības pārcelšanai uz Vecrīgu;

6.         Nav raksturota Ziņu arhīva pieejamība Zaķusalā un Vecrīgā, utt

Secinājumi par optimālo risinājumu:

Ja tiek veidots jauns Latvijas Sabiedriskais medijs, tad tomēr ieteicams būtu lemt par sekojošiem jautājumiem:

1.         tiek būvēta jauna apvienotā medija ēka;

2.         tās būvniecības periodā esošajās ēkās tiek veikti minimāli uzlabojumi;

Šāds lēmums ļautu jaunās ēkas būvniecībā izmantot jaunākās tehnoloģijas, samazināt ēkas ekspluatācijas izmaksas /apkure, elektrība, utt/. Lēmums par jaunās ēkas būvniecību būtu tik pat politisks lēmums kā lēmums par iespējamo Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu. Tas nozīmē, ka ja politiski tiktu pieņemts lēmums par jaunā medija izveidi un NEPLP piedāvāto medija turpmāko budžetu (kurā ir ietverti ēkas rekonstrukcijas un telpu īres izdevumi), tad atrastos arī finansējums.

Paši koncepcijas izstrādātāji atzīst, ka

1. „visi skaitļi” - iespējamās telpu rekonstrukcijas un būvēšanas izmaksas ir tikai aptuvenas;

2. nekur neesot analizēti iespējamā finansējuma reālie avoti.

14. Mārketinga stratēģija

Koncepcijā piedāvātā Mārketinga stratēģija īsti neatbilst tās nosaukumam. Nodaļā tiek analizēta starptautiskā zīmola pozicionēšanas prakse, kā arī tiek sniegts pašreizējās Latvijas mediju situācijas raksturojums, pozicionējumu. Autoru paustajam Latvijas televīzijas un Latvijas Radio tēla izvērtējumam, pašreklāmas veidošanas stratēģijai, nav nekāda empīriska pētījuma seguma. Visi secinājumi izriet no publiskajā telpā pieejamās informācijas, kā arī veiktajām Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbinieku aptaujām.

Visi turpmāk izteiktie priekšlikumi programmu veidošanā, darbam ar konkrētu auditoriju, aktivitāšu plānošana, kā arī jaunā sabiedriskā medija identitātes pozicionēšana ir diletantiskā līmenī, kuras pamatā ir emocionālas autoru atziņas, nevis situācijas modelēšana, iespējamo aktivitāšu profesionāla prognozēšana.

Tas pats ir sakāms par jaunā sabiedriskā medija marketinga organizācijas modeļa piedāvājumu. Žargonā runājot - „no nekurienes paņemts” iespējamās Mārketinga nodaļas skaitliskais un organizatoriskais modelis. Ja tiek izveidots jauns sabiedriskais medijs, tad tam nav laika vairākus gadus sagatavoties, gatavoties un gaidīt..

Diemžēl šajā sadaļā nav atrodams neviens vērā ņemams priekšlikums, nav precīzi definēta sabiedriskā medija darbība, pozicionējot sevi tirgū kopumā, gan kā atsevišķus divus televīzijas kanālus, piecus radio kanālus, trīs interneta platformas.

15. Finansējuma modelis

Koncepcijas detalizācijas 15.3. nodaļā plaši ir analizēti ārvalstu mediju finansējuma modeļi. Tiek uzsvērs, ka nav vienota sabiedriskā medija finansējuma modeļi, akcentējot iespējamās mediju nodevas vai nodokļa administrēšanas augstās izmaksas. Koncepcijas autori norāda, ka jaunajam medijam katru gadu būtu jānodrošina likumā noteiktā sabiedriskā pasūtījuma izpilde un jānosedz darbinieku, telpu, tehnoloģiju un citas tiešās satura ražošanas izmaksas.

Koncepcijas autori paredz 2014.gada - 2018.gada investīciju programmas finansējuma daļu segt no sabiedriskā medija pašu ieņēmumiem (apmēram 47% no kopējās summas jeb 26 miljonus latu), kā arī piesaistot valsts budžeta, kā arī no ES līdzfinansējuma programmām.

Jānorāda, ka finansējuma aprēķinā (366.lpp) sniegtā informācija būtiski atšķiras no daudzviet citur koncepcijas detalizācijā sniegtajiem aprēķiniem. Konkrētā perioda budžets piecos gados sastāda LVL 94899960,00 - gandrīz deviņdesmit pieci miljoni latu, kas, salīdzinot ar pašlaik esošo finansējumu, veido būtisku pieaugumu. Šeit ir jānorāda, ka reāli šai summai vēl būtu jāpievieno apraides izmaksas, kuras jau sākot ar 2014.gadu koncepcijā ir paredzētas kā tieša valsts dotācija LVRTC par sabiedriskā medija apraides apmaksu. Kopējais, ārpus finansējuma aprēķiniem esošais apjoms ir vēl 15,5 miljoni latu. Dažādos avotos viena darba ietvaros ir sniegtas atšķirīgas kopējās apraides izmaksas - gan 3,1 miljons (Kopsavilkums 40.lpp), gan LVL 3118667,00 (Kopsavilkums, 42.lpp). Tādā veidā sabiedriskā medija piecu gadu izdevumu tāme pārsniedz 110 miljonus latu.

Tajā pat laikā, analizējot 42 lpp esošo „Naudas plūsmas aprēķinu 2014.gadam - 2018.gadam”, ir vērojami pavisam atšķirīgi dati, jo jau bez apraides maksas jaunā sabiedriskā medija piecu gadu budžets sasniedz LVL 116978941,00 - gandrīz simts septiņpadsmit miljonus latu.

Kā iespējamie sabiedriskā medija finansējuma avoti ir norādīti:

1. Valsts budžets

2. Ieņēmumi no reklāmas demonstrēšanas

3. Sponsorēšanas ieņēmumi

4. Saimnieciskās darbības ieņēmumi

5. ES līdzfinansējuma programmas

Kopējais papildus (bez valsts budžeta finansējuma) apjoms koncepcijā ir paredzēts 30,29 miljoni latu.

