Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Azerbaidžāna – Baltijas valstu "aizmirstā" māsa

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK
20.02.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas starptautisko "de iure" atzīšanu – tās simtgade nosvinējās klaji formāli – mums tomēr vajadzētu vērtēt ar lielāku pietāti. Diemžēl aizmirstam, ka citu nāciju cerības toreiz "palika aiz borta". 

No €-valsts augstumiem raugoties pagātnē, mēs dzīvojam pašpārliecinātībā, ka Latvijai šī atzīšana pienācās "defoltā". Tāpēc 26.janvāris ir ikdienas rutīnā piemirsta (ne)atceres diena.

Tāpat mēs degam svētās dusmās par Kremļa propagandistu uzstājību Latvijas neatkarības noliegšanā. Taču vai NATO, ES un OECD aizvējā paši baltieši bieži neskatās caur šī šovinistiskā feika mērķekli uz citām kopējās nelaimes – komunistu jūga – piemeklētām tautām?

Lielkrievu pārākuma apziņas uzturēšanai radītā impēristu dogma (Baltijas valstis un citas "bijušās PSRS republikas" ar suverenitāti esot apdāvinātas tikai "nevajadzīgas" Borisa Jeļcina žēlastības dēļ) neizbēgami tiek atražota arī Krievijas ārpolitikā. Neizliksimies, ka pie mums šī rosība ietekmē vienīgi sabiedrības krievvalodīgo daļu.

Pie mums, spriežot par Aizkaukāza vai Vidusāzijas valstīm, tajās daudzi redz "postpadomju zonu", Maskavas satelītvalstis un, protams, "neEiropu". Aizmirstot, nezinot, pat negribot zināt, ka daža no šīm valstīm un tautām 19. un 20.gadsimtā loloja un centās sasniegt tos pašus mērķus, ko mēs, baltieši – tautas atmodu, nacionālo pašapziņu un kultūru. Protams, arī neatkarību.

Tieši Azerbaidžānas vēsturē šī līdzība man šķiet visuzskatāmākā. Taču mums 1919. un 1920.gadā paveicās brīvību nosargāt, bet šo valsti atklāti sagrāba sarkanarmija. Toreiz bez Baltijas ostām boļševiku diktatūra varēja iztikt, bet ne bez Baku naftas, kas nodrošināja 90 procentus Krievijas patēriņa. Tāds, lūk, "melnā zelta" lāsts...

Protams, mūsu neziņu daļēji attaisno kategoriskā konsekvence, ar kādu neatkarību baudījušie baltieši gan okupācijā, gan pēc tās sevi norobežoja no "pārējās PSRS".

Gluži kā latvieši vai igauņi (lietuviešu "kunigaitismā" neiedziļināšos) azerbaidžāņi 19.gadsimtā paši savā zemē bija "otršķirīga tauta". Virs mums bija vācieši un par tiem iztaisījušies ļaudis – baroni, Rīgas patricieši, mācītāji un inteliģenti, pat amatnieki. Azerbaidžānas kungu kārtu veidoja cara koloniālās administrācijas ierēdņi un militāristi, Baku naftas ieguves krievu un ārzemju investori, tirgotāji, urbumu speciālisti un uzskaitveži, laimes meklētāji un visādi citādi, atvainojos, "baltie cilvēki".

Tiesa, islamticīgie azerbaidžāņi atšķirībā no luteriskajiem baltiešiem Sanktpēterburgā – protams, arī vietējā varā un "sabiedrības krējumā" – tika uzskatīti par īpaši neuzticamiem. Diemžēl neizbēgams liktenis tautai, kuras lielākā daļa dzīvo Irānā – toreizējā Persijā. Tāpēc pamatiedzīvotāji pat XIX gadsimta beigās Baku cieta no klajas segregācijas, uzņēmējdarbības un profesiju aizliegumiem. Kas tāds pret latviešiem, šķiet, netika vērsts pat gadsimtu vai pāris iepriekš. (Tad, kad – kā komēdijā "Brunču medības" attēloja Zigmunds Skujiņš – Rīgas rāte bargi skatījās, lai iezemietes netērptos "vācu" kleitās...)

Pat kaimiņu tautu – gruzīnu (kuru dižcilši, tāpat kā baltvāci, bija daļa no Krievijas elites) un armēņu – pārstāvjiem cara laikos bija krietni lielākas iespējas veidot karjeru Azerbaidžānas pārvaldes aparātā vai nodarboties tur ar biznesu. Atmiņas par to – vieniem rūgtas, citiem vīzdegunīgas – diemžēl nesekmē nāciju attiecības.

