Iesaki rakstu: 
Izraēlā dzīvojošais publicists Franks Gordons Latvijas Avīzes 22.aprīļa numurā publicējis kārtējo viedokli („Hūtes vārdi Kremlim kā mūzika”) saistībā ar masu personību un uzskatiem par Krievijas mediju Rossija – RTR un portāla Sputnik darbības ierobežošanu.
Abstrahējoties no apvainojumiem un epitetiem, ko minētais autors diezgan dāsni un regulāri bārsta manā virzienā, pats jau sen atrazdamies emigrācijā un kritizējot Latviju no tālienes, es tomēr nesaprotu, kāpēc mūsu valsts iedzīvotāji ir jāuzskata par truliem bezsmadzeņu radījumiem, kas paši nav spējīgi izvērtēt konkrētu raidījumu saturu un pieņemt attiecīgus lēmumus par to, kas no redzētā vai lasītā ir uztverams par faktoloģisku patiesību un kas – par klaju propagandu.
Ja tomēr Latvijas iedzīvotāji būtu tik viegli ietekmējami no svešas valsts masu mediju puses, tad jautājums ir pavisam par ko citu – kādu tad īsti viņi redz mūsu valsti, mūsu pašu informatīvo telpu, mūsu politisko vidi, ja tik viegli ir gatavi noticēt jebkam, kas attiecīgi ideoloģiskā mērcē tiek pasniegts citas valsts medijos.
Nezinu, kā Izraēlā, bet Latvijā katram iedzīvotājam ir sava pieredze, savi fakti un viedoklis, ko likt pretī dezinformācijai, ko izvērtēt, salīdzināt un attiecīgi – pieņemt vai nepieņemt. Ja pieredze Latvijā būs negatīva, ir pilnīgi vienalga, vai par to informēs Krievijas, Amerikas vai Izraēlas medijs, – Latvijas iedzīvotājs to salīdzinās ar savējo un būs spiests piekrist. Ja pozitīva – viņš nepiekritīs, apstrīdēs diskusijās ar radiem vai kaimiņiem un konkrētā medija sniegto informāciju vairs nepatērēs.
Latvijas politiķiem drīzāk pašiem sev ir skaidri un gaiši jāatzīst: ir mūsu valstī nesakārtotas lietas, sociālās problēmas, nabadzības riski un citi neatrisināti jautājumi, kas daļai iedzīvotāju liek justies diskomfortā un kā patiesību uztvert negatīvu informāciju, ko par mūsu valsti raida citu valstu mediji. Un tas ir mūsu pašu valsts vājums, ar ko ir jātiek galā, neglorificējot citas valsts mediju spēku.
Ja Latvija būs stipra un tās iedzīvotāji – apmierināti, neviens nespēs viņus pārliecināt par pretējo. Tas nozīmē, ka primāri jāvelta visi spēki mūsu pašu problēmu risināšanai, nevis viena vai otra medija aizliegšanai.
Turklāt Latvijas politiķi taču labi apzinās, ka gadu desmitiem nav ieguldīti nepieciešamie finanšu līdzekļi, lai visas Latvijas pierobežas teritorijās nodrošinātu pilnvērtīgu Latvijas TV raidījumu translāciju – var uzskatīt, ka šie mūsu valsts iedzīvotāji ir apzināti iedzīti Krievijas informatīvajā laukā. Varbūt beidzot ir jāsakārto šie gadiem nerisinātie jautājumi, pirms mesties runāt par Kremļa stabulēm?
Ikviens pieaudzis cilvēks labi zina, ka ar aizliegšanu sasniegt patiešām efektīvu rezultātu nav iespējams, ja paralēli netiek risinātas reālās vajadzības un sāpīgās problēmas, – jebkādi šāda veida aizliegumi tikai veicina aizliegtā augļa sindromu, palielina aizdomas un neuzticēšanos pret aizlieguma pieņēmējiem.
Vienlaikus varam runāt arī par elementāru loģiku. Nav saprotams, kāda tieši ir jēga 21.gadsimtā aizliegt kaut ko translēt TV, ja vienlaikus internetā ir iespējams skatīties un lasīt pilnīgi visu. Kāda jēga ir darīt to, par ko aiz muguras iespējams pasmieties kā par vēl vienu bezjēdzīgu Latvijas valsts lēmumu, kuru tie, kas gribēs, tāpat ignorēs, jo nekāda reāla kontrole pēc būtības taču nav iespējama?!
Un visbeidzot – salīdzinājums ar nacistiskās Vācijas varas iestāžu pieņemtajiem aizliegumiem okupētajās teritorijās klausīties naidnieku radio ir pilnīgi adekvāts. Jo aizliegums nozīmē neuzticēšanos savas valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā lojālajiem pilsoņiem. Acīmredzot ir liela vēlme Latvijas iedzīvotājus kontrolēt, administratīvi nosakot, ko viņi drīkst skatīties un ko – ne. Valsts institūcijām, kas strādā profesionāli un uzticas savas valsts pilsoņiem, šādi aizliegumi nebūtu vajadzīgi. Jo aizliegums demonstrē totalitāru domāšanu un profesionālās darbības mazspēju.
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.