Atšķirībā no Levita kunga domāju, ka Latvijas tradīcija ir nevis visu gaidīt no valdības, bet gluži pretēji – neko no tās neprasīt
Jānis Urbanovičs12.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Skaudība, protams, ir nevēlama cilvēciska vājība. Tomēr grūti to apvaldīt, salīdzinot divus svaigus augstu amatpersonu vēstījumus publiskajā telpā.
Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess sociālajos tīklos: “Igaunija nav bagāta. Nav arī nabaga – apmēram puse no ASV IKP ienākumiem uz vienu cilvēku. Tomēr mūsu izglītības sistēma rada visgudrākos bērnus attīstītajos demokrātiskajos Rietumos.”
Ierakstam pievienota tabula, kas uzrāda Igaunijas skolēnu sekmes OECD veidotajā skolēnu zināšanu novērtēšanas programmā (PISA), kas mūsu ziemeļu kaimiņus ierindo trešajā vietā aiz Ķīnas un Singapūras. Latvija šajā reitingā ir kaut kur ap 30.vietu.
Latvijas prezidents Egils Levits televīzijā: “Visiem ir jāzina un jāaptver tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos.”
Divi prezidenti, turklāt abi no trimdas, tātad slikta mantojuma neietekmētu domāšanu. Viens iedvesmo, otrs liek tautai nokaunēties – par to vien, ka tā iedomājusies no valdības kaut ko prasīt.
Ilvesa minētā tabula ir tikai viena no daudzām, kas uzrāda Latvijas atpalikšanu no saviem Baltijas kaimiņiem. Līdzīgas arvien biežāk nākas redzēt arī par iedzīvotāju vidējiem ienākumiem, sociālo aizsardzību, veselības aprūpi, ieguldījumiem zinātnē… Taču nevienu citu nav tik sāpīgi uzlūkot kā tās, kas uzrāda tālāku atpalikšanu izglītībā – tātad arī mūsu bērnu un mazbērnu nākotnes izredzēs.
Atšķirībā no Levita kunga domāju, ka Latvijas tradīcija ir nevis visu gaidīt no valdības, bet gluži pretēji – neko no tās neprasīt. Tikai to vienu – lai to izveido sarkano līniju norobežotajā laukumā. Lai tur visi “nacionālie spēki” kašķējas, savstarpēji cits citu apkaro, atklāti mērās ar savu ietekmi, tirgojas, dala labumus, galvenais – ka “bez krieviem”.
Igaunija jau sen pārrāva savas sarkanās līnijas, un valsts attīstības līkne liecina, ka tā bija pareiza politiskā izvēle. Sašķelta sabiedrība, varas nemainīgums ved stagnācijā. Prasīgums, reāla iespēja pie varas esošos nomainīt, politiskā konkurence – uz izaugsmi. Uz iespēju radīt tādu izglītības sistēmu, kas nevis klibo uz abām kājām, bet apsteidz daudzas pasaules bagātākās valstis.
Vēl viens eksprezidenta Ilvesa citāts (no runas Igaunijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā): “Prezidentam ir jāvirza valsts pareizajā virzienā, vajadzības gadījumā aicinot valdību nenodarboties ar triviālām lietām, bet strādāt, nosodīt atklāta naida kurināšanu, nepieļaut sabrukumu un nomierināt cilvēku krīzes laikā.”
Labs padoms. Vai tas noder tikai igauņiem?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