Pieļauju, ka faktiem bagāts pamats ir vēsturnieka Hasana Hasanova kategoriskajam apgalvojumam (grāmatā par Azerbaidžānas valstiskuma veidošanos 1917.-1918.gadā), ka no 1848. līdz 1917.gadam azerbaidžāņi bija pilnībā beztiesiski savā tēvzemē. Vai mūsu nacionālajā apziņā būtiskais "mīts par septiņsimt verdzības gadiem" arī radās pilnīgi tukšā vietā?

XIX gadsimta otrās puses saimnieciskā un industriālā izaugsme – ļaujot uzplaukt gan Rīgai, Tallinai un Liepājai, gan jo īpaši Baku – radīja leknu augsni arī nacionālas pašapziņas sēklai.

Mums tautu uzjunda jaunlatvieši, "Pēterburgas Avīzes" un Rīgas Latviešu biedrība. Azerbaidžānā nacionālās atmodas saucēji, tautas garamantu vācēji un azerbaidžāņu kultūras veidotāji seko leģendāro apgaismotāju Abasgulu Bakihanova jeb Kudsī (1794-1847) un Mirzas Fatalī Ahundova, "azerbaidžāņu Moljēra" (1812-1878, no viņa dzimtas ir valsts vēstnieks Latvijā) iemītajās pēdās.

Tiek veidotas azerbaidžāņu skolas, izdoti savi laikraksti (daudz), radīts savs teātris – tautas bagātajā folklorā sakņota nacionālo centienu tribīne. Atmodas ideologu sākotnējā biklā balstīšanās pantjurkismā – radniecīgo tautu vēsturiskās kopības senā dižuma ideoloģijā – pārtop pašapzinīgā un mūsdienīgā azerbaidžāņu nacionālismā.

Jā, gluži tāpat kā Rainis, Aspazija un citi mūsu jaunstrāvnieki arī daļa azerbaidžāņu intelektuāļu – piemēram, Mammads Amins Rasulzadē, vēlāk Nacionālās padomes, jaunās valsts priekšparlamenta, vadītājs – pievērsās sociālismam, iesaistījās Piektā gada revolūcijā. Tolaik Baltijā un Kaukāzā plauka varbūt pat diezgan pamatotas cerības nacionālās problēmas risināt šķiru cīņā...

Tāpēc, Pirmajā pasaules karā un Krievijas revolūcija izveidojoties vēsturiskai iespējai, arī azerbaidžāņu intelektuāļi, sabiedriskie darbinieki un citi politiķi jau bija gatavi pieteikt savas tautas tiesības uz valstiskumu.

Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika – starp citu, pirmā musulmaņu tautvara vēsturē – pastāvēja no 1918.gada 28.maija līdz 1920.gada 28.aprīlim. Turklāt, neraugoties uz rūgto pagātni, tā nebija etnokrātija – valsts parlamentā, tāpat kā mums Satversmes sapulcē un Saeimās, bija plaša minoritāšu frakciju pārstāvniecība. (Vēsturiska anekdote: tieši krievu tautības deputāts kategoriski uzskatījis par nevajadzīgu jaunajā valsti attīstīt izglītību krievu valodā.) Arī šī valsts 1919.gadā steidza veidot savu universitāti.

1920. gada 11.janvārī Antante (izņemot ASV) atzina Azerbaidžānas "de facto" neatkarību. Līdz "de iure" statusam PPK uzvarējušo lielvalstu – "mazo tautu" likteņlēmēju – griba nenonāca. Diemžēl Lielbritānijas militārā kontingenta klātbūtne nepalīdzēja jaunajai valstij nostiprināties, drīzāk to vājināja. Antantes sentiments pret sabiedroto – cara un Pagaidu valdības Krieviju – bija pārāk spēcīgs. Briti cerēja Azerbaidžānu atdot to "mantiniecei" – ģenerāļa Deņikina Baltajai kustībai. Atdeva sarkanajiem.

Protams, cēloņi, kāpēc krita ADR, ir pārāk dziļi un sarežģīti pārstāstam "dipadu-dapadu" stilā. Taču šis ir raksts, nevis referāts... Mums, latviešiem un igauņiem, palīdzēja arī tas, ka uzvarētājvalstīm Baltijas vācu muižniecība saistījās – un bija saistīta – ar sakautā Vilhelma II ķeizaristi. Baidos, ka britiem un Antantei azerbaidžāņi savukārt šķita pārāk sasaistīti ar Turciju, citu PPK zaudētāju.

Taču ARD ielika nācijā paliekošus un stabilus valstiskuma pamatus, uz kuriem ir radās mūsdienu Azerbaidžāna – vitāla un pašapzinīga (jā, protams, eirostandartos vērtējot, "viegli savdabīga") valsts. Acīmredzami spēcīgākā no trijām Aizkaukāza "māsām" (kaut te diez vai būtu piedienīgi lietot šo poētismu): reģionālās lielvaras Turcijas sabiedrotā, pat iedomīgās Krievijas respektēta, diplomātiski un ekonomiski ietekmīga ne tikai savos tuvākos kaimiņos. Vai nu tas viss radās no vienas "žūpas žēlastības"? 

