Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja Jaunajai Vienotībai izdosies valsts prezidenta amatu “sarunāt” savam pašreizējam oficiālajam kandidātam – ārlietu ministram, bijušajam Valda Zatlera kancelejas vadītājam un īstajam Saeimas atlaišanas rīkojuma organizētājam Edgaram Rinkēvičam, tādā gadījumā Latvijai būs nevis tiesiskumu un atklātību cienošs valsts prezidents, bet gan vēl izšķērdīgāka, uzpūtīgāka un augstprātīgāka Egila Levita kopija. Par to liek domāt aizvadīto gadu administratīvo tiesu spriedumi un Edgara Rinkēviča vadītās ministrijas paskaidrojumi, kurus turpina publicēt pietiek.com.

Tie demonstrē nepārprotamu pārliecību – šī politiķa ieskatā nodokļu maksātāju nauda tiek uzskatīta par savu personisko un brīvi tērēta visdažādākajām vajadzībām, par to sabiedrībai neatskaitoties, un tāpat sabiedrībai nav nekādu tiesību zināt par to, ar kādu pamatojumu valstiskā līmenī tiek pieņemti pat tai īpaši būtiski lēmumi.

Informācijas publiskošana par Edgara Rinkēviča vadītajā Ārlietu ministrijā piešķirtajām prēmijām, piemaksām un naudas balvām nav pieļaujama, jo tā var pat radīt draudus „Latvijas Republikas valstiskajai pastāvēšanai”, - arī šādu argumentu ministrija minējusi kasācijas sūdzībā Augstākajai tiesai, lai netiktu pieļauta šo nodokļu maksātāju līdzekļu izmantošanas atklāšana sabiedrībai.
Šodien pietiek.com publicē šo ar 2018. gadu datēto dokumentu, kas uzskatāmi apliecina – E. Rinkēviča vadītā ministrija vēlas, lai arī turpmāk tai nevajadzētu atskaitīties sabiedrībai par saviem tēriņiem.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam

KASĀCIJAS SŪDZĪBA

/par Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2017.gada 27.decembra

spriedumu/

lieta ar pieteicēju: Lato Lapsu

Ārlietu ministrijā (turpmāk arī - Ministrija) 2017. gada 27. decembrī saņemts Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 27. decembra spriedums (turpmāk - Spriedums), ar kuru apmierināts Lato Lapsas (turpmāk arī - Pieteicējs) pieteikums, uzliekot Ministrijai par pienākumu 30 dienu laikā pēc sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas sniegt Lato Lapsam viņa 2017. gada 6. janvāra, 2017. gada 6. februāra, 2017. gada 11. marta, 2017. gada 28.aprīļa un 2017. gada 1. jūnija iesniegumos pieprasīto informāciju, kā arī uzliekot par pienākumu Ministrijai 30 dienu laikā pēc sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas rakstveidā atvainoties Lato Lapsam par viņa tiesību aizskārumu, nenosūtot Lato Lapsam atbildi uz informācijas pieprasījumu.

Ministrija uzskata, ka Administratīvā rajona tiesas (turpmāk - Tiesa), taisot Spriedumu, nav piemērojusi vispār vai nepareizi piemērojusi un interpretējusi materiālās tiesību normas, kā arī nav ņēmusi vērā un nav analizējusi Ministrijas paskaidrojumā norādīto informāciju, tādējādi pārkāpjot vairākas būtiskas materiālās tiesību normas. Līdz ar to Ministrija uzskata Spriedumu par prettiesisku un, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 15. panta otro daļu un Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) 325. un 326.pantā noteikto, pārsūdz to pilnā apmērā turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

[1.] Tiesa, pieņemot Spriedumu, ir pārkāpusi APL 326.panta 1. un 3.punktu, jo nav ievērojusi tiesu praksē atzīto saistībā ar personas tiesību saņemt informāciju samērību ar Ministrijas iespējām izpildīt informācijas pieprasījumu, kā arī nepareizi interpretējusi Informācijas atklātības likuma 11. panta trešajā daļa noteikto.

Vēršam uzmanību, ka Ministrija atbilstoši Informācijas atklātības likuma 10. panta pirmajā daļā un APL noteiktajā kārtībā ir sniegusi atbildes uz visiem Pieteicēja informācijas pieprasījumiem tādā apjomā, kā to pieļauj normatīvie akti.

Informējam, ka Ministrija atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 6. marta noteikumu Nr.171 “Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internētā” 11.16. punktā noteiktajam regulāri publisko Ministrijas darbiniekiem izmaksāto atalgojumu. Tāpat, atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 12. aprīļa noteikumu Nr.225 “Kārtība, kādā tiek publiskota informācija par amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām” 3.punktam, informācija par piemaksām, prēmijām, naudas balvām, sociālajām garantijām un to noteikšanas kritērijiem Ministrijā ir vispārpieejama un ir publiskota Ministrijas    mājaslapā:

http://www.mfa.gov.lv/images/budzets/Piemaksas prēmijas naudas balvas 2017 publicēšanai, pdf, uz ko Ministrija vairākkārt ir norādījusi savās atbildēs uz Pieteicēja informācijas pieprasījumiem.