Interesants ir paredzētā finansējuma tērēšanas raksturojums. Sadaļas ievadā autori sniedz iespējamā sabiedriskā medija finansēšanas modeļa un budžeta veidošanas metodoloģisko pamatojumu, kura izklāsts ir daudz maz saprotams. Tomēr ir jānorāda daudzas neatbilstības un neprecizitātes šī finansu plāna sastādīšanā laika posmam no 2014.gada līdz 2018.gadam.

1. Tiek plānots, ka personāla izmaksas sasniedz 50% (piecdesmit procentus) no visām jaunā medija izmaksām. No personāla atalgojuma plāna nav noprotams kāds būs šī personāla atalgojums. Ar to tiek saprasts sekojošais:

•           vai šie darbinieki būs jaunā medija štata darbinieki un saņems fiksētu darba algu,

•           vai ar konkrētiem darbu veicējiem tiek slēgti uzņēmuma līgumi;

•           vai ar konkrētiem darbu veicējiem tiek slēgti autora vai izpildītāja līgumi.

Konkrētajam līguma veidam ir būtiska un atšķirīga nozīme kopējo nodokļu aprēķināšanā. Šie dati jaunajā koncepcijas detalizācijā neparādās!!!!!

2.         Tiek prognozēts, ka palielināsies medija saražoto oriģinālstundu skaits. Iepriekš pieejamā informācija ļauj noprast, ka viss oriģinālstundu apjoma pieaugums tiešā veidā nebūs saistāms ar paša medija darbībām, jo tiek prognozēts, ka pieaugs neatkarīgo producentu veidoto oriģinālstundu apjoms. Neskatoties uz to, šajā izdevumu pozīcijā tiek prognozēts pakāpenisks darbinieku skaita pieaugums. Būtu nepieciešams precizēt - medija saražotais vai medijā demonstrētais oriģinālstundu skaits, kas ir divas atšķirīgas lietas.

3.         Sadaļā „Investīcijas jaunu telpu un ēku īrei un rekonstrukcijai” parādās pretrunīgi dati:

•           laika posmā no 2014.gada - 2018.gadam LTV ēkas rekonstrukcijai Zaķusalā tiks tērēti 17,3 miljoni latu;

•           telpu īrei Vecrīgā no 2014.gada līdz 2019.gadam tiek paredzēti ik gadu 1,1 miljons latu;

•           tajā pat laikā finansējuma pārskatā neparādās ar īrējamo telpu pielāgošanu saistītie izdevumi. Tā kā nav informācijas, ka iespējamo sabiedrisko mediju jau kaut kur „gaida” gatavas, tieši tā darbībai nepieciešamas studiju un biroju telpas, tad šāda parametra „iztrūkums” ir būtisks kopējā finansējuma modeļa veidošanā;

4.         Ir jānorāda, ka sākot ar 2014.gadu kā nozīmīga tēriņu pozīcija tiek piedāvāta „Darbinieku apmācība” - piecu gadu laikā 5,3 miljoni lati. Šī pozīcija nav adekvāta un jau iepriekš tika analizēta sadaļā 10.Mācību centrs.

5.         Kā atbalstāms ir jānorāda finansējuma sasaistes priekšlikums ar Iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Koncepcijā šāda finansiālā modeļa ieviešana ir paredzēta tikai vienam - 2015.gadam. Paredzamā likme 0,36% apmērā no pašlaik iekasējamās 20% kopējās IIN summas ir/būtu adekvāta, tā ļautu prognozēt finansējuma apjomu ilgtermiņā. Tajā pat laikā koncepcijas autoru ieteikums jau no 2016.gada ieviest Mediju nodevu demonstrē autoru neziņu, sava veida „mētāšanos” no viena finansējuma avota pie cita, aizmirstot par pasaulē atzīto praksi, kas ir saistīta ar šāda Mediju nodevas administrēšanas augstajām izmaksām, kā arī sabiedrības, arī politiķu, noraidošo attieksmi pret to.

Šeit ir jāatgādina, ka trīs svarīgākie principi, kuri būtu jāievēro, izvēloties sabiedriskā medija finansēšanas modeli jau ilgstoši ir praktiski nemainīgi:

•           sabiedriskā medija finansējuma pietiekamība;

•           sabiedriskā medija neatkarības nodrošināšana;

•           sabiedriskā medija finansējuma ilglaicīgums.

Daudzviet kā pirmais princips tiek minēta medija neatkarība, bet tās nodrošinājums ir vistiešākajā veidā pakārtots pietiekamam finansējumam. Ja šī sabiedriskā medija darbību un uzdevumus ir noteicis likumdevējs, formulējot sabiedriskā medija mērķus un uzdevumus, tad nevar veidot situāciju, ka pasūtītājs - valsts kopējo sabiedrisko pasūtījumu finansējumu nenodrošina pilnībā. Tas pats ir attiecināms uz prasībām piemērot mediju tehnoloģiju izmaiņām, sabiedrības ieradumiem un prasībām, tam nedodot attiecīgu finansējumu.

Līdzšinējā sabiedriskā pasūtījuma, piešķirtā finansējuma apjoms neatbilda likumā noteiktajam finansējuma apjomam, liedzot Latvijas televīzijai plānot savu attīstību ilgtermiņā - gan stratēģiskajā attīstībā, gan tehnoloģiju jomā.

