Iesaki rakstu: 
Viņdien Tieslietu ministrija izplatīja atvainošanos kādam Latvijas politiķim, pret kuru tika ierosināts nepamatots kriminālprocess. Viņi rakstīja, ka atvainojas par “sagādātajām neērtībām, ciešanām un pārdzīvojumiem”. Tomēr vissvarīgākais šajā vēstījumā bija sākumā, kur ir teikts, ka “Tieslietu ministrija Latvijas Republikas vārdā” to visu formē… Tātad – pie visa vainīga republika?
Tas gan ir ērti – slēpties aiz valsts ģerboņa. It kā kriminālprocess ierosinājās pats no sevis tāpēc, ka mums ir valsts. Tā jau kriminālprocesam nebūtu jānotiek, bet valsts izdomāja, ka vajag. Interesanti, kāpēc šajā nopērtā suņa paziņojumā Tieslietu ministrija atvainojās valsts, nevis savā vārdā?
Bailes no atbildības, atzīstot, ka konkrētais gadījums ir profesionālās vides un standarta izgāšanās? Jo kriminālprocess tika ierosināts nepamatoti. Padomājiet – tika izdarīts tāds darbu kopums, savākti visādi papīri un pierādījumi, lai uzsāktu kriminālprocesu, kas beigās izrādās darīts… nepamatoti.
Starp citu, lai tiktu vispār līdz kriminālprocesam, tur nekādi nesanāk satikt stulbumu, nolaidību vai analfabētismu. Jo kārtība paredz diezgan konkrētu iedziļināšanos, vētīšanu, caurskatīšanu. Un tad vēl ir vairāk nekā viens izmeklētāju galds, pie kura spriež – rosināt vai nerosināt. Un tomēr – ierosina. Kad tas notika, tajā paziņojumā aizdomās turētajam taču nebija rakstīts – Latvijas Republikas vārdā mēs izdomājām… Tad kāpēc Latvijas Republikas vārdā jāatvainojas?
Kāpēc šajā notikumā Tieslietu ministrija savā atvainošanās vajadzībā neuzskaitīja visus tos, kas to ievārīja? Tā taču ir viņu – konkrētu amatpersonu – kļūda, nevis valsts vaina! Sākot ar to, ka noteikti kāds rakstīja apmelojošu iesniegumu, lai vispār tiktu iedarbinātas izmeklējošās institūcijas. Jo mēs taču zinām, ka bez iesnieguma Latvijas Republikas uzturētie tiesību un drošība sargi savu piekto atbalsta punktu no krēsla nepiecels. Tur, mazākais, bija divi izmeklētāji, pēc tam vismaz viens prokurors, tad – tiesneši… Visi ar uzvārdiem un personas kodiem.
Ja Tieslietu ministrija domā, ka vajag atvainoties, tad šo paziņojumu par atvainošanos paraksta visi tie, kas šo nepamatoto apsūdzību uzturēja. Jo pagaidām tas izskatās negodīgi: vieni kaut ko dara, viņiem nesanāk, bet atbildīgo par šo nolaidību nav.
Otrā pusē ir “sagādātas neērtības”, kas kriminālprocesa kontekstā neizskatās pēc ceļgala nobrāzuma. To vienu cilvēku taču pazemoja, ar visiem pārdzīvojumiem un ciešanām, kas tam neizbēgami veidojas apkārt – kā to paredz likums par kriminālprocesu. Vēl vairāk – par šo vēl tika noliets presei, žurnālistiem, kas. Sanāk, ir piedalījušies un atbalstījuši nepareizu lietu. Publiski! Bet ministrija atvainojas valsts vārdā…
Valsts jau nav tikai Tieslietu ministrija. Kad uzturējāt kriminālprocesu, vai citiem no valsts kaut ko prasījāt? Nē, jo valsts paredz kārtību: vieni atbild par tiesiskumu, citi par izglītību, vēl citi par veselību, viens bars – par nodokļu iemaksām…
Ja ārstam kaut kas nesanāk pie pacienta, vai viņš atvainojas savā vai valsts vārdā? Ja veikala kasiere jūs apskaita un jums izdodas to atklāt – interesanti, kas par šo atbild un atvainojas? Pēc Tieslietu ministrijas loģikas – vainīga ir valsts. Bet šajā jocīgākā stāstā taču ir sanākusi izdomāta lieta – nepamatota! Un tur ir ļoti konkrēti krekli, kas to paveica. Ar nodomu, bez nodoma, ieinteresēti vai stimulēti – nav svarīgi. Tur ir cilvēki, kas “sagādāja neērtības”.
