Bailēm lielas acis

Iesaki rakstu:

Faktiski tā ir bijusi objektīva nepieciešamība visos laikos un visās valstīs. Katrs valstiskums vienmēr ir bijis spiests tikties ar tā antipodu – pretvalstiskumu. Pretvalstiskumu var formēt gan iekšējie, gan ārējie spēki, gan abi spēki kopīgi. Pretvalstiskuma neveicināšana, ierobežošana, likvidēšana ir katras valsts uzdevums. Tā izpilde ir atkarīga no specifiskas kompetences un tehnoloģijas. Vēstures grāmatās ir plaši analizēta daudzu valstu pieredze „darbā” ar pretvalstiskumu. Latvijas iedzīvotāju kāda daļa kādreiz vēroja padomju valsts kompetenci un tehnoloģijas pretvalstiskuma nepieļaušanā. Tie cilvēki, kuri dzīvoja padomju laikā, ar pretvalstiskuma nepieļaušanu tikās burtiski katru dienu presē, TV, politinformācijās, politnodarbībās, politlekcijās, t.s. uzskatāmajā aģitācijā.

Likumprojekta autori paskaidro: „Likumprojekts “Grozījumi Biedrību un nodibinājumu likumā” (turpmāk – likumprojekts) ir izstrādāts, ņemot vērā nacionālās drošības intereses un izvērtējot iespējamos valsts un sabiedrības apdraudējuma riskus. Viena no galvenajām problēmām ir lielais finansējums no Krievijas, kas tiek novirzīts biedrību darbībai Latvijā un šis finansējums strauji pieaug. Mērķi, kuriem šis finansējums tiek tērēts, ir kultūras pasākumi, informatīvās kampaņas (lai mainītu sabiedrības uzskatus par demokrātiskām vērtībām, pret valsts dalību Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā), dezinformācijas kampaņas un provokatīvas darbības, lai pārbaudītu sabiedrības reakciju. Latvijā pieejamais finansējums biedrībām nevar konkurēt ar to, kas tiek piešķirts no Krievijas. Darbības ir šķietami atbilstošas Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme), bet patiesībā tiek veikti pretvalstiski pasākumi un šķelta sabiedrība. Tāpat likumprojektā ietvertā regulējuma pamatā ir ģeopolitiskā situācija pasaulē, ņemot vērā arī iespējamos terorisma draudus.”

Likuma stingrākā bardzība paredzēta 10.pantā: „Biedrībai un nodibinājumam savā darbībā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, teritoriālo nedalāmību, izteikt vai izplatīt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, ja tas apdraud valsts drošību, sabiedrisko drošību vai kārtību, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju (!?) nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju (!?), veikt militāru aktivitāšu propagandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus."

Likumprojektu gatavoja un apsprieda mūsu slavenie „politiķi”. Tāpēc atkal stindzina tumsonība un idiotisms, kas ir Latvijas „politiķu” identitātes stindzinošākās pazīmes.

Tā, piemēram, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (“Vienotība”) debatēs teica: “Tagad arī pienācis laiks sakārtot citas sfēras, kas, ņemot vērā nestabilo ģeopolitisko situāciju (!?), var būt par apdraudējumu Latvijas drošībai. Agrāk varbūt šķita, ka šajās jomās var iztikt bez īpaša regulējuma, bet tagad redzam, ka tas ir nepieciešams. Kaut vai preventīvu apsvērumu dēļ – lai personas, kas noskaņotas pret Latvijas neatkarību un valstisko nedalāmību, saprastu, ka viņu rīcība nepaliks bez sekām. No savas puses (!?) varu apliecināt – šie cilvēki ļoti uzmanīgi vēro likumdošanas izmaiņas.”

Kā redzam, nav skaidrs, no kuras „puses” kungs vispār runāja, ja „no savas puses” izteicās tikai par cilvēkiem, kuri „ļoti uzmanīgi vēro likumdošanas izmaiņas”. Savukārt izteikums par „nestabilo ģeopolitisko situāciju” ir smuidrs idiotisms. Tikai nejēga 2016.gada septembrī var murgot par „nestabilu ģeopolitisko situāciju”. Realitāte ir pretēja. Ģeopolitiskā stabilitāte pašlaik ir vislielākā stabilitāte pasaules politiskajos procesos. Ar šodienas ģeopolitisko sadalījumu visi ir samierinājušies. Samierinājusies ir Krievija, ASV, Rietumeiropas elite (nejaukt ar Briseles salašņām). Rietumeiropas elitei ļoti nepatīk amerikāņu ģeopolitiskā kundzība Eiropā. Taču miermīlīgā veidā atbrīvoties no amerikāņu ģeopolitiskās kundzības neizdosies. Turpmāk ģeopolitisko sadalījumu var mainīt tikai tāds fundamentāls satricinājums kā pasaules karš. Ģeopolitiskais izkārtojums nemainās katru dienu un katru gadu. Ģeopolitikas kontekstā vispār nedrīkst lietot vārdu „situācija”. Ar vārdu „situācija” tradicionāli raksturo dzīves vai darbības apstākļus noteiktā mirklī, īsā laika sprīdī. Ģeopolitika nav mirkļa apstākļu kopums, bet ilglaicīgu apstākļu kopums. Ilglaicīgu apstākļu kopumu raksturo ar citiem vārdiem. Vismaz tā to dara cilvēki, kuri vienmēr runā „no savas puses”.

