Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Valsts prezidents 2017. gada 10. novembrī nolēma neizsludināt grozījumus likumā "Par tiesu varu", sākumā neuzskatīju, ka šis ir nozīmīgs jautājums, kas pelnītu lielu uzmanību. Taču tālākie notikumi un to analīze mani pārliecināja par pretējo. Jo sevišķi Limbažu rajona tiesas priekšsēdētajas man personīgi adresēta vēstule, kuras pirmais teikums skan šādi: “No vēstules teksta saprotams, ka Civilprocesa likuma 74.pantu Jūs esat lasījis, diemžēl līdz septītās daļas pirmajam punktam neesat ticis...”

Šī vēstule kopsakarā ar citiem plašsaziņas līdzekļos atspoguļotajiem notikumiem šajā tiesā mani pārliecināja, ka gan Valsts prezidentam, gan arī Saeimas Juridiskajai komisijai ir taisnība - stipras demokrātiskas sistēmas raksturo amatpersonu maiņa pēc noteikta termiņa. Runājot mazāk diplomātiski - vairākiem tieslietu ministram lojāliem tiesu priekšsēdētājiem jau sen ir iestājies noilgums šajā amatā.

Ceturtdien, 18. janvārī, Saeimas deputātiem ir atkārtoti jābalso par ierosinātajiem grozījumiem likumā “Par tiesu varu”, jo Valsts prezidents ir nosūtījis otrreizējai izskatīšanai Saeimas pieņemto lēmumu atcelt ierobežojumu rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētājam un apgabaltiesas priekšsēdētājam ieņemt minēto amatu vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas. Savā rakstā Saeimas priekšsēdētājai Valsts prezidents uzsvēris, ka ilgstoša atrašanās vienā amatā var radīt stagnācijas riskus. No otras puses, Valsts prezidents norāda, ka reāla rotācija tiesu varas vadošajos amatos veicinātu profesionālo izaugsmi visos tiesu varas līmeņos, kā arī mudinātu tiesnešus aktīvāk iesaistīties, risinot visai sabiedrībai būtiskus jautājumus par tiesiskuma nostiprināšanu.[1]

Otrā pusē šai problēmai ir tiesu sistēma un tiesnešu korpuss, kurš nelabprāt saskata un atzīst kļūdas, kas tiek pieļautas. Minēto pagājušajā nedēļā savā publikācijā teicis arī bijušais Augstākās tiesas tiesnesis, prof. Kalvis Torgāns. Profesors uzsvēra, ka pat situācijā, kur vairākums tiesnešu godprātīgi pilda atbildīgos un grūtos pienākumus, ir atsevišķi indivīdi, kas grauj tiesu un tieslietu sistēmas prestižu kopumā.[2]

Kā spilgtu piemēru varam minēt Limbažu rajona tiesas priekšsēdētāju Aiju Miķelsoni, kura savā amatā ir kopš 1993. gada, proti, jau 25 gadus.[3] Limbažu rajona tiesa ir kļuvusi jau par bēdīgi slavenu piemēru – tiesnesis Kārlis Jansons, kas šobrīd izskata Uģa Magoņa kukuļņemšanas lietu, pirms tam attaisnoja dzērumā pieķerto bijušo policisti Veipu, kā arī piemēroja minimālos sodus citiem likumpārkāpējiem.[4] Tikmēr pati tiesas priekšsēdētāja nesaskata pārkāpumus tiesneša rīcībā, atsaucoties uz likumā “Par tiesu varu” nostiprināto tiesneša neatkarības principu. Iespējams, nevēlēšanās saskatīt pārkāpumus tiesneša rīcībā ir saistīta ar pašas tiesas priekšsēdētājas izpratni par tiesisku un likumam atbilstošu tiesas procesu un tiesas spriešanu, kas ne vienmēr atbilst rakstītajām Civilprocesa likuma normām, kā arī principiem, kas būtu jāievēro, lai neradītu šaubas par procesa tiesiskumu.

