Iesaki rakstu: 
Man ir bijis tas gods viņu satikt. Viennozīmīgi spilgta personība. Viņam ir sava dzīves filozofija, kurai nevaru 100% piekrist, bet tik un tā viņu cienu kā DARĪTĀJU un RADĪTĀJU - viņš nerunā par to, kā ir pareizi, bet rīkojas. Atšķirībā no 90% viņa kritizētāju, kuri nekad nav uzņēmušies personisku atbildību par kādu, kuram nepieciešama palīdzība, bet tā vietā ir aicinājuši visu Latviju uzņemt imigrantus (kaut vairums Latvijas to nevēlas). Tak ne jau pie sevis uzņems! Jūs jocīgi? Pa kuru laiku tad dzers sojas latte un kritizēs tviterī tos, kuri dzīvo reālu dzīvi ārpus Vecrīgas?
Bruknas muiža no nolaistas cūku kūts ir atdzimusi. Daudzi cilvēki pie Mediņa ir ieguvuši sev normālas dzīves iespēju - viņu otra alternatīva būtu nāve. Smagu atkarību slimniekiem nemaz nav normāla vidusceļa. Un ne jau sociālie darbinieki, lai cik viņi būtu jauki cilvēki, šos cilvēkus izglāba. Jo sociālie darbinieki ir pārslogoti, viņiem ir savs darba laiks un viņi nekad neaizpildīs to tukšumu, kas ir atkarīgo jauniešu dvēselēs. Mediņam nav 8 stundu darba dienas. Bruknas kopiena ir viņa dzīve. Kurš no mums var kaut ko tādu teikt par savu darbu? Cik cilvēkus esam izglābuši? Cik skaistas vietas Latvijā atjaunojuši?
Jā, Mediņam ir skarbs raksturs un skarba valoda. Bet viņš ir patiess - un tas ir daudz labāk par visiem tiem "feikajiem" sava morālā pārākuma signalizētājiem, kuriem jūs nekad neuzticētu ne savus bērnus, ne kaķi, ne suni. Varbūt šis absolūtais atklātums un godīgums ir vienīgais veids, kā strādāt ar tiem cilvēkiem, kas ir pie viņa. Tas, protams, nav labs "PR" attiecībās ar tiem medijiem, kas kāri tver tikai atsevišķas frāzes un neparāda kontekstu.
Diemžēl tā ir tāda tendence "sist" spēcīgus līderus. Visus, kas izlec no vēlamās normalitātes jeb nekaitīguma sistēmai. Kas domā citādāk, kas aizrauj citus, kas dod cilvēkiem mērķa un identitātes apziņu, kas ar savu brīvdomību aizvaino visas "sniegpārsliņas", kuras pie sevis jūt, ka nekad nespēs būt šādi cilvēki. Tāpēc viņi jūtas labāk par sevi, ja var piedalīties publiskās kaunināšanas akcijās. Nobeigumā citēšu to, ko pirms dažām dienām biju ierakstījis savā personiskajā profilā:
„Nevienam bērnam nav jāpiedzīvo ne fiziska, ne emocionāla vardarbība. Es arī ceru, ka bērnu tiesībsargi zina atšķirību starp šādu vardarbību un striktāku audzināšanu, kas uzliek zināmus rāmjus un pienākumus, bez kuriem nav iespējama izaugsme. Bet ir arī cita veida vardarbība, ko īsti nepiemin. Par to neviens nesatraucas.
Un es gan tomēr gribētu dzirdēt kaut vienu gadījumu, kad bērnu tiesībsargi satraucas par bērniem, kuriem NETIEK mācīts darbs, kuri NETIEK fiziski noslogoti, kuri TIEK pārbaroti ar nekvalitatīvu fast-food un pārcukurotu pārtiku, kurus "uzaudzina" TV un viedtālrunis, nevis mīloši (abi) vecāki, līdz viņi pievēršas narkomānijai un tad varbūt arī nokļūst līdz priestera Mediņa vadītājai Bruknas muižai (ja kādam viņi tik daudz rūp). Kāpēc līdz tam posmam par viņu tiesībām neviens nesatraucas?”
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
