Iesaki rakstu: 
Neiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Kur vaina? Skaidrs, ka nobružātās politologu gudrības šoreiz ir izrādījušās acīm redzami nederīgas. Politisko atšķirību hipotēzes centās analizēt komentētāji, politologi un visu zinošie taksometru šoferi. Nekas prātīgs no šīs versijas sanākt nevarēja, jo veltīgi meklēt politisku loģiku tur, kur tās nav bijis jau no sākta gala.
Ja reiz politoloģija mūsu gadījumā ir bezspēcīga, jādomā par iedvesmas smelšanos citās zinību jomās. Mana pirmā doma bija saistīta ar sarunu dalībnieku savstarpējām attiecībām "patīk–nepatīk" kategorijās. Katrs zina, cik svarīga var izrādīties cilvēciska atraktivitāte, slavenais "pirmais iespaids", pārliecinošs izskats un stāja.
Bet arī šī versija eksterjera kontekstā neiztur kritiku. Abi pretendenti izskatās tīri normāli, kamēr vien never muti vaļā. Lai arī plāni bija šķietami atšķirīgi – pirmajam granītciets un neapšaubāms kā komunisma cēlāja morāles kodekss, otram vijīgs un valšķīgs ceļojums pa latīņu alfabēta burtiem –, abi no "ā" drīz vien nokļuva pilnīgā "dē".
Tātad iemesls būtu jāmeklē nevis tajā, kā izskatās, bet tajā, kā izklausās. Dabā, kā zināms, milzu nozīme ir ne tikai izskatam. Mīlestībai no pirmā acu skatiena būtu jāseko kādai vīterošanai, baurošanai vai vismaz kurkstēšanai, lai noturētu otras puses uzmanību un vedinātu to uz kopulāciju.
20. gadsimta vidū jaunu nozīmi ieguva franču filosofa Žana Žaka Ruso aicinājums "atpakaļ pie dabas!". Toreiz, apgaismības laikmetā, tam bija daudz plašāks un nopietnāks tvērums, kas vēlāk netraucēja šo lozungu izmantot daudz šaurākā nozīmē. Tā, gadsimta vidū tika prezentēta bionika – inženierzinātnes un bioloģijas krustojums, kuras popularizēšana "Zinātnē un Tehnikā" sakrita ar manu skolas laiku. Toreiz stāsti par spārēm un helikopteriem bija ikdienišķa lektīra. Un nevar noliegt, ka Velkro auduma lipekļi ir izgudroti, ietekmējoties no dabā vairumā atrodamiem dadžveidīgiem augiem.
Par to, ka ar izskatu vien ir par maz, daba mums atgādina ik uz soļa. Un šoreiz mums palīdzēs Austrālijas zinātnieku (jā, jā, austrāļu, nevis britu!) eksperiments retas varžu sugas glābšanā. Runa ir par košu un indīgu abinieku, kura nosaukumu neesmu atradis latviskā tekstā, bet interesenti pratīs atrast kā Pseudophryne pengilleyi, angliski northern corroboree frog.
Augšminēto varžu tēviņš slapjā vietā būvē ligzdu un tad ar kurkstēšanu cenšas iekārdināt mātītes, lai pēc zināmām darbībām tā ligzdā iedētu olas. Analoģija ar mūsu politikas nedienām ir neticami tuva: pirmkārt, tie tēviņi ir poligāmi, otrkārt, tiem aizvien biežāk neveicas. Un suga ir apdraudēta, var teikt – nīkst ārā, jo mātītēm tikai daži no kurkstētājiem šķiet gana iekārojami, un kopulācija nenotiek pietiekami bieži.
Kā padarīt mātītes atraktīvākas tēviņu acīs, ir zināms jau sen, neatkārtošu šeit politnekorekto pagājušā gadsimta gudrību par nesmukām meitenēm zaļumballē un to smukuma uzlabošanos pēc tam, kad puisis ieņēmis polšu vai pusotru.
Mums te ir līdzīga, lai arī pretēja problēma, proti, kā padarīt tēviņa kurkstēšanu atraktīvāku mātītes uztverē. Un austrāļu dabas glābēji atraduši kādu «mīlas eliksīra» analogu, ar ko ieziež apdraudētās sugas varžu mātītes. Tēviņi šai procesā nemainās, dara to pašu, ko iepriekš, – būvē ligzdas un kurkst, bet mātītēm brīnumsmāķa rezultātā pazeminās pretenziju līmenis, un tās sāk izvēlēties arī iepriekš mazāk iekārojamus eksemplārus.
Ak, kā mums noderētu šāda ziede! Gobzema kungam nebūtu bijis jāmaina plāni katru otro dienu, riskējot izsmelt alfabēta iespējas plānu apzīmēšanai, vienkārši jāiezieķē pārējie sarunu partneri, un uz to pašu kurkstēšanu būtu pavilkušies arī līdz tam pārāk izvēlīgie partneri.
Protams, zināms risks ir vienmēr, kad ķīmija saskaras ar dabu. Pētījumi par ASV un Austrālijā ļoti populāro herbicīdu atrazīnu liek domāt, ka tas ietekmē varžu seksuālo dzīvi. Daži zinātnieki apgalvo, ka tas izraisa ne tikai ķīmisko kastrāciju, bet zināmā gadījumu skaitā pārvērš varžu tēviņus par mātītēm, kas pēc tam kopojas ar tēviņiem un pat spēj dēt olas. Atrazīns ES ir aizliegts, bet, spriežot pēc tā, kas notiek mūsu politikā, kāda substance, iespējams, traucē dabisku partiju un frakciju riestu. Varbūt dabas draugi būtu to izpētījuši, ja tiem pašiem netraucētu ziemeļrietumu vēju nestā ietekme.
Par spīti grūtībām un riskiem, palieku pie sava aicinājuma: atpakaļ pie dabas! Smelsimies iedvesmu cīruļdziesmās, medņu rubināšanā un, protams, varžu kurkstēšanā! Jo maz kas cits atliek. Aicināt pie zaļumbaļļu metodikas neviens neuzdrošināsies, ņemot vērā to, ka tā mums lielā mērā dāvājusi šo deputātu sastāvu.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