Jāatzīmē, ka tiesas priekšsēdētāja amats nozīmē ne tikai formālu pienākumu vadīt tiesu, pārstāvēt to dažādas iestādēs un institūcijas, vai tiesas un tiesu darbinieku darba organizatoriska vadīšana. Tās ir arī pilnvaras rīkoties ar finanšu resursiem, tiesības noteikt lietu sadali tiesnešu starpā, kontrolēt procesuālo termiņu ievērošanu, kā arī, un tas faktiski ir svarīgākais, viņai ir tiesības ierosināt disciplinārlietu par pieļautiem likuma pārkāpumiem lietas izskatīšanā vai darba pienākumu nepildīšanu. Proti, tiesas priekšsēdētājs, kā tuvākā persona, kas var novērtēt tiesā strādājoša kolēģa darbu, ir pirmais iekšējās attīrīšanās un kontroles mehānisma zobratiņš – tā ir persona, kurai, pamanot rīcību, kas var rezultātā diskreditēt tiesu sistēmu kopumā, tā nevis jāslēpj, bet gan jāanalizē un jānovērš šīs rīcības sekas, kā arī šādas prakses turpināšanās. Īstenot to spēj gan vienīgi persona, kura pati precīzi un godprātīgi ievēro gan likumu, un ētikas un pieklājības normas.

Ilggadējās Limbažu rajona tiesas priekšsēdētājas Aijas Miķelsones pieeju lietu izskatīšanā un tiesas darba vadīšanā ilustrē zemāk izklāstītais piemērs konkrētā lietā, kas 2016. gada 18. jūlijā tika ierosināta Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā pēc zemes īpašnieka AS “Reversed” maza apmēra prasības pieteikuma par zemes nomas maksas parāda piedziņu no dzīvokļa īpašnieka. Šādu lietu šim zemes īpašniekam par konkrēto zemes gabalu un pret konkrētās mājās dzīvokļu īpašniekiem kopumā bija vairāki desmiti (pat simti, ieskaitot blakus mājās), tās izskatīja visu Latvijas apgabaltiesu tiesās, tiesām (vairumā gadījumu – rakstveida procesos) taisot spriedumus par prasības apmierināšanu. Konkrētā lieta Limbažu rajona tiesā nonāca saskaņā ar Civilprocesa likuma 32.1 pantu – tas paredz, ka tiesa lietu var pārsūtīt citai, mazāk noslogotai Latvijas rajona (pilsētas) tiesai, kas, ja lieta izskatāma rakstveida procesā kā prasības maza apmēra parādu gadījumos, ir efektīvs līdzeklis, lai izlīdzinātu tiesu noslodzi, neapgrūtinot lietas dalībniekus.

2017. gada 10. februārī lietu saņēma Limbažu rajona tiesa un tiesnese Grīnberga lēma lietu pieņemt savā lietvedībā un noteikt izskatīšanai tiesas sēdē. Tiesneses lēmums daļā par lietas izskatīšanu tiesas sēdē nav motivēts un, tā kā likums paredz, ka izlemt jautājumu par maza apmēra prasības pieteikuma izskatīšanu var tikai tiesa (nevis tiesnesis) tiesas sēdē, tāpēc pēc būtības lēmums ir nelikumīgs. Šis nav mazsvarīgs pārkāpums, jo tieši ar mērķi nodrošināt procesa ātrumu un līdzekļu ekonomiju, Saeima 2015. gada oktobrī izdarīja grozījumus Civilprocesa likumā, ar kuriem noteica, ka mutvārdu sēdes maza apmēra parādu piedziņas lietās ir rīkojamas tikai izņēmuma gadījumos, tiesai, nevis, piemēram, tiesnesim vai tiesas priekšsēdētājam, to atbilstoši motivējot. Atbilstoši Tiesu administrācijas sniegtajām ziņām, katras mutvārdu tiesas sēdes rīkošana valsts budžetam papildus izmaksā 30,34 euro,[5] neskaitot izdevumus, kas saistīti ar lietas dalībnieku ierašanos tiesas sēdē (ja lieta ir nosūtīta uz citas apgabaltiesas teritorijā esošu tiesu namu).