Koncepcijā ir paredzēta prakse, ka raidorganizācijas - sabiedriskā medija ienākumi ilgtermiņā tiek piesaistīti tirgum, piedaloties kopējā reklāmas tirgū. Pašlaik izveidojusies situācija, kad vienam tirgus spēlētājam ir atļauts ieņemt dominējošā medija statusu televīzijas programmu raidīšanā, kā arī politiska iejaukšanās reklāmas satura apraides ierobežošanā (politiskās video reklāmas aizliegums elektroniskajos medijos priekšvēlēšanu periodā) var būtiski ietekmēt sabiedriskā medija reklāmas ieņēmumu apjomu, apdraudot tā attīstības iespējas.

Pati NEPLP jau savulaik ir atzinusi, ka ja sabiedriskais medijs nevar izpildīt savu misiju nepietiekama finansējuma dēļ, kā dēļ tiek iedragātas nozīmīgas demokrātijas vērtības. Sabiedriskie mediji darbojas unikālā nacionālajā kontekstā, tāpēc tiem nepieciešams arī unikāls finansējuma risinājums .

16. Pārmaiņu aktivitāšu plāns

Koncepcijas sešpadsmitā sadaļa ir visneizprotamākā no visas koncepcijas. Prognozētais finansējums 2013/2014.gadam publiski pieejamajā veidā (369.lpp) ir vislakoniskākā un visnepamatotākā sadaļa visā koncepcijā, savā ziņā tā ir uzskatāma par iespējamā darba/darbu pie koncepcijas izstrādes turpinājuma apstiprinājumu. Arī atrodamā atsauce uz 12.pielikumā esošo konkrēto aktivitāšu programmu tuvāko piecu gadu laikā nav korekta, jo ne ar vienu pielikumu publiskajā telpā - NEPLP interneta mājas lapā nav iespējams iepazīties.

Pieejamā informācija par nepieciešamo papildus finansējumu LVL 241000,00 apjomā apliecina, ka pašreizējā „Jauna sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija ir veikta nepilnīgi, jo nav iespējams to izmantot kā konkrētu rīcības plānu paredzētā „Latvijas sabiedriskā medija” izveidē. Lielākā daļa veicamo darbību, ieskaitot pašu Latvijas Sabiedriskā medija izveides pamatojumu un nepieciešamību ir tikai pieļāvuma formā.

Koncepcijas autori nepiedāvā precīzu laika grafiku un finansējuma modeļus un avotus. Praktiski visi koncepcijas finansu aprēķini ir tikai teorētiski, jo koncepcijas autori paši atzīst, ka darba procesā var atklāties patieso izmaksu apjomi. Ja reiz turpināsies darbs pie koncepcijas izstrādes, tad korekti būtu norādīt NEPLP paredzēto tās izstrādes gala termiņu, iespējamo apstiprināšanas termiņu, kā arī īstenošanas termiņu. Pašreizējā darbība - ierosinājums uzsākt nopietnu reorganizāciju - jauna Latvijas Sabiedriskā medija izveidi, nespējot sniegt atbildes uz daudziem būtiskiem jautājumiem, kā arī veicot pašu procesu paralēli ar tā plānošanu, ļauj apšaubīt paredzamā rezultāta kvalitāti un finansējuma pieejamību.

Dr.iur,

humanitāro zinātņu maģistrs

Jānis Rušenieks

Pielikums No.2

Saskaņā ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes 2012.gada 20.novembra lēmuma NR.146 pielikuma Nr.1 punktā 3.2.3 izvirzītajām prasībām, Pielikums No.2 būtu jāveido tikai kā iespējams pretendenta darba rīcības plāns Latvijas Televīzijas valdē (iespējamie amati - valdes priekšsēdētājs vai valdes loceklis programmu attīstības jautājumos), savu attīstības programmu bāzējot uz koncepciju „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi”.

Jānorāda, ka šāda konkursa nolikumā pretendentam izvirzītā prasība ir neadekvāta un nav izpildāma un īstenojama „burtiski” vairāku aspektu dēļ:

1)         Minētā koncepcija pašreizējā izpildījumā nav uzskatāma par konkrētas rīcības vai darbības plānošanas dokumentu, jo tā nav pilnībā kvalitatīvi izstrādāta, kā arī tajā nav sniegtas būtiskas atbildes, par ko jau ir norādīts veiktajā koncepcijas detalizācijas analīzē Pielikumā Nr.1.

2)         Latvijas Televīzija turpina un arī tuvākajā nākotnē turpinās savu darbību kā autonoma valsts kapitālsabiedrība, kuras pienākums ir 365 dienas gadā nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma realizāciju.

3)         Koncepciju „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi” kā pamatu turpmākajai attīstībai un darbības plānošanai nav apstiprinājusi neviena Latvijas Republikas institūcija - ne NEPLP, ne Ministru kabinets, ne Saeima - nav pieņemts lēmums (Ministru kabineta noteikumi, likums, utt) par vienota elektroniskā medija izveidi, juridisko statusu, laika grafiku un finansējuma modeli.

Šo pielikumu nevar uzskatīt par detalizētu pretendenta rīcības vai darbības plānu uzsākot amata pienākumu izpildi, bet tajā tiek akcentētas būtiskākās jomas un sabiedriskā medija - Latvijas Televīzijas turpmākās darbības prioritātes, kuras nodrošinātu un veicinātu šī medija plānveidīgu stratēģisko attīstību tuvākajā nākotnē.

Būtiskākie darbi:

1)         Latvijas Televīzijas mērķu un uzdevumu precizēšana, formulēšana.

2)         Latvijas Televīzijas „tēla graušanas” apturēšana, labās reputācijas nostiprināšana, darbinieku pašapziņas celšana.

3)         Latvijas Televīzijas turpmākās darbības juridiskā statusa un budžeta veidošanas nosacījumu un kritēriju precizēšana un ieviešana.

4)         Sabiedriskā pasūtījuma precīza definēšana, veicot izmaiņas normatīvajos aktos un programmu plānošanā.

5)         Latvijas Televīzijas satura veidošanas un pilnveidošanas izvērtējums, ieviešana.

