Arodbiedrības vēl varētu kļūt par reālu spēku darba tirgū, kas aizstāv darbiniekus un uzlabo viņu dzīves kvalitāti
Edgars Abrams, Mg.sc.administr19.03.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Pirmkārt, jāmin Pirmais pasaules karš, kad Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2,6 miljoniem uz 1,6 miljoniem. Otrkārt, Otrais pasaules karš – iespējams, traģiskākais zaudējums bija starpkaru Latvijas uzplaukušās nācijas zieda "izravēšana" un tās aizstāšana ar Kirhenšteinveidīgiem un dažādiem salašņām no PSRS pažobelēm. Treškārt, atjaunotās Latvijas privatizācija un premjera V. Dombrovska reformas kā odziņa uz tortes – pēc aptuvenām aplēsēm aptuveni 300 000 jaunākās un vidējās paaudzes cilvēku pameta valsti labākas dzīves meklējumos.
Kā teikts tautas ticējumā: "Trīs lietas – labas lietas, ceturtā no sirds."
Un tā ceturtā, kas pašreiz tiek plānota esošās premjeres darbībā, liek aizdomāties, vai Latvijas Republika tuvojas finiša līnijai kā brīvo pilsoņu valsts. Valdība ir uzstādījusi mērķi "optimizēt" publisko sektoru, atbrīvojot 25% darbinieku. Pamats bažām ir pamatots – ja tā turpināsies, vilki klaiņos ne tikai Balvos un citās mazpilsētās, bet arī valstspilsētu ielās.
Jūs, protams, jautāsiet, kāds sakars šeit ar Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienību? Diemžēl nākas secināt, ka atjaunotās Latvijas Republikas iedzīvotāju masveida aizplūšana, meklējot labākus darba apstākļus un taisnīgāku atalgojumu, ir tiešs jūsu organizācijas mazspējas rezultāts. Un, raugoties uz valdības izvēli uzticēt publiskā sektora reformu sagatavošanu darba devēju organizācijai ar A. Rostovski priekšgalā un R. Kronbergu kā paklausīgu izpildītāju, secinājums ir viens – Latvijas arodbiedrības valdībai nekad nav bijušas nopietns sarunu partneris. Un darba ņēmējiem tās sen vairs nav cienījams aizstāvis. Drīzāk kabatas organizācija, kas par nelielām, bet regulārām piešpricēm no politiskās elites ir piemirsusi savus pamatuzdevumus.
Lai atsvaidzinātu atmiņu, lūk, kādi ir mūsdienu arodbiedrību uzdevumi:
Darba apstākļu uzlabošana – panākt drošākus un veselībai draudzīgākus darba apstākļus.
Algas un sociālo garantiju aizsardzība – ietekmēt atalgojuma politiku, pensiju sistēmu un citus sociālos labumus.
Kolektīvās sarunas – pārstāvēt darbiniekus pārrunās ar darba devējiem par darba līgumiem un citiem nosacījumiem.
Tiesību aizsardzība – palīdzēt darbiniekiem juridiskos jautājumos, ja tiek pārkāptas viņu tiesības.
Izglītība un apmācības – sniegt informāciju un apmācības par darba tiesībām un citām ar darbu saistītām tēmām.
Streiki un protesti – organizēt protesta akcijas, ja darba devēji ignorē strādnieku prasības.
Ņemot vērā iepriekš minēto, arodbiedrības vēl varētu kļūt par reālu spēku darba tirgū, kas aizstāv darbiniekus un uzlabo viņu dzīves kvalitāti. Taču tam nepieciešams viens būtisks nosacījums – tām pašām vispirms ir jāatdzīvina un jānovirzās atpakaļ uz pareizā ceļa. Latvijas arodbiedrībām ir nekavējoties jāpanāk līdzvērtīgs statuss pie valdības sarunu galda ar darba devēju organizācijām, nepieļaujot 25% publiskā sektora mehānisku darbinieku atlaišanu.
Ja tas viss nav iespējams un no arodbiedrībām atkal dzirdēsim tikai atrunas un atsauces uz kaut kādiem mītiskiem sasniegumiem, tad atliek secināt: Latvijas arodbiedrības ir kļuvušas vājas un neefektīvas – tās ir kā kuģis bez stūres, kas grimst bezmērķīgi un klusu.
Seko mums 
Publiskajā telpā ik pa laikam uzvirmo kārtējie apgalvojumi par to, cik daudz kas Latvijas veselības aprūpes sistēmā nenotiek, cik daudz tiek kavēts, cik dārgi viss izmaksā. Taču daudz mazāk tiek runāts par to, kas patiesi tiek darīts, kas ir paveikts, kāpēc izmaksas ir tādas, kādas tās ir, kādi faktori to ietekmē un cik būtiska ir lēmumu pieņemšana slimnīcas un sabiedrības labā.
Kad Ogres deputāte, kura ir pazīstama vairāk ar vājību uz stiprajiem dzērieniem nekā ar konkrētiem darbiem, pēkšņi sāk uztraukties par droniem, pagrabiem un plūdiem, cilvēkiem ir pilnīgas tiesības uzdot vienu vienkāršu jautājumu: kur Tu biji visu šo laiku?
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.