expartes sarunas ar vienu no lietas dalībniekiem vērtējama tiesneses Grīnbergas 2017. gada 5. aprīlī prasītājam nosūtītā vēstule par pierādījumu izprasīšanu. Nav šaubu, ka tiesa var norādīt lietas dalībniekam, ka kāds no tā minētajiem apstākļiem nav pierādīts, bet tiesnesim nav tiesību sūtīt vēstules vienam no lietas dalībniekiem, ja vien tā nav pavadvēstule tiesas vai tiesneša nolēmumam (un arī tādā gadījumā vēstule nosūtāma visiem lietas dalībniekiem). Tiesneša saraksti ar vienu no strīda pusēm likums neparedz un ētikas normas - aizliedz.

Tomēr interesantākais lietā tikai seko – lietu savā lietvedībā lietas dalībniekiem nezināmu iemeslu dēļ pārņem Limbažu rajona tiesas priekšsēdētāja A. Miķelsone (lietā nav procesuāla lēmuma, par sastāva maiņu paziņots netiek).

2017. gada 24. jūlijā, atbildot uz prasītāja pieteikto lūgumu lietu izskatīt videokonferences režīmā, tiesas priekšsēdētaja tiesnese A. Miķelsone nosūta prasītājam vēstuli, kurā pauž tiesas ieskatu par prasītāja lūgumu, lēmumu par to nepieņemot (Civilprocesa likums paredz, ka pušu pieteiktie lūgumi ir izskatāmi, tiesai vai tiesnesim pieņemot lēmumu). Vēstule atkal tiek nosūtīta vien prasītājam, tā pārkāpjot Civilprocesa likuma 231. pantu un ex-parte sarunu nepieļaujamības principu. Jo vairāk - atbilstoši praksei un labas pārvaldības principam ir pieņemts, ka Civilprocesa likuma 32.1 kārtībā pārdalītās lietas iespēju robežās ir jāskata videokonferences režīmā. Vēl 24.09.2014 Tieslietu ministrija sagatavoja vēstuli Nr.1-22/3664 visiem rajonu (pilsētas) tiesu un apgabaltiesu priekšsēdētājiem „Par videokonferences izmantošanu civilprocesā”, kurā aicināja aktīvāk izmantot videokonferences piedāvātās iespējas, lai veicinātu gan tiesu pieejamību, gan procesa dalībnieku laika un izdevumu ekonomiju.[6] Secīgi tiesas priekšsēdētājas atteikums nodrošināt lietas skatīšanu videokonferences režīmā ir pieņemts ne vien formāli pārkāpjot šāda lēmuma pieņemšanas prasības, bet arī nepamatots un nelikumīgs pēc būtības.

2017. gada 16. augustā Limbažu rajona tiesā notika tiesas sēde, uz kuru prasītājs personīgi neieradās, nosūtot tiesai rakstveida paskaidrojumus un lūdzot lietu izskatīt bez pārstāvja klātbūtnes tiesas sēdē. Šādas tiesības likums paredz lielākajā vairumā civillietu – ierašanās tiesā ir puses tiesības, ne pienākums, vienīgi lietas dalībniekam tiesa par to jāinformē. Neiedziļinoties tiesneses pieļautajos procesuālajos pārkāpumos attiecībā uz pierādījumu un rakstveida paskaidrojumu pievienošanu lietai, kas izprotami būs tikai profesionāļiem, pāriesim pie fakta, ka no tiesas priekšsēdētajas A.Miķelsones sastāvošā tiesa nolēma lietas izskatīšanu atlikt “sakarā ar prasītāja neierašanos” (likums šādu iemeslu tiesas sēdes atlikšanai neparedz), vienlaikus uzliekot prasītājam par pienākumu tiesas sēdi apmeklēt obligāti (kas arī nav ne tiesas, ne tiesneses un pat ne tiesas priekšsēdētajas kompetencē). Atgādināsim, ka tas notiek maza apmēra prasībā, kura tiesai ir jāskata rakstveida procesā. Tāpat atgādināsim, ka tiesnese bez motivācijas ir noraidījusi prasītāja lūgumu par videokonferences rīkošanu, lai arī lieta uz Limbažiem ir pārsūtīta no Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas.