Vēršam uzmanību, ka neviens normatīvais akts neparedz pienākumu Ministrijai papildus apstrādāt un grupēt informāciju atbilstoši Pieteicēja vēlamajiem kritērijiem, un Ministrija neplāno to grupēt atbilstoši vienas personas pieprasījumam.

Tiesa nepamatoti secinājusi, ka Pieteicēja informācijas pieprasījumi Ministrijai nekādā ziņā nav atzīstama par nesamērojamu ar iestādes rīcībā esošajiem resursiem, kā arī nepamatoti norādījusi, ka Ministrija daļēji jau sagrupē Pieteicēja pieprasīto informāciju Ministrijas norādītajā internēta vietnē.

Tiesa, pieņemot Spriedumu, nav ņēmusi vērā, ka Pieteicēja 2017. gada 6. janvāra informācijas pieprasījumā, kurā Ministrija tika lūgta apstrādāt un sagrupēt nesamērojami lielu informācijas apjomu par visu 2016. gadu, un Pieteicēja informācijas pieprasījumu Ministrijai intensitāte 2017. gadā un apjoms kopumā rada daudz lielāku, ilgstošu Ministrijas finansiālu un cilvēkresursu noslodzi no vienas personas puses, nekā visi masu informācijas līdzekļu informācijas pieprasījumi Ministrijai kopumā. Tādēļ Tiesa nepamatoti nav vērtējusi, vai šādā gadījumā tiek ievērots judikatūrā nostiprinātais samērīgums starp Pieteicēja tiesībām iegūt informāciju un iestādes pamatfunkciju (netraucētu) veikšanu, kā arī citu privātpersonu tiesībām izmantot publiskos resursus.

Vēršam uzmanību, ka Ministrija izmanto SIA “Visma Enterprise” resursu vadības un grāmatvedības programmu “Horizon”, kas ir resursu vadības sistēma jeb ERP programma, kas nodrošina dažādu organizācijas resursu (finanšu, materiālu, laika) vienotu uzskati un pārvaldību. Ministrija izmanto programmu “Horizon”, lai nodrošinātu grāmatvedības un personāla datu uzskaiti. “Horizon” nodrošina iespēju nodot un saņemt datus no citām Ministrijas vai ārējām sistēmām, piemēram, elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS), Valsts kases vai banku norēķinu sistēmām, u.c. Programma “Horizon” neparedz iespēju grupēt tajā ievadīto informāciju, kā arī neparedz iespēju veidot statistiku pa kādiem no piemaksu veidiem, tādēļ Ministrija tās informāciju par darbiniekiem izmaksāto atalgojumu, tostarp, izmaksāto papildu atalgojumu, mājaslapā publicē automatizētā veidā un attiecīgo informāciju neapstrādā manuāli. Manuāla informācijas apstrāde un sagrupēšana pa Pieteicēja interesējošajām kategorijām prasa ievērojami vairāk cilvēkresursus kā Ministrijas izmantotās resursu vadības sistēmas piedāvātā automatizētā informācijas apstrāde.

Paskaidrojam, ka Ministrijā atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk - Atlīdzības likums) normām un katra individuāla darbinieka veiktā darba izvērtējumam tiek izmaksāts šāds papildus atalgojums:

1)   piemaksa par prombūtnē esošas amatpersonas (darbinieka) aizvietošanu (Atlīdzības likuma 14. panta pirmā daļa);

2)   piemaksa par vakanta amata pienākumu izpildi (Atlīdzības likuma 14. panta pirmā daļa);

3)   piemaksa par papildus pienākumu pildīšanu (Atlīdzības likuma 14. panta pirmā daļa);

4)   piemaksa par personisko darba ieguldījumu un darba kvalitāti (Atlīdzības likuma 14. panta divpadsmitā daļa);

5)   piemaksa par diplomātisko rangu (Atlīdzības likuma 15. panta pirmā daļa);

6)   speciālā piemaksa par būtisko funkciju nodrošināšanu vai stratēģiski svarīgu mērķu īstenošanu (Atlīdzības likuma 15. panta vienpadsmitā daļa);

7)   prēmija saskaņā ar amatpersonas (darbinieka) novērtējumu (Atlīdzības likuma 16. panta otrā daļa);

8)   naudas balva (Atlīdzības likuma 3. panta ceturtās daļas 5.punkts).

*Papildus tiek uzskaitītas arī atsevišķas Ministrijas specifikai raksturīgās piemaksas - piemaksa par diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības vadītāja vietnieka pienākumu pildīšanu un piemaksa par nerezidējošā vēstnieka pienākumu pildīšanu.

Vēršam uzmanību, ka ir pamats secināt, ka pastāv cieša saikne starp Pieteicēju un Islandē reģistrēto pietiek.com, jo masu medijos publicētajā informācijā Pieteicējs norāda uz sevi, kā raksta autoru sevi identificējot, kāpietiek.com pārstāvi.

