Iesaki rakstu: 
Beidzot Rūdolfa Meroni kontrolē esošais uzņēmums AS “Ventbunkers” iesniedzis gada pārskatus par darbības gadiem, kopš neesam uzņēmuma valdē. Kavēšanās pamats bijis auditorkompānijas “Ernst & Young” atteikums sniegt atzinumu par sabiedrības darbību 2016.gadā un sadarbības līguma laušana. Tomēr jāpiezīmē, ka arī jaunnolīgtā auditorkompānija “Grant Thornton” pēc audita veikšanas atteikusies sniegt atzinumu par AS “Ventbunkers” darbību 2018.gadā.
Kā tad veicas uzņēmumam pēc, Meroniprāt, “zaglīgo” Ciniņu atlaišanas no valdes? Laikā, kad strādājām AS “Ventbunkers”, uzņēmuma peļņa 2013.gadā bija 19 milj. EUR, 2014.gadā 17 milj. EUR, 2015.gadā tika plānoti 15 milj. EUR (saskaņā ar sagatavoto valdes ziņojumu padomei 2016.gada februārī), bet pēc mūsu atbrīvošanas no amata peļņa nez kāpēc nokrita gandrīz uz pusi - līdz 8,9 milj. EUR.
Turpmākos gadus AS “Ventbunkers” strādājis aizvien “veiksmīgāk”, 2016.gadu beidzot ar tīro peļņu 6,9 milj., 2017.gadu ar 4,2 milj. EUR peļņu, 2018.gadu jau ar 3,7 milj. EUR lieliem zaudējumiem, un, kā liecina informācija, 2019.gads būs vēl bēdīgāks, jo kravu apgrozījums šā gada 9 mēnešos bijis par trešdaļu mazāks nekā 2018.gadā.
Ņemot vērā aizvien bēdīgāko situāciju uzņēmumā, saskaņā ar šī brīža AS “Ventbunkers” valdes paziņojumu tiekot optimizēti izdevumi. Jā, darbinieku skaits un vidējais atalgojums pēdējos gados strauji samazinās, tikai pāris “bet” – ja valdes locekļu atalgojums iepriekšējos gadus bijis vidēji 6 tūkst. mēnesī uz 1 valdes locekli, tad 2018.gadā katrs valdes loceklis vidēji mēnesī saņēmis 8 tūkst. EUR.
Un, protams, kā papildus bonuss ir komandējumi, reprezentācijas izdevumi un auto, ar ko pārvietojas valdes locekļi. Piemēram, viens no AS “Ventbunkers” valdes locekļiem bijis starp pirmajiem astoņiem Latvijā, kurš varējis atļauties braukt ar pašu jaunāko BMW luksusa klases apvidus auto modeli X7, kura cena sākas no nieka 90 tūkst. EUR.
Jāatzīst, ka arī padome sevi nav aizmirsusi, jo samaksa par “veiksmīgo” darbu pieaugusi no vidēji 1,3 tūkst. līdz 3,2 tūkst. EUR mēnesī uz katru padomes locekli. Nemaz nerunājot par to, cik padomes priekšsēdētājs R.Meroni saņem par konsultāciju sniegšanu uzņēmumam (pēdējā informācija 2016.gadā bija 60 tūkst. EUR mēnesī). Papildus šai “nieka” summai uzņēmums bijis spiests novirzīt 220 tūkst. EUR garantijas depozīta kontā, lai tas kalpotu kā nodrošinājums Meroni izdevumiem ar uzņēmuma kredītkarti.
Kas vēl notiek uzņēmumā? Kamēr vēl kas palicis, steidzami tiek izsniegti aizdevumi – 2017.gadā to apjoms bijis 6,8 milj. EUR, bet 2019.gadā izsniegti vēl 4,8 milj. “Aizdevumi un citi prasījumi pret pārējām saistītām sabiedrībām” uz 2018.gada beigām veidoja 18,2 milj. EUR, par kuru komercķīlu vērtējumu auditori nebūt nav pārliecināti.
Secinājums – par arestētās mantas pārvaldītāju darbojas rūdīts šveiciešu blēdis, kurš citu acīs redz skabargu, bet savā nevar pamanīt brangu baļķi. Un kaut kā nepamet sajūta, ka reiz viens no lielākajiem Latvijas tranzītuzņēmumiem tiek gatavots maksātnespējai, no kura, kamēr vēl ir, ko, tiek kampts ātri un maksimāli. Citādi jau viss mierīgi … arī prokuratūrai, tiesai un deputātiem...
Savukārt muļķīgo versiju, ka Lembergs un Meroni vienojušies par šādu notikumu ķēdi, var izplatīt vien loģiski nedomājoši vai abus personāžus nezinoši cilvēki. Nez, kam būtu jānotiek, lai Lembergs labprātīgi ļautu Meroni tērēt viņa naudu uzdzīvei ar ukrainietēm, helikopteru un jahtas pirkumiem vai villas iegādei sušķainā Krētas ciematiņā (kur Meroni uz vietējo fona aiz augsta mūra žoga var justies kā karalis), tādējādi ar savu izšķērdību gremdējot gan uzņēmumus, gan Ventspils pilsētu kopumā! Domājiet ar galvu!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.