6)         Vienotas mārketinga platformas ieviešana attiecībā uz programmu sagatavošanu, izplatīšanu, tādējādi sekmējot finansu resursu plānošanu.

7)         Latvijas Televīzijas personāla kompetences izvērtējums, organizatoriskās struktūras izmaiņas un darbības pilnveidošanas raksturojums, darbinieku motivācijas sistēmas un atalgojuma pilnveidošana.

8)         Latvijas Televīzijas telpu un tehnisko iespēju izvērtējums, attīstības modelēšana un ieviešana.

9)         Interneta platformas attīstības izvērtējums un ieviešana.

Pretendenta viedoklis par atsevišķu jautājumu risināšanas iespējām parādījās jau pielikumā No.1.

Lai arī daudzos dokumentos ir pieejami Latvijas Televīzijas misijas un uzdevumu formulējumi, pretendents par prioritāriem vēlas izvirzīt sekojošus:

1)         Latvijas Televīzijas kā sabiedriskas raidorganizācijas uzdevums ir attīstīt latviešu valodu un kultūru, veicinot Latvijas valstiskuma stiprināšanu un Latvijas kā demokrātiskas valsts reputācijas stiprināšanu.

2)         Latvijas Televīzija ir placdarms latviešu valodā izgatavoto audiovizuālo darbu demonstrēšanai, to pieejamības veicināšanai, tautas pašapziņas stiprināšanā un vēsturiskās atmiņas pilnveidošanā.

3)         Latvijas Televīzija - nozares medijs Nr.1, kura programmu veido nozares profesionāļi. Šie profesionāļi:

3.1. Sagatavo un izplata daudzveidīgu un sabalansētu raidījumu programmu, ievērojot visaugstākos kritērijus tehnoloģiju, mākslas, informācijas un žurnālistikas jomā.

3.2. Ir valsts nacionālās kultūras bagātību veidotāji un saglabātāji, ļaujot ar šīm bagātībām iepazīties plašam interesentu lokam Latvijā un ārpus tās.

3.3.      Ir profesionālas, patiesas un saturiski atbildīgas informācijas sagatavotāji un nodrošinātāji dažādām sabiedrības grupām.

3.4.      Iespēju /finansējuma robežās/ apmierina visu sabiedrisko grupu informācijas vajadzības, viedokļu daudzveidības izpausmes.

3.5.      Veicina Latvijas sabiedrības pieejamību pasaules kultūras sasniegumiem (mākslas filmas, dokumentālās filmas, koncerti, utt).

3.6.      Veicina nozīmīgu sporta sacensību fiksēšanu un izplatīšanu.

4)         Latvijas Televīzijas reputācijas stiprināšana un atpazīstamības turpmāka veicināšana.

Ir jānorāda, ka jau ilgstoši noris Latvijas Televīzijas tēla graušana, jo dažādos veidos tiek uzsvērtas šī sabiedriskā medija kļūdas, neveiksmes vai atpazīstamu žurnālistu „aiziešana” no šī medija. Tajā pat laikā pašam medijam nav iespējams nekavējoties sniegt skaidrojumus par izteiktajiem pārmetumiem vai apgalvojumiem. Līdzīga veida darbība noris attiecībā pret Latvijas Televīzijas darbiniekiem, graujot viņu pašapziņu, noniecinot zināšanas un profesionālo varēšanu. Tāpēc Latvijas Televīzijas reputācijas stiprināšana ir jāveic nekavējoties, lai gan sabiedrības aptaujas joprojām demonstrē augstu uzticēšanās pakāpi sabiedriskajai televīzijai un radio. Kā būtiska darbība ir Latvijas Televīzijas darbinieku atpazīstamības veicināšana.

Latvijas Televīzijas turpmākās darbības/stratēģijas plānošanā ir jāievēro sekojoši nozīmīgi kritēriji:

1.         Juridiskais un finansiālais statuss.

2.         Sabiedriskais pasūtījums, tā realizācija.

3.         Personālijas - cilvēki, kuri to realizēs.

4.         Ilgtermiņa aktivitāšu un attīstības stratēģijas plānošanas un realizācijas iespējamība, kuru nodrošina finansiālā un redakcionālā neatkarība.

1. Pašlaik Latvijas Televīzija darbojas kā valsts kapitālsabiedrība. Tās darbu vada valde, pārraudzību veic NEPLP. NEPLP un tās priekšteces jau gandrīz divdesmit gadus zināmā mērā atrodas interešu konfliktā, jo vienlaikus ir gan komercmediju pārraugs, gan valsts kapitāla daļu pārraugs sabiedriskajos medijos (LTV un Latvijas Radio). Šāds vadības un uzraudzības modelis ir jāprecizē un jāmaina. Šajā gadījumā pieņemamāka būtu iepriekšējā pielikumā No1 analizētā sabiedriskā medija padomes izveidošana, funkciju nodalīšana no NEPLP. Tajā pat laikā neskaidrs un neizstrādāts ir šādas jaunās padomes finansējuma pamatojums un modelis.

2. Ļoti ilgu laika posmu sabiedriskā medija - Latvijas televīzijas finansējums notiek bez iespējamas plānošanas ilgtermiņā, jo no valsts budžeta piešķirtie līdzekļi ir ne līdz galam pamatoti - to apjoms neatbilst sabiedriskā pasūtījuma izpildes nepieciešamībai, liedzot tehnisko līdzekļu atjaunošanas un nomaiņas plānošanu ilgtermiņā. Neesot adekvātam finansējumam, ir iespējama medija redakcionālās neatkarības iespaidošana, kad atsevišķiem raidījumu sponsoriem būtu iespējams ietekmēt raidījuma saturu.

3. Ir precīzi jādefinē sabiedriskais pasūtījums, jo pašlaik praksē paralēli eksistē četras nebūt vienādas sabiedriskā pasūtījuma izpratnes:

1) Likumdevēja noteiktā (EPL 71.pants).