Ministrija ir pārliecinājusies, ka Pieteicējam ir zināma minēto papildus atalgojuma izmaksu pamati un normatīvajos aktos noteiktās sociālo garantiju iespējas Ministrijas darbiniekiem, jo Pieteicējs minēto informāciju tieši tādā pašā saturā, kā publiskots Ministrijas mājaslapā, nodevis pietiek.com, kas 2018. gada 18. janvārī to publicējis internēta vietnē: https://www.pietiek.com/raksti/ka rinkevica ministrija teorētiski piešķir prēmijas, piemaksas, balvas un citus labumus.

Ministrijā strādā 488 ierēdņi, no kuriem 377 ir diplomāti, kuri saņem pastāvīgu piemaksu par diplomātisko rangu. Tāpat Ministrijā strādā 92 ar darba līgumu nodarbināti darbinieki. Tātad kopā Ministrijas resursu vadības sistēmā ir dažādi ieraksti par atalgojumu un papildus atalgojumu par 580 personām (ierēdņi un darbinieki kopā). Minētais apliecina, ka manuāla sarakstu par visiem darbiniekiem, kas mēneša vai gada laikā ir saņēmuši kādu no iepriekš nosauktajiem papildus atalgojumiem, sagatavošana atbildīgajam Ministrijas darbiniekam prasītu ievērojamu laika resursu patēriņu. Jo īpaši pamatojums, piemēram, piemaksa par personisko darba ieguldījumu tiek noteikta ar valsts sekretāra rīkojumu, un tā saturs nav atspoguļots resursu vadības un grāmatvedības programmā “Horizon”. Minētais liecina, ka Ministrijas atbildīgajam darbiniekam, lai atbildētu uz Pieteicēja pieprasīto pamatojumu konkrētajai piemaksai, papildus jāpārbauda katra darbinieka personas lietas, meklējot konkrēto rīkojumu, kas prasa būtiskus laika resursus no Ministrijas atbildīgā darbinieka un kavē šī darbinieka tiešo darba pienākumu veikšanu, kas secīgi var būtiski negatīvi ietekmēt Ministrijas pamatfunkciju īstenošanu.

Tiesu praksē atzīts, ka persona savas tiesības drīkst izmantot atbilstoši to būtībai, kas nozīmē arī godprātīgu to izmantošanu. Ja persona nepamatoti ar saviem informācijas pieprasījumiem vai iesniegumiem sniegt atbildi pēc būtības prasa pārmērīgus resursus no valsts puses, tas līdz ar to nepamatoti ierobežo citu personu tiesības saņemt informāciju vai atbildi pēc būtības, jo valsts nespēj pienācīgi tos izskatīt. Tādējādi, lai arī personai vispārīgi ir tiesības saņemt informāciju, viņa šīs tiesības nevar izmantot negodprātīgi, un, atrunājoties ar neērtībām informācijas ieguvē, prasīt, lai iestāde informācijas ieguvi un apstrādi veic konkrētās personas vietā. Persona nevar prasīt, lai iestāde velta ievērojamus laika vai finansiālos resursus konkrētā jautājuma risināšanai tikai tāpēc, ka personai informācijas ieguve šķiet pārāk sarežģīta un laikietilpīga. Personai ir jāapzinās, ka tā nav vienīgā persona, kura ministrijā vēršas ar informācijas pieprasījumu, un ka ministrijai jāveic arī normatīvajos aktos noteiktās ministrijas pamatfunkcijas. Ja ministrija pievērstos personas pieprasītās informācijas sagatavošanai, tas varētu ievērojami traucēt ministrijas darbu, informācijas sagatavošanas laikā ministrijai nespējot veltīt pienācīgu uzmanību citu informācijas pieprasījumu izskatīšanai, tādējādi ierobežojot citu personu tiesības saņemt informāciju. (Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 20. novembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-933/2013 un Senāta 2007.gada 8. jūnija spriedums lietā Nr. SKA- 194/2007).

Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Ministru kabineta 2003. gada 29.aprīļa noteikumu Nr.237 “Ārlietu ministrijas nolikums” 4.punktam Ministrijai ir šādas pamatfunkcijas:

1)   izstrādāt valsts ārpolitiku;

2)   ar politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem un saskaņā ar normatīvajiem aktiem un

valdības deklarācijas ārpolitikas sadaļas uzdevumiem īstenot vienotu valsts ārpolitiku;

3)   veikt Valsts protokola funkcijas;

4)   veikt konsulārās funkcijas valsti un ārvalstis;

5)   sagatavot un izsniegt stratēģiskas nozīmes preču importa, eksporta un tranzīta licences;

6)   sagatavot un izsniegt kvotu atļaujas Krievijas Federācijas izcelsmes skujkoku apaļkoku ievešanai, uzraudzības dokumentus dzelzs un tērauda ražojumu un tekstilpreču ievešanai, kā arī iepriekšējās atļaujas tekstilizstrādājumu izvešanai ekonomiskai pārstrādei;

7)   nodrošināt sadarbību ar Latvijas diasporu;