Kāpēc šajā paziņojumā mēs neatrodam, kurš no neprašām ir vainīgs? Kurš ir atbrīvots no darba, kurš ielikts kaktā… Kurš no šīs barības ķēdes samaksās nepamatoti apsūdzētajam materiālo kompensāciju? Ak, atvainojiet – tā nedrīkst, jo tad izmeklētāji un tiesneši baidīsies vispār strādāt… Te nav runa par strādāšanu un darbu, te mūsu priekšā ir apzināta un mērķtiecīga ļaunprātība. Jo atkārtošos – lai tiktu līdz kriminālprocesa ierosināšanai, tas nekad nav bijis saistīts ar eksperimentiem. Sak, laižam uz tiesu, redzēs, kas galā iznāks… Nekad!
Kad pagājušajā nedēļā Valmierā atklāja kādu rūpnīcu, kas saistīta ar militāro industriju, prātā bija nevis doma, cik bruņumašīnas tiks tagad ražotas gadā, bet – kuram liekēdim vajadzētu uzšaut pa pakaļu un pirkstiem… Jo pagājušā gada septembrī ap šo rūpnīcas projektu tika sacelta brēka un vilna. KNAB darbinieki, kuri tikai esot izpildījuši kaut kādus rīkojumus no Eiropas, tajās dienās ieradās pilsētā un sāka organizēti gan spēlēt, gan dancot, atrādot maskas, žvadzinot roku dzelžus, kratot un purinot papīrus, galdus, pieliekamos… Normāli. Pēc tādām darbībām, kas netika slēptas no sabiedrības, mazākais, ko varēja sagaidīt beigās – ka vismaz viens sēž… Vismaz viens! Ka tas viens – atbild par nodarīto noziegumu. Jo procesa gaitā tika aizturēti cilvēki, viņi par kaut ko parakstījās, ka nedrīkst izpaust izmeklēšanas noslēpumu un tamlīdzīgi…
Ko redzu pēc deviņiem mēnešiem? Valmieras mērs, kas, domājams, bija galvenā aizdomās turamā persona jeb iesaistītais – stāv tagad kopā ar premjeri pie sarkanās lentītes un nikni smaida… Un fonā ir industriālais parks, par kuru teicās, ka tieši tur ir pārkāptas kaut kādas lietas. Kuri gali te neiet kopā?
Kas tā par manieri? Kas tās par pilnvarām? Ja ir savākti pierādījumi, tad tie strādā tiesiskuma un kārtības labā. Ja pierādījumus vāc pa ceļam – tad arī ir kaut kādas konsekvences. Vai nu to dara bez uguņošanas, vai ar prātu un izglītību, vai – vismaz pēc skolas laika pierakstiem. Ja Valmieras mērs toruden tika pat aizturēts, tad ko var padomāt par pašu procesu? Jā, ir gan dūmi, gan uguns…
Bet, ja viņu aizturēja un tikai pēc tam sāka domāt, vai iekuram vajadzēs skalus, kurš brauks uz mežu pēc malkas, pie kā palika sērkociņi – tas nav nedz nopietni, nedz ļoti nopietni. Te, izskatās, velk uz vēl vienu atvainošanos Latvijas Republikas vārdā, bet šīs pašas republikas vārdā var arī vaicāt – kurš šo visu pasūtīja? Jo, ja lietas ir nopietnas, tad mērs Baiks nekādi nevarēja atrasties ar šķērēm pie sarkanās lentītes… Bet, ja tas viss ievirzās nenopietnajā galā, tad atkal skatos – kuram no tiesiskuma grupiņas vajadzētu stāvēt kaktā? Konkrēti cilvēki tiesību sargājošajās institūcijās, kas vīzēja dokumentus un formēja kopā lietu. Jo nevar būt tā, ka par slikti padarītu darbu neviens no šiem darītājiem nav nekur tuvumā. Tā nedrīkst notikt tās pašas Latvijas Republikas vārdā.
Kas to var mainīt? Tikai cilvēki. Tādi cilvēki, kas atbild gan par vārdiem, gan darbiem, lai kādu uzdevumu viņiem uzticētu. Kāpēc vieni no šīs sugas var neatbildēt ne par ko, kamēr pārējiem ir jārēķinās, ka jebkurā brīdī viņiem kāds sagadās neērtības un pēc tam atvainosies republikas vārdā… Varbūt pamaināmies vietām? Varbūt tieslietu ministre varēja vismaz tik daudz izdarīt, ka minēto paziņojumu par atvainošanos nepamatoti izčakarētajam, pati parakstīt, ar savu vārdu un uzvārdu. Iesākumam… Un izņemtu no tām rindām slaveno atsauci uz valsti, jo valstij ar konkrētu amatpersonu nolaidību ir tikai tāds sakars, ka no valsts kases viens bars ar šiem amatieriem tiek uzturēti.
Normāli būtu, ja šie neprašas paši pieteiktos, iznāktu saulē, atvainodamies arī Latvijas Republikai – savā vārdā… Jo valsts uzticētos un segtos pienākumus viņi neizpildīja.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