2) NEPLP noteiktā - apstiprinātais LTV iesniegtais plāns.

3) Latvijas Televīzijas administrācijas veidotais sabiedriskā pasūtījuma plāns.

4) Sabiedrības vēlmes: ko tā par savu - nodokļu maksātāju naudu vēlas redzēt un dzirdēt.

Šādā situācijā veidojas neprognozējama iespējamā Latvijas Televīzijas satura veidošana, kurai nav īstas attīstības koncepcijas ilgtermiņā. Sabiedriskā pasūtījuma koriģēšana un precīza definēšana, iespējams, ļaus noteikt satura prioritātes, kā arī izslēgt situāciju, ka visi LTV1 un LTV7 pārraidītie raidījumi netieši ir uzskatāmi par sabiedrisko pasūtījumu, tajā pat laikā NEPLP gadu no gada apstiprina dokumentus, kuri formāli skaitās kā sabiedriskā pasūtījuma daļa - neesot finansējumam visam raidījumu kopumam.

4. Latvijas Televīzijas turpmākā budžeta veidošana ir nozīmīgs process. Pašreizējā situācija, kad sabiedriskā pasūtījuma realizēšanai nav paredzēts adekvāts finansējums, ka tā sabalansēšana tiek panākta, netieši uzdodot valsts kapitālsabiedrībai iztrūkstošos līdzekļus pelnīt ar reklāmas laika pārdošanu, kā arī telpu un tehnikas izīrēšanu, neveicina plānveidīgu stratēģiskās attīstības nodrošinājumu. Jānorāda, ka pēdējās divas norādītās funkcijas īsti neatbilst sabiedriskā medija pamatdarbībai, jo Latvijas Televīzijai tādējādi ir jānodarbojas ar medijam neraksturīgām funkcijām. Arī reklāmas ieņēmumu plānošana nav drošs ieņēmumu gūšanas avots pašreizējajā elektronisko mediju reklāmas tirgū, ko ietekmē Saeimas lēmumi, gan mediju apvienošanās.

No publiski pieejamās informācijas ir noprotams, ka Latvijas Televīzijas budžeta veidošanā ir sekojošas galvenās ieņēmumu un izdevumu pozīcijas:

1. Ieņēmumi:

1.         Valsts budžets - sabiedriskais pasūtījums.

2.         Reklāmas ieņēmumi.

3.         Ieņēmumi no telpu un tehnikas īres.

4.         Ētera laika pārdošana - TV skatlogs.

5.         Citi ieņēmumi.

6.         Maiņas darījumi ar Producentiem.

Maiņas darījumi vairāk ir grāmatvedības uzskaite par LTV iegūtajām licencēm, pretī dodot zināmu reklāmas laiku, kā arī garantējot raidījumiem ētera laiku. Šajā gadījumā gan nav iekļautas izmaksas par neatkarīgo producentu veidoto raidījumu reklamēšanu pirms raidījuma demonstrēšanas.

2.         Izdevumi:

1.         Administratīvie izdevumi.

2.         Raidījumu izgatavošanas izdevumi.

3.         Samaksa raidījumu veidotājiem (darba alga, autoratlīdzība).

4.         Raidīšanas izdevumi.

5.         Telpu uzturēšanas izdevumi.

6.         Tehnikas amortizācija un attīstība.

7.         Nodokļi.

8.         Licences.

9.         Līdzdalības maksājumi.

10.       Maiņas darījumi ar Producentiem.

11.       Citi izdevumi.

Ieņēmumu un izdevumu sadaļai ir jāveic detalizēta analīze, ieviešot precīzu un atbilstošu izmaksu uzskaiti raidījumu sagatavošanas procesā. Tas ļautu turpmāk izvairīties no iespējamās nelietderīgas budžeta līdzekļu tērēšanas (PVN nodoklis, utt). Maksājumi LRTVC par LTV1 un LTV7 programmu izplatīšanu ir jāveic no valsts budžeta, turpmāk neiekļaujot šo maksājumu kopējā LTV budžetā.

Tikpat būtiski ir veidot vienotu finansu līdzekļu plānošanas sistēmas ieviešanu attiecībā uz programmu ražošanu un mārketingu, sponsoru un cita veida finansējuma piesaisti.

5. Atbalstāma ir pielikumā No.1 analizētā koncepcijas „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi” detalizācijā paustā ideja par Latvijas Televīzijas finansējuma sasaisti ir zināmiem procentiem no Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) daļas. Diemžēl koncepcijas detalizācijā šāds finansējuma avots ir paredzēts tikai vienu gadu, nevis ilgtermiņā. Šāds finansējuma modelis ļautu plānot medija stratēģisko attīstību ilgtermiņā.

6. Jānorāda, ka pašlaik kā nereāla un neatbalstāma ir ideja par mediju nodokļa ieviešanu katram skatītājam vai pat mājsaimniecībai. Šāda nodokļa administrēšanas shēma/mehānisms nav izstrādāts, nav skaidrības par tā lietderību un izmaksām. Arī sabiedrības un politiķu nostāja dotajā brīdī ir un tuvākajā nākotnē būtu noraidoša. Attiecībā uz šī nodokļa administrēšanu, būtisks ir jautājums par juridisko personu vietu šāda nodokļa iekasēšanā - televizori sabiedriskās, publiski pieejamās vietās, arī daļēji pieejamās vietās - viesnīcas, biroji - kā tie tiktu apzināti, kā notiktu maksas iekasēšana. Pašlaik jau ir problēma, ka par televīzijas programmas demonstrēšanu bāros, restorānos, utt., ir problemātiski iekasēt autoratlīdzību.

Amata pretendentam ir savs viedoklis par medija budžeta veidošanu, bet tas var tikt izklāstīts mutiski turpmākajā konkursa gaitā.