Rasulzadē vēstījums "Karogs, reiz celts, nekritīs nekad!" visu XX gadsimtu iedvesmoja azerbaidžāņu valstiskuma atjaunošanas centienus. Mēs (pareizāk sakot, Rainis) tam varam atsaukties ar "Nemirst dziesma, reiz dziedāta!"

Tu, godātais lasītāj/cienītā lasītāja, skaidri redzi: šis raksts ir klaji manipulatīvs. Pat, neslēpšu, prasti tendenciozs. Mans mērķis ir šo lasošiem tautiešiem – mūsu nacionālā pašlabuma vārdā! – iegalvot: tumsnēji ļaudis, kas mums šķiet tāli, sveši un nesaprotami, patiesībā ir «gluži kā mēs». Jau tāpēc vien, ka reiz lolojām tās pašas cerības un tikām malti tajās pašās likteņdzirnās. Azerbaidžāņus un viņu kaimiņtautas tās drupināja nežēlīgāk. Mums, latviešiem un baltiešiem, paveicās vairāk, tiekot pie neatkarības divām desmitgadēm.

Vasarā Azerbaidžāna ar prasmīgi lietotu militāru spēku atguva daļu no savas – starptautiski atzītās! – teritorijas. Uzreiz falši "miera cīnītāji" pūlējās noskaņot Latvijas sabiedrisko domu pret šo valsti, «piešujot» tai klaji melīgus stereotipus un cenšoties uzjundīt mūsu ksenofobiskos (pat rasistiskos, kaut azeri ir eiropeīdi) un islamofobiskos aizspriedumus. Paldies D#vam, Latvijas sabiedrības vienaldzība šoreiz bija vietā: zaudētājvalsts "lobija" rosība tai bija kā pīlei ūdens.

Taču pieļauju, ka drīz – kad sakautie atgūsies no sakāves šoka un tā raisītās politiskās krīzes – Latvijas un citu ES dalībvalstu infotelpā atjaunosies izmisīga Azerbaidžānas nomelnošana. Baidos, ka, "agresora" tēla veidošanā spekulējot ar kristiešu solidaritāti, tiks kopētas demagoģiskās tehnoloģijas, ar kādām "Hamās" un "Hezbolla" samērā veiksmīgi sēj daļā eiropiešu stulbu naidu pret Izraēlas "necilvēcīgo kara mašinēriju".

Visticamāk, plašāka sabiedrība atkal šādu jezgu uztvertu pilnīgā vienaldzībā – savu problēmu pietiek... Taču tā varētu sabremzēt Latvijas politiskās varas, ārpolitikas īstenotāju, ierēdņu, ekspertu un publisko intelektuāļu (arī Tavu, lasītāj!) entuziasmu padziļināt – un demonstrēt! – attiecības ar Baku. Kaut no diplomātijas "investīcijām" Aizkaukāzā tikai šajās attiecībās mēs varam tiešām gūt lielas "dividendes". Jā, arī ekonomiskās.

Mūsu ārpolitikā jau bija pārpārēm rožainu – atmodas inercē vai personiskā sentimentā sakņotas – "demokrātromantisma" ilūziju par Ukrainu vai Gruziju. Kādreiz varam būt savā diplomātijā savtīgi saimnieciski, merkantili, "latvieši praktiskie"? Jo, baidos, Azerbaidžāna – īpaši tagad – mums ir daudz vajadzīgāka, nekā mēs tai.

Kā sāku, tā beigšu: ar "de iure" simgadi. Tas droši vien ir neizbēgami: Latvijas tauta, kas brīvību un valsti izcīnīja "dvēseļu putenī", ar smagiem karavīru, bēgļu un naidnieka varā atstāto tautiešu upuriem, pat nevēlas pieļaut domu, ka tautas ciešanas būtu veltas, ja "lielajiem onkuļiem", Parīzes miera konferencē lemjot Eiropas likteni, prātā būtu kas cits.

Mums, latviešiem, vajadzētu 26.janvārī vismaz atcerēties, ka arī "tauta, kas nebaro savus diplomātus..." Tāpat diez vai Latvijas pilsētās jau ir pārāk daudz ielu un bulvāru ar "pārāk garu" nosaukums. Jūs jau saprotat, ko vēlos teikt! 

NB! Pateicos ekspertiem par korekto palīdzību dažu "vēstures balto plankumu" dzēšanā (un atvainojos viņiem par "neobjektīvās" Vikipēdijas izmantošanu atsaucēs). Taču raksts atspoguļo tikai manu personisko viedokli.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vai Latvijas Basketbola savienība ir „iPhone” reklāmas kampaņas sastāvdaļa?