2017. gada 23. augustā prasītājs atkārtoti lūdza tiesnesi nākamo tiesas sēdi izskatīt videokonferences režīmā. Arī šis lūgums Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā izskatīts netiek. Jo vairāk - 2017. gada 31. augustā Limbažu rajona tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs jau iepriekš pieminētais bēdīgi slavenais K. Jansons nosūta prasītajam paziņojumu, kurā norādīts, ka sakarā ar tiesas priekšsēdētājas A. Miķelsones atvaļinājumu procesuālo lūgumu nav iespējams izlemt. Šajā, atkal prasītājam vien nosūtītajā vēstulē bez likuma atrunas vai kāda cita pamata ir norādīts, ka prasītāja ierašanās tiesas sēdē ir obligāta. Prasītājs atkārtoti tiesai nosūtījis lūgumu lietu izskatīt bez tā pārstāvja klātbūtnes tiesas zālē, ņemot vērā sniegtos paskaidrojumus un iesniegtos pierādījumus.

2017. gada 23. oktobrī, dažas stundas pirms tiesas sēdes, prasītāja valdes locekļa e-pasta kastītē iekrita personīga vēstule no Limbažu rajona tiesas priekšsēdētājas Aijas Miķelsones. Tiesnese, personīgi vēršoties pie prasītāja valdes locekļa personīgi, raksta: “No vēstules teksta saprotams, ka Civilprocesa likuma 74.pantu Jūs esat lasījis, diemžēl līdz septītās daļas pirmajam punktam neesat ticis. Iepriekšējā tiesas sēdē, kad prasītājas pārstāvis neieradās, atbildētāja pārstāvis lūdza atlikt lietu un aicināt pārstāvi uz tiesas sēdi. Tāpēc pavēstē norādījām, ka pārstāvja piedalīšanās tiesas sēdē ir obligāta. Jūsu atkārtotu neierašanos tiesas sēdē nav pamata uzskatīt par attaisnojošu, tāpēc nāksies piemērot Civilprocesa likuma 156.pantā paredzētās sankcijas.”

Pēc šādas vēstules laikam lieki ir piebilst, ka tiesa, lai arī procesuālās sankcijas nepiemērojusi, prasību ir noraidījusi (uz neesoša noilguma pamata, sekojot Tieslietu ministrijas nelikumīgajām “rekomendācijām”). Spriedumu, kas atšķiras no desmitiem, par simtiem spriedumu līdzīgās lietās, prasītājs ir pārsūdzējis un lietā ir ierosināta apelācijas tiesvedība. Tomēr ne jau konkrēts vienas lietas iznākums ir būtiskākais šajā piemērā. Būtiski ir tas, ka ilggadējā tiesas priekšsēdētāja gan lietas sagatavošanas stadijā, gan lietas iztiesāšanas stadijā ir pieļāvusi virkni būtisku un nepieļaujamu Civilprocesa likuma normu pārkāpumu. Šādu pārkāpumu ir bijis pārāk daudz un, lai arī neviens no tiem katrs atsevišķi nenoveda pie nelikumīga nolēmuma, kopā šie pārkāpumi bija iemesls nelikumīgam tiesas procesam un nelikumīgam spriedumam. Jo vairāk, pirms tiesas sēdes rakstīta personiska vēstule vienam no lietas dalībniekiem rada šaubas par tiesneses spēju vēlāk objektīvi izskatīt strīdu, par ko netieši liecina arī tiesu praksei un judikatūrai klaji neatbilstošais tiesas spriedums, kurā tiesnese, atsaucoties uz it kā konstatētu komerctiesisko noilgumu prasību ir noraidījusi.