8)   veikt citas ārējos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

Savukārt minēto noteikumu 5.punkts paredz, lai nodrošinātu funkciju izpildi, Ministrija:

1)   analizē ārvalstu ārējo un iekšējo politiku un sniedz Saeimai un Ministru kabinetam informāciju un priekšlikumus par starpvalstu attiecību attīstību;

2)   piedalās valsts ārējās ekonomiskās politikas veidošanā;

3)   nodrošina Latvijas Republikas interešu pārstāvību Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Eiropas Savienības institūcijās saskaņā ar aktuālo ministriju kompetenču sadalījumu Eiropas Savienības jautājumos atbilstoši Eiropas Savienības tiesību kopuma klasifikācijai;

4)   izstrādā un īsteno ārējās tirdzniecības politiku;

5)   lemj par jautājumiem, kas saistīti ar valsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību atvēršanu ārvalstīs, kā arī sagatavo un iesniedz attiecīgus priekšlikumus Ministru kabinetā;

6)   koordinē valsts pozīcijas izstrādi un informācijas apriti Eiropas Savienības jautājumos;

7)   koordinē valsts pozīcijas izstrādi un interešu pārstāvību NATO;

8)   veic normatīvajos aktos noteiktās darbības, kuras ir nepieciešamas, lai noslēgtie starptautiskie līgumi stātos spēkā valsts teritorijā;

9)   uzskaita starptautiskos līgumus un informē par to spēkā stāšanos, darbības pagarināšanu, apturēšanu un izbeigšanu;

10) Valsts protokola funkciju veikšanai:

11) organizē ārvalstu delegāciju oficiālās vizītes valstī, ja minētās delegācijas vada ārvalstu prezidenti, viceprezidenti, premjerministri, vēstnieki, ārlietu ministri un to vietnieki, kā arī organizē starptautisko organizāciju oficiālās vizītes, ja tās vada šo organizāciju vadītāji;

12) organizē ārvalstu delegāciju vizītes valstī, ja minētās delegācijas Latvijā uzturas pēc valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja, ministru prezidenta vai ārlietu ministra oficiāla ielūguma. Ja minētās personas dodas oficiālās vizītēs uz ārvalstīm, Valsts protokols sadarbībā ar attiecīgajām ārvalstu institūcijām organizē šo personu vizītes;

13) konsultē Latvijas diplomātiskā protokola jautājumos citu tiešās valsts pārvaldes iestāžu protokola nodaļas vai struktūrvienības, kas veic šīs funkcijas;

14) sadarbības nodrošināšanai ar Latvijas diasporu:

15) sadarbojas ar Latvijas diasporas pārstāvjiem;

16) atbalsta Latvijas diasporu un tās organizāciju veidotus projektus;

17) veicina Latvijas diasporas līdzdalību Latvijas ekonomikā, politikā, kultūras dzīvē, izglītībā un zinātnē;

18) izveido ministrijas funkciju izpildei nepieciešamās dokumentu reģistrēšanas, informācijas aprites un sakaru sistēmas;

19) izveido un uztur stratēģiskas nozīmes preču datu bāzi importa, eksporta un tranzīta jomā valsts uzraudzības funkcijas izpildei un uzrauga stratēģiskas nozīmes preču ražošanas, lietošanas un glabāšanas kārtību;

20) veic citus normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus.

Minēto Ministrijas funkciju un uzdevumu izpilde ir svarīga gan sabiedrībai, gan valsts interesēm kopumā, līdz ar to Ministrijas cilvēkresursu būtiskā noslodze, ko rada Pieteicēja sistemātiskie informācijas pieprasījumi, būtiski apdraud valsts interesēm svarīgu Ministrijas pamatfunkciju veikšanu, bet Tiesa to nav uzskatījusi par būtisku apstākli, lai vērtētu valsts un tādējādi sabiedrības interešu nozīmīgumu attiecībā pret privātpersonas tiesību iegūt informāciju ierobežojumu.

[2] Tiesa ir pārkāpusi APL 326.panta 3.punktu, nepareizi interpretējot Informācijas atklātības likumā ietvertās normas par personas tiesībām saņemt informāciju, kas ir valsts pārvaldes iestādes rīcībā, konkrēti neņemot vērā minētā Informācijas atklātības likuma 4.pantā un 5 .panta pirmaj ā daļā norādīto.

Vērtējot minētās tiesību normas kopsakarā ar Informācijas atklātības likuma 2. panta trešajā daļā noteikto, secināms, ka informācija, kas normatīvo aktu noteiktajā kārtībā noteikta par ierobežotas pieejamības informāciju, nav pieejama sabiedrībai.

Informācijas atklātības likuma 5.panta trešā daļa noteic, ka informācijas autors vai iestādes vadītājs, norādot šajā likumā vai citos likumos paredzēto pamatojumu, nosaka informācijai ierobežotas pieejamības statusu.