7. Kā būtisks solis vai veicamais uzdevums ir Latvijas Televīzijas administratīvās struktūras un programmu - LTV1 un LTV7 satura veidošanas izvērtējums un optimizācija. Ir precīzi jādefinē Latvijas televīzijas programmā iekļauto raidījumu statuss, jo pašlaik, paralēli sabiedriskajam pasūtījumam, tiek gatavoti un demonstrēti raidījumi, kuri netiek finansēti no NEPLP piešķirtā budžeta, lai gan ir atrodami NEPLP apstiprinātā plāna un demonstrēšanas tīkla ietvaros.

   8. Latvijas Televīzijas programmu/kanālu satura veidošana:

Latvijas Televīzijas satura veidošanas problemātika tika jau analizēta iepriekšējā pielikumā.

Šeit ir jāakcentē satura veidošanas administratīvā modeļa maiņas nepieciešamība, kura izrietētu no precīza sabiedriskā pasūtījuma formulējuma, kā arī apstiprinātā budžeta un Latvijas sabiedrības vēlmēm. Šādā situācijā ir jādefinē satura veidošanas pamatnosacījumi, izveidojot tam atbilstošu administratīvo struktūru. Iespējamie darbības modeļi:

1.         Latvijas Televīzija darbojas tikai kā programmas/raidījumu pasūtītājs un pārraidītājs.

2.         Latvijas Televīzija kā simtprocentīgs satura ražotājs un pārraidītājs.

3.         Latvijas Televīzija kā daļējs satura ražotājs, daļu satura pasūtot kā ārpakalpojumu.

Jau tagad Latvijas Televīzija strādā pēc trešā modeļa. Šāds satura veidošanas un raidīšanas veids ir izvērtējams un pilnveidojams, turpinot programmas satura veidošanu Latvijas Televīzijā pēc šī modeļa. Pirmais un otrais modelis nav iespējami sekojošu iemeslu dēļ:

1)         Latvijas Televīzijai nav tāda tehniskā un radošā personāla kapacitāte, kas ļautu nodrošināt kvalitatīvas programmas izveidi nepieciešamajā apjomā.

2)         Aizstājot visu programmas veidošanu kā āŗpakalpojumu, šāda darbība vairāk atbilstu komerciāla medija darbībai. Pilnīgs ārpakalpojums izslēgtu kvalitatīvu ziņu veidošanu, operativitāti visu sabiedriskajam medijam paredzēto funkciju izpildē un sabiedriskā pasūtījuma veikšanā.

3)         Veicot visa izpildi kā ārpakalpojumu, būtisks ir jautājums par sekojošo - nav nepieciešamas šādas telpas un administrācija, nav nepieciešama līdzšinējā tehnika, utt. Tādā gadījumā nav pat nepieciešams diskutēt par iespējamo LTV un LR apvienošanu.

9. Turpinot pašreizējās situācijas raksturojumu un attīstības modelēšanu, kā būtiski nosacījumi Latvijas Televīzijas satura veidošanā ir jāmin sekojošais:

9.1.      Pašreizējā satura veidošana neizriet no sabiedrības vajadzībām, bet ir kā neskaidrs veidojums starp projektu sistēmu, kad daļa ētera tiek aizpildīta, piesaistot konkrētu radošo un tehnisko personālu (visbiežāk LTV štatā esošo), par ražošanas bāzi izmantojot LTV studijas, pārvietojamo tehniku, arhīva materiālus, kā arī izmantojot LTV administratīvos un sabiedriskā pasūtījuma ietvaros akceptētos finansu resursus.

9.2.      Eksistē viena redakcija - Ziņu redakcija, kurā tiek gatavoti ziņu raidījumi, informatīvie un analītiskie raidījumi. Šādai redakcijai ir zināms kopējais ražošanas budžets, kura ietvaros tiek ražots konkrēta satura raidstundu apjoms, par ražošanas bāzi izmantojot LTV studijas, pārvietojamo tehniku, arhīva materiālus, kā arī izmantojot LTV administratīvos un sabiedriskā pasūtījuma ietvaros akceptētos finansu resursus.

9.3.      Tajā pat laikā Latvijas Televīzijā eksistē sadarbības modelis ar neatkarīgajiem producentiem, ar kuriem tiek slēgti atšķirīgi līgumi:

9.3.1.   autora līgumi ar autoru un uzņēmuma līgumi ar producentu, kuru ietvaros tiek ražots konkrēta satura raidstundu apjoms, par ražošanas bāzi izmantojot LTV studijas, pārvietojamo tehniku, arhīva materiālus, kā arī izmantojot LTV administratīvos un sabiedriskā pasūtījuma ietvaros akceptētos finansu resursus;

9.3.2.   maiņas jeb licences līgumi, kuros ir paredzēts, ka Latvijas Televīzija atvēl konkrētu raidlaika apjomu, kura ietvaros tiks demonstrēts producenta sagatavotais raidījums. Pretī producents saņem tiesības iekļaut zināmas reklāmas minūtes.

9.3.3.   Producentam TV skatloga ietvaros tiek pārdots zināms apjoms Latvijas Televīzijas rīcībā esošs raidlaiks, kura ietvaros tiek gatavoti raidījumi, kuru saturs nepavisam neatbilst kritērijam - sabiedriskais pasūtījums. Daudzos gadījumos sabiedriskā medija ētera laiks joprojām tiek izmantots kā atsevišķu struktūru un personu reklamēšana.

Visu šo trīs līgumu problemātikas risinājums ir būtisks Latvijas Televīzijas turpmākās darbības jautājums, par ko pretendentam ir konkrēts priekšstats, bet tas netiks izskatīts šī pielikuma ietvaros. Pielikumā No.1 jau tika raksturots atkārtota redakciju sistēmas izveidošanas priekšlikuma noraidījums.