Šajā brīdī ir nepieciešams atkal atkāpties no konkrētās lietas un redzēt situāciju kopumā. Likums “Par tiesu varu”(pagaidām) nosaka, ka tiesas priekšsēdētaju amatā ieceļ tieslietu ministrs. Tieslietu ministrs arī ir persona, kas tiesas priekšsēdētāju no amata atceļ. Tādējādi tieši tieslietu ministra rīcībā ir šī svira – kontrolēt, kura būs tā persona, kas uzraudzīs konkrētas tiesas tiesnešus, kā arī pārraudzīs lietu sadali tiesā.

Tālākais jau ir autora minējumi, tomēr, lai arī likumā skaisti ir teikts, ka tiesas spriešanā tiesneši ir neatkarīgi un tikai likumam padoti, tiesnesis (un jo īpaši – tiesas priekšsēdētājs) savā amatā ir tieši atkarīgs no tieslietu ministra. Cilvēcīgi neizbrīnītu situācija, ka tiesas priekšsēdētājs nevēlētos konfliktēt ar uzraugošo ministru un pildītu ministra nelikumīgās rekomendācijas bez liekas vilcināšanās un saprātīgām šaubām.

Kā tas atspoguļojas tiesas spriešanā? Neizsakot skaļus un nepierādāmus apvainojumus par “telefona tiesībām”, proti, praksi dot norādes par vēlamo lietu izskatīšanas gaitu vai vēlamo nolēmumu, tomēr redzams, ka klaji nostāties pret Tieslietu ministrijas viedokli vismaz konkrētā tiesas priekšsēdētāja nav sadūšojusies. Šajā pašā apskatītajā lietā, kur prasība noraidīta, atsaucoties uz it kā konstatējamu komerctiesisko noilgumu, ir redzama ietekme no Tieslietu ministrijas mājas lapā publiskotā viedokļa piespiedu nomas tiesisko attiecību aktuālajos jautājumos, kurā pirmo reizi parādījusies ideja, ka uz šīm likumiskajām tiesiskajām attiecībām, pretēji likumā tieši norādītajam, varētu tikt attiecināts Komerclikuma regulējums. Tikmēr Augstākās tiesas judikatūra, kā arī citu tiesu prakse konkrētajās tiesiskajās attiecībās (t.i. strīdos pret citiem šīs pašas mājas dzīvokļu īpašniekiem) ir gluži pretēja – Augstākā tiesa vairākkārtīgi ir atzinusi, ka piespiedu noma nav komercdarījums. Pieminētajā spriedumā nav nedz atsauču uz judikatūru (kas tiesai ir obligāti jāizdara, ja judikatūra konkrētajā jautājumā eksistē), nedz atspēkoti prasītāja argumenti. Spriedums ir tik nepamatots un tik atšķirīgs no citiem tiesu taisītajiem, ka liek bažīties par iespējamu tiesas ietekmēšanu.

Pat no pašu tiesnešu vidus ir atskanējuši iebildumi pret "mūžīgajiem tiesu priekšsēdētājiem", jo tas rada lielākus korupcijas riskus.[7] Ilgstoša amata ieņemšana, kura tiesībās ietilpst citu tiesas tiesnešu darbību kontrole, tai skaitā disciplinārlietu ierosināšana, kā arī lietu sadales principu noteikšana, neveicina uzticēšanos tiesu sistēmai, gluži pretēji. Turēšanās pie vietas vai amata neveicina tiesu varas prestiža atjaunošanos. Vērotājam no malas tā izskatās kā sistēmai izdevīgu cilvēku noturēšana sistēmai izdevīgās vietās, lai nodrošinātu sistēmai izdevīgu rezultātu. Kas nevar būt tiesiski jau pēc būtības.