Atbilstoši Arhīvu likuma 1.panta 21.punktam publiskais dokuments ir institūcijas darbības rezultātā radīts vai saņemts dokuments. Minētā likuma 13.panta otrās daļas 3.punkts noteic, ka pieejamība tiek ierobežota publiskajiem dokumentiem, kuri radīti ministrijā un kuri satur ar nacionālo drošību, aizsardzību vai ārlietām saistītu informāciju, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm. Šiem dokumentiem attiecīgās institūcijas vadītājs var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu.

Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.pants noteic, ka diplomātiskā un konsulārā dienesta informācija ir Ārlietu ministrijā radīta vai saņemta informācija par ārpolitikas izstrādāšanu, vienotas valsts ārpolitikas īstenošanu, valsts protokolu, konsulāro funkciju veikšanu, stratēģiskas nozīmes preču importa, eksporta un tranzīta licenču izsniegšanu, eksporta un importa atļauju un cita veida atļauju izsniegšanu noteikta veida precēm, kā arī cita informācija, kas radīta vai saņemta ārējos normatīvajos aktos paredzētu funkciju veikšanai ārlietu jomā. Diplomātiskā un konsulārā dienesta informācijai, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm vai privātpersonu tiesībām un likumiskajām interesēm, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs var noteikt vispārēju 30 gadus ilgu informācijas pieejamības ierobežojuma periodu no informācijas radīšanas vai saņemšanas brīža. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs var lemt par jauna informācijas pieejamības ierobežojuma perioda noteikšanu pirms iepriekš noteiktā ierobežojuma perioda beigām.

Lai nodrošinātu ārlietu dienesta informācijas aizsardzību, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm, saskaņā ar Ministrijas 2011. gada 13. oktobra kārtības Nr.14 “Ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas aprites kārtība” (pievienota konkrētās lietas materiāliem) 3.2.7.punktu. Ministrijas informācijas sistēmas dati, tai skaitā datubāzes, ir diplomātiskā un konsulārā dienesta informācija, kam ir noteikts 30 gadu ilgs informācijas pieejamības ierobežojuma periods no dokumentu saņemšanas vai radīšanas dienas. Savukārt atbilstoši minētās kārtības 4.1.1 .punktam. Atestācijas komisijas protokoliem un pārvaldes rīkojumus pamatojošiem dokumentiem noteikts ierobežotas pieejamības statuss uz vienu gadu no dokumenta saņemšanas vai radīšanas dienas, lai nodrošinātu informācijas aizsardzību, kuras izpaušana vai nozaudēšana var apgrūtināt Ministrijas darbību vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

Par Ministrijas darbinieku paveiktā darba atbilstību piemaksu un prēmēšanas kritērijiem tiek lemts pēc darbinieku paveiktā, sagatavojot pārvaldes rīkojumus par papildus noteikto atalgojumu pamatojošu informāciju, kas ir ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācija, līdz ar to nevar tikt sniegta informācija nedz par to skaitu, nedz saturu. Tā ir informācija, kas saistīta ar valsts drošību, kas ietver nepieciešamo ekonomisko, militāro, politisko un diplomātisko pasākumu kopumu, lai nodrošinātu Latvijas Republikas valstisko pastāvēšanu. Šādas informācijas izpaušana var kaitēt Latvijas valsts interesēm, tai skaitā, ārpolitiskajām interesēm, vai ministrijas darbībai un tās nodarbināto drošībai.

Tiesa minētajos normatīvajos aktos noteikto nav ņēmusi vērā, lai gan Spriedumā ir atsaukusies uz lietas materiālos esošo Ministrijas 2011. gada 13. oktobra kārtību Nr.14 “Ārlietu dienesta ierobežotas pieejamības informācijas aprites kārtība”, tomēr nav uzskatījusi par būtisku analizēt tajā noteikto informācijas, kam noteikts 30 gadu ilgs informācijas pieejamības ierobežojuma periods, apjomu, tādējādi Tiesa nav ņēmusi vērā iepriekšminētajos normatīvajos aktos noteikto un ir pārkāpusi APL 326.panta 1.punktu.

Kā atzinusi Augstākā tiesa, personas prasība tai sniegt ierobežotas pieejamības informāciju nevar būt pašmērķīga. Tās jēga ir ļaut iestādei situācijā, kurā saņemts lūgums izsniegt ierobežotas pieejamības informāciju, veikt tādu izvērtējumu, kura ietvaros noskaidrojams, kuru no attiecīgajā administratīvajā procesā iesaistīto interešu aizsardzībai konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka. Līdz ar to, vērtējot ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu, izšķiroša nozīme ir piešķirama nevis tam, vai attiecīgajā informācijas pieprasījumā formāli ir norādīts informācijas pieprasījuma pamatojums, bet gan tam, vai iestādei pastāvošajos apstākļos objektīvi ir iespējams novērtēt, vai personas informācijas pieprasījuma pamatā ir tādu interešu aizsardzība, kas prevalē pār nepieciešamību saglabāt pieprasīto ierobežotas pieejamības informāciju iestādes rīcībā, (skat. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 20.aprīļa spriedums lietā Nr.SKA-463/2017 (A420305515) III punkts).