10. Vienots sadarbības modelis ar neatkarīgajiem producentiem, ievērojot vienotus atlases, vērtēšanas kritērijus, kā arī veicot norēķinus ar tiem - viens no tuvākajiem uzdevumiem. Tādā veidā veidotos sistēma, ka LTV konkursa kārtībā veic pasūtījumu - kur sabiedriskā pasūtījuma ietvaros daļu raidījumu izgatavo neatkarīgie producenti, bet pasūtījuma finansējums - LTV budžets. Šādi nosacījumi var veicināt arī publiskās un privātās partnerības veidošanu finansējuma piesaistē konkrētiem projektiem/raidījumiem.

11. Ir jāveic Latvijas Televīzijas programmu satura audits. Dotajā brīdī ne visi LTV1 un LTV7 programmās ietvertie raidījumi atbilst labas kvalitātes (saturs, forma, vizuālais risinājums) kritērijiem.

12. Neskaidrs ir pašreizējais programmās iekļauto raidījumu kvalitātes izvērtēšanas mehānisms, regulāras satura un kvalitātes analīzes veikšana. Esošais modelis pieļauj lielu subjektivitāti lēmumu pieņemšanā, jo izvērtējumu var veikt un lēmumu pieņemt vienpersonīgi - (to apliecina apstiprinātā Latvijas Televīzijas sabiedriskā pasūtījuma pielikumos esošā informācija). Tas attiecas gan uz Latvijas Televīzijas sagatavotajiem raidījumiem, gan uz neatkarīgo producentu veidotajiem raidījumiem.

Tas nozīmē, ka ir jāveic regulārs šāda kopējā satura un vizuālās kvalitātes izvērtējums, piesaistot nozares ekspertus. Kā pozitīvs mēģinājums ir jāuzskata Vidzemes augstskolas lektora J.Juzefoviča mēģinājums analizēt zināma perioda LTV7 ziņu raidījumus. Diemžēl šo analīzi/izvērtējumu nevar uzskatīt par objektīvu pētījumu, jo:

1) autors nav definējis izvērtēšanas metodoloģiju un konkrēto laika perioda pamatojumu;

2) daudzviet sniegtā analīze ir pārāk subjektīva, bez pamatotas argumentācijas;

3) izteiktās rekomendācijas tikai daļēji attiecas uz LTV7 veidotajām ziņām krievu valodā, jo rekomendācija Nr.3 attiecas uz kanāla satura veidošanu krievu valodā.

13. Lieki ir piebilst, ka viss programmu sagatavošanas un izplatīšanas procesam ir jānoris ievērojot absolūtu satura veidošanas redakcionālo neatkarību.

14. Neiejaucoties redakcionālajā darbībā, būtiski ir veidot vienotu Latvijas Televīzijas programmu vizuālā tēla - raidījumu sagatavošanas kritēriju ieviešana, kā arī kontroles/izvērtēšanas mehānismu ieviešana - regulārs raidījumu satura un mākslinieciskās kvalitātes vērtējums.

15. Kā nozīmīga darbības joma ir jāmin nosacījums, ka ir jāveic atsevišķu satura grupu raidījumu apjoma (kopējās ētera hronometrāžas un regularitātes) palielināšana. Tikai atsevišķi piemēri:

15.1.    Palielināšana būtu saistīta ar ziņu raidījuma oriģinālraidījumu skaita palielināšanu (pašlaik 3x dienā (Dienas ziņas, Panorāma, Nakts ziņas, neskaitot Labrīt, Latvija) uz vismaz piecām LTV1.

15.2.    Informatīvi analītiska ikdienas raidījuma izveidošana (sabiedrībā nozīmīgu aktualitāšu analīze, komentāri, speciālistu prognozes).

15.3.    Kultūras raidījumu apjoma un daudzveidības palielinājums.

15.4.    Bērnu auditorijai paredzēto oriģinālraidījumu palielināšana, nepieļaujot tā kāpumu uz kinofilmu vai animācijas filmu skaita palielinājumu.

16. Kopumā - ir jāveido modelis, kad Elektronisko plašsaziņas likumā noteiktais satura apjoms - sabiedriskais pasūtījums atbilst reālam finansējumam, kā arī tiek gatavots saturs - sabiedrību interesējošas un sabiedrībai nepieciešamas lietas. Tas ļautu risināt nozīmīgu problēmjautājumu - kā izbeigt provinciālismu, bet tajā pat laikā spēt saglabāt nacionālo savdabīgumu.

Par katru no šiem jautājumiem pretendentam ir viedoklis un pamatojums, kas var tikt izklāstīts paplašinātas sarunas laikā.

17. Problēma - ēters Latvijas televīzijā ir paredzēts 356 dienas gadā, vismaz 18 stundas diennaktī LTV 1 un 17 stundas diennaktī LTV 7. Pavisam x stundas raidījumu, kuriem tiek dots oriģinālraidījuma statuss, bet y stundas atkārtojumiem. Ar ko aizpildīt šo apjomu? Kvalitatīva satura veidošana nav tikai LTV problēma. Tā ir aktuāla arī citiem elektroniskajiem medijiem Latvijā un pasaulē. Tajā pat laikā pasaule ir pilna ar saražotiem raidījumiem, filmām. To īpašniekiem - tiesību turētājiem aktuāli ir šo arhīva produktu veiksmīgi pārdot - laist to apgrozījumā un veiksmīgi pelnīt.

18. Kā viens no satura veidošanā neizmantotiem avotiem ir Latvijas Televīzijas arhīvs. Tāpēc ir jāizvērtē sekojošais:

1.         Kā LTV strādā ar saviem arhīvā esošajiem unikālajiem materiāliem?

2.         Kā ir sakārtots vai cik nesakārtots ir tiesiskais regulējums?

Arī šo iepriekš uzskaitīto jautājumu risinājumam pretendentam ir konkrēti ieteikumi, kuri var tikt izskatīti turpmāk.