FotoLatvijas Basketbola savienība ir nākusi klajā ar iniciatīvu bērniem un jauniešiem "Elite izaicina LJBL" - https://basket.lv/ljbl/aicinam-piedalities-izaicinajuma-elite-izaicina-ljbl. Protams, ka jebkāda veida aktivitātes, kas aicina bērnus un jauniešus iesaistīties sportiskās aktivitātēs, raisot sacensību garu, būtu tikai atbalstāmas, bet konkrētajā gadījumā izskatās, ka attiecīgās aktivitātes galvenais mērķis ir popularizēt jaunāko iPhone modeļu lietošanu bērnu un jauniešu vidū.
Lasīt visu...

21

Gabrāna asmens jeb Hermaņa analīze bez lieku būtību ieviešanas

FotoIespējams, ka pats skandalozākais darbs mūsu Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir Ginta Gabrāna 1995. gadā radītā konceptuālā instalācija “Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu”. Darbs nepavisam nav sarežģīts – to veido ar audeklu pārvilkts galds, uz kura novietots neglīts pašdarināts, toties ļoti ass nazis, kas ar smagu ķēdi piestiprināts zem galda. Blakus pie sienas – aptuveni graizāmās ķermeņa daļas augstumā piestiprināts ovāls spogulis. Jā, un vēl arī uz galda pārvalka uzkrāsots darba nosaukums, kas vienlaikus ir arī naža funkcijas apraksts.
Lasīt visu...

21

Politkorektuma terors: „Facebook” cenzoru izdzēstais viedoklis

FotoPēdējo dienu jandāliņš sakarā ar manis publiskotajiem Jaunā Rīgas teātra uzvedības noteikumiem ir radījis kaudzi interpretāciju šim tekstam. Daudzi prasa, lai es tos komentētu un paskaidrotu sīkāk. Te būs:
Lasīt visu...

12

Politkorektums, jeb kur palicis mans "revolveris"?

FotoVisticamāk, to izgudroja mūsu senči laikos, kad visi vēl dzīvojām ciltīs. Ar vienu mērķi - lai mēs viens otru nenogalinātu tikai tāpēc, ka neprotam savaldīt savu muti un/vai savas emocijas. Ziedu laikus politkorektums (jeb, vienkārši sakot, labas manieres) piedzīvoja mežonīgajos Rietumos, kur katram pie sāniem bija revolveris, ar kuru aizstāvēt savu pašcieņu, tiesības un citas būtiskas vērtības. No kurienes radusies pārspīlētā amerikāņu pieklājība, viss šis "labdien, ser; ko vēlaties, ser; vai viss kārtībā, ser?" un smaids līdz ausīm? Varbūt liela daļa atbildes ir tajā, ka par nevērību, nemaz nerunājot par tīšu rupjību, pret nepazīstamu džentlmeni varēja mierīgi dabūt lodi starp acīm?
Lasīt visu...

12

Bet Levits lai paliek savā vietā

FotoMan gluži tāpat kā lielai daļai cilvēku negribas par to domāt katru dienu. Tik vien, kā pusdienlaikā palūkoties internetā – cik aplipināto bijis iepriekšējā dienā. Un vēl tas neizrunājamais vārds “kumulatīvais”, proti, procentuālais saslimstības rādītājs.
Lasīt visu...

21

Par bargākiem sodiem par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem

FotoŠorīt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē kā 1.darba kārtības jautājums tiks skatīts kolektīvais iesniegums “Bargāki sodi par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem”.
Lasīt visu...

21

Cirks un izsmiekls par iedzīvotājiem Garkalnes domē

FotoGarkalnes novada domē notiekošās darbības ir uztveramas kā smiešanās par iedzīvotājiem, Valsts kontroli un VARAM jeb citiem vārdiem – notiekošais ir politisks cirks.
Lasīt visu...

21

Zāļu valsts aģentūras skaidrojums – atbilde uz „Re:Baltica” vienpusēju rakstu

FotoZāļu valsts aģentūra (ZVA) vērš uzmanību, ka Re:Baltica 2. martā publicētā rakstā žurnāliste Sanita Jemberga iekļāvusi vienpusēju viedokli, nav ņēmusi vērā ZVA sniegto informāciju un rakstā atspoguļo tikai šodien zināmo un pēc reģistrācijas pieejamo informāciju, nevis ņem vērā tobrīd, pērnā gada novembrī, pieejamo informāciju par Pfizer vakcīnu. Tādēļ Zāļu valsts aģentūra publicē atbildi uz minētajā Re:Baltica rakstā pausto.
Lasīt visu...