Papildus vēršam uzmanību, ka Ministrijas darbinieki veic normatīvajos aktos noteiktos Ministrijas uzdevumus un, tajā skaitā, pilda arī starptautiskajās tiesībās paredzētās valsts saistības, piemēram, koordinē saziņu ar starptautiskajām organizācijām un ārvalstu kompetentajām institūcijām par starptautisko sankciju noteikšanu, ieviešanu un izņēmumu piemērošanu Latvijā. Šādā situācijā Ministrijas atbildīgais darbinieks tiešā veidā ir saistīts ar valstiskā līmenī svarīgu saistību izpildi. Piemēram, par šāda komplicēta uzdevuma veikšanu Ministrijas darbinieks var saņemt naudas balvu par profesionāli valstiski svarīga uzdevuma veikšanu.

Minētā papildus atalgojuma pamatojuma izpaušana var radīt kaitējumu, ne tikai Ministrijas un valsts interesēm, kā arī radīt korupcijas risku, bet arī radīt būtisku apdraudējumu konkrētā Ministrijas darbinieka un, iespējams, to ģimenes locekļu profesionālajām un privātajām interesēm, kas nav pieļaujams, bet Tiesa šādu aspektu vispār nav vērtējusi, jo īpaši ņemot vērā Pieteicēja nekonkrēto informācijas pieprasījuma mērķi un publicitāti masu medijos.

Ierobežotas pieejamības informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5. panta pirmo daļu ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Viens no likumiem, kas noteic ierobežojumus informācijas pieejamībai, ir Fizisko personu datu aizsardzība likums, kura mērķis atbilstoši minētā likuma 1. pantam ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fizisko personu datu apstrādi.

Atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2. panta 3.punktā ietvertajam jēdziena skaidrojumam, personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu.

Kā atzīts tiesu praksē, personas vārds un uzvārds, vēl jo vairāk, kopsakarā ar informāciju par darbavietu, ieņemamo amatu, nenoliedzami ir atzīstami par personas datiem, pēc kuriem attiecīgo personu var identificēt (skat. Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.T-194/04 [104]punktu un Eiropas savienības tiesas 2010. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr.C-28/08 [70]punktu). Tādējādi šo datu izpaušana trešajām personām ir vērtējama kopsakarā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. panta uzskaitītajiem gadījumiem, kādos ir atļauta personas datu apstrāde (skat. Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2016. gada 10. augusta sprieduma lietā Nr.A420164016 [9] punkts; minētais spriedums nav stājies likumīgā spēkā).

Tiesa minēto nav analizējusi, tādējādi nepamatoti pārvērtējusi Pieteicēja tiesības attiecībā pret Ministrijas darbinieku kā fizisku personu tiesībām uz savu likumisko interešu aizsardzību.

Izvērtējot Pieteicēja norādīto informācijas pieprasījuma pamatojumu, Ministrija neguva apstiprinājumu tam, kā Pieteicējs ir izmantojis līdz šim Ministrijas sniegto informāciju, kāds ir ieguvums sabiedrībai no šāda veida pieprasījumiem, kā Pieteicējs izmantojis attiecīgo informāciju, lai veicinātu tiesiskumu un labas pārvaldības principu ievērošanu valsts pārvaldē, tādēļ minētais liedza Ministrijai pārliecināties, ka saņemto informāciju Pieteicējs izmanto labā

ticībā, rīkojoties Latvijas sabiedrības interesēs, nevis citos nolūkos.

[3] Tiesa nekritiski ir vērtējusi Pieteicēja informācijas pieprasījumos norādīto informācijas pieprasīšanas mērķi, kā arī nav ņēmusi vērā Ministrijas paskaidrojumā izvērsto pamatojumu saistībā ar Pieteicēja nekonkrēto pamatu konkrētās informācijas iegūšanai un izmantošanai.

Augstākā tiesa ir secinājusi, ka pamatojumam un mērķim jābūt norādītam tā, lai tas sniegtu ticamu priekšstatu par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu. {skat. Augstākās tiesas 2015. gada 26. marta sprieduma lietā Nr.SKA383/2015 [8]punkts).

Tiesu praksē atzīts, ka Informācijas atklātības likums tiesības uz vispārpieejamas informācijas saņemšanu vispār pēc būtības neierobežo, ja vien ir izpildīti formālie iesniegumam izvirzāmie kritēriji. Informācijas atklātības likums neparedz ierobežojumus gadījumos, ja nevis pieprasāmās informācijas saturs, bet pieprasāmās informācijas apjoms un pieprasījumu veids ir tāds, kas pats par sevi var kaitēt citu tiesību un interešu aizsardzībai, kā arī vispārīgi jebkādu citu valsts pārvaldes pamatfunkciju veikšanai, kas ir valsts kā sabiedrības organizācijas formas pastāvēšanas jēga. Turklāt, tiesības saņemt informāciju, kas ir valsts pārvaldes rīcībā, ir būtiska pamattiesība, un tā ir būtiska iedzīvotāju tiesība arī demokrātiskas iekārtas funkcionēšanai. Satversme paredz gan vārda brīvību, gan arī tiesības saņemt atbildi uz iesniegumiem no valsts un pašvaldību institūcijām. Tomēr nepareizs būtu pieņēmums - ja reiz kādas tiesības ir Satversmē, tad tās nav ierobežojamas. Arī tiesības uz informācijas un atbildes pēc būtības saņemšanu principā var tikt ierobežotas, ja ierobežojums ir samērīgs un nepieciešams citu tiesību un interešu aizsardzībai {Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 8. jūnija spriedums lietā Nr.SKA-194/2007).