19. Kā būtisks un aktuāli risināms ir Latvijas Televīzijas telpu jautājums. Iepriekšējā pielikumā tas jau tika analizēts detalizētāk, tāpēc šeit tiek akcentēts būtiskākais:

19.1.    Darba apstākļu uzlabošana, jo esošās ēkas un telpas ir tehniski un funkcionāli novecojušas. Pat lieli finanšu ieguldījumi šajā ēku kompleksā nepadarīs to piemērotu mūsdienīga sabiedriskā medija prasībām.

19.2.    Tehnoloģisko platformu modernizācija, ko acīm redzami nav lietderīgi veikt nepiemērotās telpās.

19.3.    Pretendenta viedoklis - iespējami tuvākajā laikā Latvijas Televīzijas ražošanas un raidīšanas process ir jāpārceļ prom no Zaķusalas.

20. Telpu „jautājuma” risinājums ir tikpat nozīmīgs kā adekvāta finansējuma piešķiršanas jautājums. Ja tiek pieņemts lēmums par apvienota, jauna sabiedriskā medija izveidi uz Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas bāzes, tad nopietni ir jāizvērtē iespēja būvēt jaunas telpas, kuras atbilstu mūsdienu nosacījumiem un prasībām. Kā bāzes vietu izmantot pašreizējo Latvijas Televīzijas ēku Zaķusalā ir ekonomiski visnepamatotākais risinājums.

21. Ne mazāk svarīgs, ir jautājums par Latvijas televīzijas darbiniekiem, viņu profesionalitāti un kvalifikāciju. Nosacīti visus darbiniekus ir iespējams iedalīt četrās grupās:

1.         Administratīvais personāls.

2.         Radošais personāls.

3.         Tehniskais personāls.

4.         Ēkas uzturēšanas darbību nodrošinošais personāls.

Ņemot vērā ilgstošo praksi darba tiesisko attiecību nodibināšanā un izbeigšanā Latvijas Televīzijā, ir jāizvērtē pastāvošā kolektīvo un individuālo līgumu sistēma, jo ļoti būtisks ir jautājums par darbinieku kompetenci. Iztrūkstošie rādītāji:

1.         Nav analīzes par izglītību.

2.         Nav analīzes par profesionālo sagatavotību/atbilstību ieņemamajam amatam.

3.         Nav analīzes par vecumu/paaudžu maiņu.

4.         Nav analīzes par precīziem darbavietas maiņas nosacījumiem.

5.         Nav analīzes par Latvijas Televīzijas attīstībai nepieciešamajiem darbiniekiem.

Šāda analīze ir jāveic jau vistuvākajā laikā, kas ļautu precīzāk definēt uzdevumus, apzināt „pašu spēkiem” veicamo, kā arī noteikt iespējamā ārpakalpojuma nepieciešamību un sniegšanas apjomus.

22. Priekšnoteikumi turpmākajai darbībai - sabiedriskajā medijā Latvijas Televīzijā ir jāstrādā vislabākajiem:

1.         Režisoriem, kuri spēj noformulēt savas vēlmes, tās izklāstīt un realizēt profesionāli.

2.         Operatoriem, kuri atbilst formulējumam - operators ir režisora acis, kurš fiksē un dokumentē laikmetu.

3.         Žurnālisti, kuri ir tēmas pārzinātāji, esamība kadrā vai aizkadrā ir atbilstoša profesionalitātes kritērijiem visās jomās.

4.         Komentētājs - analītiķis/profesionālis; nozares speciālists, kurš spēj definēt problēmu un piedāvāt tās risinājumu.

5.         Video montāžas inženieris ir speciālists, kurš bez savām tehniskajām zināšanām spēj „radoši domāt”.

Šādu uzskaiti un amata raksturojumu ir iespējams izvirzīt ikvienam darbiniekam. Nevēlos nevienu aizvainot, bet - lai gan televīzijas programmu izgatavošana un raidīšana ir salīdzināma ar ražošanas procesu rūpnīcā vai fabrikā, šai ražošanai ir jābūt tehniski nevainojamai, ar vislielāko mākslinieciskās jaunrades un radošās novitātes klātbūtni.

Lai varētu īstenot nosacījumu, ka vislabākie speciālisti strādā sabiedriskajā medijā - Latvijas Televīzijā, ir nepieciešams analizēt esošo situāciju un izveidot adekvātu atalgojuma sistēmu, kura motivētu strādāt tieši Latvijas Televīzijā. Motivācijas sistēmas pilnveidošanai ir vairāki ceļi, no kuriem atalgojums ir viena no sastāvdaļām.

Jau pielikumā No.1 tika analizēta interneta platformas attīstība, tāpēc pretendents to neatkārtos.

Pielikumā No.2 - analīzē/raksturojumā nav vērtēts Latvijas Televīzijas tehniskais stāvoklis - studijas, to skaits, aparatūra, pārvietojamā tehnika, tuvākās nākotnes plāni. Pozitīvais, ka kopējo situāciju Latvijas Televīzijā vairs nevar apzīmēt ar savulaik japāņu delegācijas teikto pēc vizītes jaunatklātajā kompleksā Zaķusalā - „Tā. Jūsu muzeju mēs esam apskatījuši. Tagad iesim uz televīziju.” Šis jautājums ir jāanalizē un jāmodelē izejot no turpmākajiem attīstības plāniem.

Arī jaunajā sabiedriskā medija izveides koncepcijas „Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi” detalizācijā nav veikts pilnīgs esošās Latvijas Televīzijas tehniskās situācijas raksturojums, nākotnes attīstības modelēšana. Piedāvātie risinājumi ir jāuzskata par vienu no iespējamajām versijām.

Pretendentam ir savs viedoklis par tehniskā risinājuma iespējām, ar kuru ir iespējams iepazīstināt turpmāk.

Dr.iur,

humanitāro zinātņu maģistrs

Jānis Rušenieks

Dokumenti

Foto

Dokumenti

FotoFotoFoto

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...