Atkāpjas Lielvārdes novada domes priekšsēdētājs, kurš parakstījis parādzīmi par 200 miljoniem eiro

Iesaki rakstu:

Līdz šim Āboliņš bija plašāk zināms kā Kredītņēmēju asociācijas dibinātājs un arī saistībā ar to, ka šā gada 9. jūlijā Ogres rajona tiesa pieņēma lēmumu par viņa maksātnespējas procesa sākšanu.

Āboliņa, kurš pirms pāris gadiem stādījās priekšā kā "Kredītņēmēju konsultāciju centra vadošais jurists", parādsaistības ir vairāk nekā 300 tūkstoši eiro.

Taču nu šīs domes priekšsēdētāja parādsaistības ir tīrais nieks, salīdzinot ar 200 miljoniem eiro, kuri minēti viņa parakstītā parādzīmē Lihtenšteinā reģistrētai ārzonas kompānijai Riverside HK Ltd.

Pagaidām nav sīkāk skaidrs, kādos apstākļos un ar kādiem nosacījumiem Āboliņš novada pašvaldības vārdā parakstījis šo apšaubāmā izskata dokumentu, kura kopiju šodien publiskojam.

Tāpat publiskojam arī Āboliņa Valsts kasei adresētu vēstuli, kas datēta ar 26. novembri un kurā pieminēta parakstītā parādzīme (promissory note).

Pēc pašreizējām ziņām, nekādas paliekošas juridiskas sekas parakstītajai parādzīmei varētu arī nebūt, jo to bijis nepieciešams reģistrēt Valsts kasē, ko Āboliņš arī nesekmīgi mēģinājis.

Šodien notika pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas prasības sasaukta novada domes sēde, kurā piedalījās arī ministrijas Pašvaldību departamenta direktors Aivars Draudiņš, kā arī Valsts kancelejas un Finanšu ministrijas pārstāvji. Tāpat šodien plānots lemt, kādus pasākumus veikt, lai pašvaldībai saistībā ar Āboliņa parakstīto dokumentu nerastos kādas finansiālas sekas.

Mūslaiku Latvijas vēsturē jau ir bijušas pāris slavenas parādzīmju lietas. Slavenākā noteikti ir „400 miljonu vekseļu lieta”, kas sākās 1993. gada maijā, kad atklātībā nonāca ziņas, ka 1992. gada decembrī toreizējais finanšu ministrs E. Siliņš parakstījis valdības garantijas 400 miljonu dolāru aizņēmumam tolaik valsts īpašumā esošā Brocēnu cementa un šīfera kombināta vajadzībām no kādas faktiski nepazīstamas kompānijas Maschinen Anlagen Service. Turklāt izrādījās arī, ka politiķa Jāņa Jurkāna dzīvesbiedre Ilze Jurkāne – ārzemju latviete, kas ieņēma valstiskās Latvijas Investīciju bankas prezidentes posteni, – parakstījusi vekseļus par šādu tālaika valsts finanšu iespējām vienkārši fantastisku summu.

Tiesa, jau 1992. gada augusta sākumā bija pieņemts valdības lēmums Par ārvalstu kredītu pieprasījumu izskatīšanas un ārvalstu valūtā saņemto kredītu atmaksāšanas kārtību, kurā virkne normu bija pietiekami skaidras: ir Ekonomisko reformu ministrijas noteikti pamatprincipi, kuri jāievēro valstiskā kredīta saņemtgribētājam, tad biznesa plāns jāiesniedz Finanšu ministrijai, kura savukārt veiktu rūpīgu analīzi, savukārt par valsts garantijām šāda apjoma kredītam noteikti būtu jālemj valdībai. Taču šajā gadījumā nekā no tā vienkārši nebija – ne apstiprināta un saskaņota biznesa plāna, ne valdības lēmuma (I. Godmanis vēlāk dievojās: „Es ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka par šo darījumu un vekseļiem uzzināju tikai pēc vekseļu parakstīšanas!”), tikai valdības pārstāvju rezolūcijas, Brocēnu kombināta direktora Jura Reisona atzinums par Maschinen Anlagen Service pārstāvju norādi, ka solīto 400 miljonu izcelsme neesot īpaši tīra, un... parakstītie vekseļi, ko Latvijas pārstāvji jau bija izlaiduši no savām rokām.

Viss gan beidzās laimīgi – 19. jūlijā Latvijas goda konsula Beļģijā Nila Dālmana dzīvesbiedre Paula Dālmane no Beļģijas prokuratūras saņēma un liecinieku klātbūtnē anulēja slavenos 20 vekseļus, un ģenerālprokurora palīdze Rita Aksenoka publiski atzina – krimināllieta netiks ierosināta, jo reālas sekas nav iestājušās. Savukārt valsts amatpersonas jau tobrīd apliecināja savu vēlākajos gados tik raksturīgo spēju izvairīties no jebkādas personiskas atbildības: piemēram, I. Jurkāne paziņoja – viņa domājusi, ka ar savu parakstu tikai apliecina Latvijas Investīciju bankas gatavību kredītu apkalpot (vēl piebilstot: „Manas profesionalitātes apspriešana šeit ir nevietā!”, E. Siliņš – ka valdības vārdā nemaz negarantē kredīta atmaksu, no jebkādas atbildības atkratījās arī toreizējais arhitektūras un celtniecības ministrs Aivars Prūsis. (Vēlāk ministrs un viņa vietnieks Rodrigo Pelsis pārcēlās uz kompāniju Būvalts, savukārt E. Siliņš kļuva par Latintrādes bankas padomes priekšsēdētāju, līdz tā ņēma nelabu galu 1995. gada lielās banku krīzes ieskaņā.)

Savā ziņā komiski skanēja tās pašas I. Jurkānes publiski teiktais: „Zinot, kā strādā mūsu valdība, un zinot, kāds ir mūsu premjerministrs, es šaubos, ka kaut kas tāds varēja notikt bez Godmaņa kunga ziņas. Un, pat ja tā būtu, godu tas premjeram nedara. Mēs dzīvojam valstī, kur neviens ne par ko neatbild un nevēlas atbildēt.” Pretrunas amatpersonu teiktajā bija acīmredzamas, taču nekādu reālu naudu Latvija zaudējusi nebija, un nevienam tobrīd acīmredzami nebija ne mazākās vēlēšanās kaut ko papildus izmeklēt – interesanti, ka pēc I. Jurkānes uzstāšanās Saeimā nevienam deputātam neatradās neviens pats amatpersonai uzdodams jautājums.

Savukārt trīs gadus vēlāk atklājās, ka Rīgas domes priekšsēdētājs Māris Purgailis un Finanšu departamenta direktors Astrīds Duncāns faktiski gājuši „400 miljonu lietā” iesaistīto amatpersonu pēdās un parakstījuši īpatnu dokumentu, ko varēja uzskatīt arī par garantijas vēstuli par 50 miljonu dolāru kredītu, izrādījās, ka nekādus praktiskus secinājumus no vekseļu lietas Latvijas valsts finanšu pārzinātāji un kontrolētāji nebija izdarījuši.

Seko mums