Disciplinārlietas pret tiesnešiem var ierosināt vien tieslietu ministrs vai tiesu priekšsēdētāji, kurus, izņemot Augstāko tiesu, amatā līdz šim iecēla tieslietu ministrs. Arī jebkura pirmās un otrās instances tiesas tiesneša karjera bija tieši atkarīga no tieslietu ministra. Tas radīja nopietnas bažas, ka Latvijas Republikas Satversmes 1. pants un no tā izrietošais varas dalīšanas princips kļūst deklaratīvs un tiesiskums tiek pakļauts t.s. varas vertikālei – tieslietu ministra kontrolei pār tiesu varu.

Arī Krievijā formāli tiesu vara ir neatkarīga. Padomju Savienībā bija viena no progresīvākajām un liberālākajām konstitūcijām. Taču tikai uz papīra. Nevienam Rietumu pasaulē vairs nav ne mazāko šaubu, ka Krievijas tiesas ir izpildvaras tieši ietekmējamas. Vai gribam pieļaut varas vertikāles veidošanos Latvijā? Mazs cinītis gāž lielu vezumu! Iespējams, ka tieši tieslietu ministra iecelto tiesu priekšsēdētaju institūts, kopsakarā ar tiem piešķirtajām tiesībām, var būtiski graut tiesu neatkarību Latvijā, tā būtiski apdraudot demokrātijas pamatvērtības. Jo vairāk, ja tiesu reformas rezultātā Latvijā izveidosies vien piecas rajona tiesas. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka cilvēka tiesību efektīva īstenošana nav iespējama, ja tiesneši nav neatkarīgi. Tādēļ tiesnešu neatkarība ir svarīga visiem, kas vēršas tiesā un rēķinās ar taisnīgumu tiesas spriešanā.[8] Viens no demokrātiskas tiesiskas valsts principiem ir tiesiskuma princips, un tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu. Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa. Tādējādi tiesnešu neatkarība garantē tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs.[9]

Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar tiesneša amatā atrašanās garantijām (tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas, nosacījumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas nosacījumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tad tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana.[10] Tiesnešu neatkarība tiesiskā demokrātiskā valstī ir būtiska, lai nodrošinātu tajā valsts varas atzaru savstarpējo līdzsvaru un atsvaru.

Šai sakarā aicinu deputātus atbalstīt Saeimas Juridiskās komisijas jau atbalstītos visus 4 deputātu priekšlikumus, gan rajona tiesas, gan apgabaltiesas priekšsēdētaju iecelšanu nododot tieslietu padomes kompetencē un saglabājot likuma normas, kas nosaka, ka viena un tā pati persona var būt par rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāju vai apgabaltiesas priekšsēdētāju ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas.


[1]https://www.president.lv/storage/items/PDF/Vestule_tiesu%20vara_10112017.pdf

[2]https://irir.lv/2018/01/12/tieslietu-sistemai-jaatzist-trukumi-un-jarikojas

[3]http://www.delfi.lv/news/national/politics/muzigie-tiesu-priekssedetaji-vaditaja-rekordiste-amata-ir-30-gadus-zino-raidijums.d?id=49438219

[4]http://www.delfi.lv/news/national/criminal/magona-kukulosanas-lietu-skatis-tiesnesis-kurs-ieprieks-attaisnojis-dzerajsoferi.d?id=48729871

[5] Tiesu administrācijas 12.01.2018. Nr. 1-18.2/31

[6] Sk. Latvijas Republikas Tiesībsarga 17.06.2015. ziņojumu “Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana tiesas sēdēs, izmantojot videokonferenci, pieejams: http://www.tiesibsargs.lv/files/content/zinojumi/Zinojums_Videokonferences_17062015.pdf

[7]http://www.delfi.lv/news/national/politics/muzigie-tiesu-priekssedetaji-vaditaja-rekordiste-amata-ir-30-gadus-zino-raidijums.d?id=49438219

[8]Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumā lietā Nr. 2009-11-01 7.1. punkts

[9]Turpat, 7.2. punkts

[10]Turpat, 8.2. punkts.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...