Ministrijas ieskatā, Pieteicēja norādītais pamats informācijas pieprasījumam - veicināt tiesiskumu un labas pārvaldības principus valsts pārvaldē - nav atzīstams par pietiekamu pamatu, lai atzītu, ka Pieteicēja mērķis ir aizsargāt tādas intereses, kas ir nozīmīgākas par informāciju, kas saistīta ar valsts drošību, tajā skaitā, nepieciešamo ekonomisko, militāro, politisko un diplomātisko pasākumu kopumu, lai nodrošinātu Latvijas Republikas valstisko pastāvēšanu. Tomēr minēto Tiesa nav vērtējusi.

Tādējādi Tiesa, neveicot normatīvajos aktos noteikto samērīguma pārbaudi, ir nepamatoti atzinusi privātpersonas tiesības uz informācijas iegūšanu no valsts pārvaldes iestādes par prevalējošām attiecībā pret valsts drošības un aizsardzības interesēm, jo nav uzskatījusi par būtisku vērtēt, vai Pieteicēja pieprasītās informācijas izpaušana ir piemērota Pieteicēja izvēlētā mērķa sasniegšanai, un kādas var būt iespējamās sekas tās izsniegšanas gadījumā. Tādējādi Tiesa ir pārkāpusi APL 326.panta 1 .punktā noteikto.

Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtā daļa noteic, ka ierobežotas pieejamības informāciju pieprasa rakstveidā. Pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota. Ja ierobežotas pieejamības informācija tiek izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta.

Vēršam uzmanību, ka ir pamats secināt, ka pastāv cieša saikne starp Pieteicēju un pietiek.com, kas sadarbojas, piemēram, ar laikrakstu “Latvijas Avīze”, kas savukārt ir informācijas avots arī portālam "Delfi" un nacionālās informācijas aģentūrai LETA.

Masu informācijas līdzekļos ir rodami pierādījumi, ka Pieteicējs pieprasa informāciju valsts un pašvaldību iestādēm, lai, iegūstot informāciju, to tālāk nodotu publicēšanai, piemēram, laikrakstam “Latvijas Avīze” {skat., laikraksta “Latvijas Avīze” 2018. gada 18. janvāra drukātajā izdevumā Nr.13 (5952) 4. lapā publicēto rakstu "Tiesa nospriež - Ārlietu ministrijai jāatvainojas un jāatklāj ziņas”).

Pieteicējs ar savām darbībām, iesniedzot Ministrijā informācijas pieprasījumus un apstrīdot Ministrijas faktisko rīcību šajā tiesvedībā, ir apliecinājis, ka viņa interese nav gūt patiesu informāciju, bet saņemto informāciju interpretēt sev vēlamā veidā, jo Pieteicējs, pirms Ministrija ir izpildījusi Spriedumā uzlikto pienākumu un sniegusi Pieteicējam prasīto informāciju, gan laikrakstam Latvijas Avīze”, gan internēta vietnei pietiek.com ir darījis zināmu šajā tiesvedībā radīto informāciju, atklājot Pieteicējam izdevīgāko pamatojumu no Sprieduma. Veicot izmaiņas informācijas secībā, Pieteicējs ir pārpublicējis publiski pieejamo informāciju par izmaksāto atalgojumu Ministrijas darbiniekiem, tostarp izmaksāto papildu atalgojumu (skat. httys://www, vietiek.com/raksti/rinkevica ministrija sviesta atklat piemaksu un prēmiju avio mu decembri atsevišķiem darbiniekiem izmaksāti 1100, 1800 un vat 4500 eiro). Minētājā rakstā, tostarp, norādīts, ka “Rinkēviča ministrija spiesta atklāt piemaksu un prēmiju apjomu radot sabiedrībai priekšstatu, ka Ministrija pēc Sprieduma saņemšanas ir savā mājaslapā publiskojusi Pieteicēja prasīto informāciju. Šāds apgalvojums neatbilst patiesībai, jo Ministrija, publiskojot informāciju par darbiniekiem izmaksāto atalgojumu 2017. gada decembrī, to ir veikusi ierastajā apjomā un veidā, kādā tas ir noteikts Ministru kabineta 2007. gada 6. marta noteikumu Nr. 171 “Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internētā” 11.16. punktā. Iepriekš norādītajās publikācijās esošā informācija liecina, ka Pieteicējam ir pietiekama publiski pieejamā informācija par darbinieku papildus atalgojumu, lai sasniegtu Pieteicēja informācijas pieprasījumos norādīto informācijas pieprasīšanas mērķi, tādējādi Pieteicējs pats apliecinājis, ka Ministrija ar savu faktisko rīcību nav radījusi kaitējumu Pieteicējam.

Tāpat ir būtiski uzsvērt, ka kritiski vērtējama Pieteicēja rīcība attiecīgās informācijas publiskošanā un Ministrijas un tās amatpersonu nomelnošanā veicina tiesiskumu vai labas pārvaldības principu ievērošanu valsts pārvaldē. Nav pamats uzskatīt, ka Pieteicējs būtu normatīvajos aktos noteiktais subjekts, kam būtu noteiktas tiesības vērtēt valsts pārvaldes iestādes rīcības tiesiskumu vai prettiesiskumu, lai varētu secināt, kā Pieteicēja rīcība un pieprasītās informācijas izmantošana veicina tiesiskumu. Minētie pienākumi ietilpst Tiesas un Valsts kontroles kompetencē. Ministrijas ieskatā, nav pamata apšaubīt Valsts kontroles veikto kontroli valsts pārvaldes iestādēs, veicot finanšu, likumības un lietderības revīzijas atbilstoši Valsts kontroles likuma 2. panta pirmās daļas 1.punktam.

[4] Nosakot morālo kaitējumu Pieteicējam, Tiesa nav sniegusi vērtējumu un pamatojusi, kā nonāca pie secinājuma par morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanas pamatu un konkrēto atlīdzinājuma veidu, lai gan pati Spriedumā ir norādījusi, ka Pieteicējs nav norādījis, kādā veidā Ministrijas rīcība būtiski ietekmējusi Pieteicēja morālo stāvokli, kā arī, kādas būtiskas sekas tā ir radījusi. Tādējādi Tiesa nav ievērojusi tiesu praksē un normatīvajos aktos atzīto kārtību, izvērtējot morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamatu un apmēru.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka, tas vien, ka atlīdzinājuma prasījuma tiesiskais pamats pastāv, nenozīmē, ka nodarīts morāls kaitējums jeb radītas tādas faktiskas sekas, kas atlīdzināmas. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11. panta trešā daļa tulkojama kopsakarā ar šī likuma 9. pantu, kas paredz atlīdzināt tikai tādas ciešanas, kuras izraisījis būtisks tiesību aizskārums, (skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 15. maija spriedums lietā Nr. A420412311, SKA-410/2012, [12] punkts).

Ņemot vērā to, ka Tiesa nav pārliecinājusies, ka Pieteicējam ir radies kaitējums Ministrijas faktiskās rīcības rezultātā, sniedzot atbildi uz Pieteicēja iesniegumu tādā apmērā, kādā tas Ministrijai, ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto, bija iespējams, kā arī to, ka pieteikumā nav sniegts Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11. panta otrajā daļā noteiktais pamatojums kaitējuma apmēram un tā cēloņsakarībai ar Ministrijas rīcību, ar Spriedumu uzliktais pienākums Ministrijai atvainoties par tās faktisko rīcību, neievērojot Informācijas atklātības likuma normas, nav pamatots un neatbilstošs tiesību normām, kā arī šis apstāklis liecina, ka Tiesa ir pārkāpusi APL 9. pantā noteikto patvaļas aizlieguma principu un nav ievērojusi APL 326.panta 1 .punktā noteikto.

[5] Pamatojoties uz norādīto, Tiesai bija jāizvērtē minētais kopsakarā, atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem, jāsniedz tiesību normu pilnīga un atbilstoša interpretācija, skaidrojums

un jāatklāj to jēga, objektīvi jāvērtē un jāņem vērā pušu uz tiesību normām pamatoti paskaidrojumi, kas attiecīgajā gadījumā nav izdarīts, līdz ar to Spriedums neatbilst valsts interesēm un nav sasniegts Administratīvā procesa pamatmērķis, proti, tiesību normu tiesiskas, precīzas un efektīvas piemērošanas publiski tiesiskajās attiecībās nodrošināšana, kas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Ministrijas ieskatā, Spriedums ir nepamatots, neatbilstošs tiesību normām un atceļams.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz APL 9., 325. un 326.pantu, Informācijas atklātības likuma 15.pantu, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9., 11. un 14.pantu, lūdzam tiesu:

1. Ierosināt kasācijas tiesvedību.

2. Atcelt Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2017. gada 27. decembra spriedumu pilnībā un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Iznireļi” - obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā

FotoBrīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Lasīt visu...

21

Nu žēl, ka mums iet garām iespēja pamakšķerēt balsis, debatējot Krievijas valsts valodā

FotoLatvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Lasīt visu...

6

Protams, Krievijas valsts valodai ir nozīmīga vieta Latvijas politikā!

FotoMēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Lasīt visu...

21

Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesības uz klimata izmaiņu ierobežošanu un dabas daudzveidības saglabāšanu

FotoPēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Lasīt visu...

20

Būtu mēs labāk ēduši...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas,  apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Lasīt visu...