Totāla tumsonība ir vēlēšanās aizliegt sludināt fašisma vai komunisma ideoloģiju. Tiesa, paredzēts aizliegt tikai „klaju” sludināšanu. Likumprojekta autori tātad prot fiksēt robežu starp klaju sludināšanu un neklaju sludināšanu. Saprātīgi cilvēki izvairīsies no pienākuma fiksēt minēto robežu.

Izglītoti cilvēki zina komunisma jēgu. Komunisma ideoloģija nebūt nav saistīta tikai ar K.Marksa izstrādāto politisko teoriju un politiskās iekārtas formu pasaules valstīs ar bijušo PSRS priekšgalā. „Politiķi” vēlas tautai aizliegt domāt un izteikties par bezšķiru sabiedrību, kurā ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi un cilvēki būs vienlīdzīgi. Vai tiešām varenā valdošā kliķe tik ļoti baidās no tautas un tik bažīgi apzinās savas varas neleģitimitāti, ka vēlas aizliegt cilvēkiem sapņot par labāku nākotni, par ko cilvēce vienmēr ir sapņojusi? Jeb varbūt tās nav instinktīvas bailes, bet šausmīga neizglītotība un patoloģisks stulbums?

Fašisma ideoloģija nav tik psiholoģiski cēla un humānistiski veldzējoša kā komunisma ideoloģija. Taču fašisma ideoloģijai principā arī nav nekādas vainas. Kā parasti vaina ir izkropļojumiem; proti, fašisma ideoloģijas izkropļojumiem nacistiskajā Vācijā un citās zemēs, ārdoši atsaucoties uz šīs idejiskās sistēmas reputāciju. Nav aizmirstama fašisma ideoloģijas labvēlīgā ietekme latviešu valsts attīstībā XX gs. 30.gados. Toreiz fašisma ideoloģija palīdzēja apvaldīt latviešu politisko analfabētismu, mazajai tautai organizējot simtiem politisko partiju un politisko organizāciju. Nav izslēgts, ka vēsturei ir jāatkārtojas. Vismaz tagadējā nevērtīgā valstiskuma likvidācijas mentālajos projektos fašisma ideoloģija nešķiet bezcerīga.

„Politiķiem” acīmredzot nav pa spēkam atšķirt nacismu no fašisma. Viņi var vienīgi plānprātīgi blēdīties par „nestabilo ģeopolitisko situāciju” un smieklīgi aizliegt latviešiem publiski sapņot par utopiski ideālu sabiedrisko iekārtu. „Politiķu” aprobežotība nav limitēta, un tāpēc ir iespējami visnegaidītākie aprobežotības žvadzinājumi.

Valsts celtniecībā mūsdienu latviešu „politiķiem” nāktos ļoti daudz mācīties no itāļu fašistiem. Itāļu fašisma definētais „korporatīvās valsts” modelis kalpo visu sociālo slāņu labklājībai. Tāds valsts modelis, skaidrs, nav vajadzīgs Lielajai Bandai un Astoņkājim.

Nodoms aizliegt sludināt nacismu ir pareizs. Pret šādu nodomu nevar būt iebildes. Tagad nacisms tiek sapludināts ar sociālo darvinismu. Tādu sapludināšanu atklāti demonstrē valdošās kliķes latviešu vislielākās padibenes, attaisnojot „prihvatizācijas” noziegumus ar cilvēcisko pārākumu. Nacisma un sociālā darvinisma smirdoņa piemīt populārajai ciniski augstprātīgajai tarkšķēšanai par „simts gudrākajām galvām”.

Taču Latvijā ir nepieciešams aizliegt ne tikai nacisma ideoloģijas sludināšanu. Tagad diskusijā par kādas ideoloģijas sludināšanas aizliegumu ir jāņem vērā garīgi veselo cilvēku izteikti negatīvā attieksme pret mūsdienu neoliberāli postmodernistisko ideoloģiju. Tā pēcpadomju periodā drausmīgi gļoto latviešu sabiedrisko apziņu un lielā mērā jau ir pamatīgi sačokurojusi latviešu jaunākās paaudzes. Ja pašlaik Latvijā ir nepieciešams aizliegt kādas ideoloģijas sludināšanu, tad vispirms ir nepieciešams aizliegt neoliberāli postmodernistiskās ideoloģijas sludināšanu. Šī ideoloģija pašlaik latviešiem nodara nesalīdzināmi lielāku postu nekā nacisma ideoloģija, kura var interesēt tikai neglābjamus pakaļpalicējus prāta attīstībā. Tādu pakaļpalicēju izdarības nekad neviens likums nav „preventīvi” atturējis. Vajadzīga ir savādāka pieeja. Starp citu, fašisma ideoloģija ir lietas kursā par šo pieeju.

Parlamentā pret likumprojektu balsoja vienīgi Jūlija Stepaņenko. Viņa savu izvēli šādi pamatoja: “Aizsedzoties ar plaši interpretējamām valsts drošības interesēm, šāds likums ļaus vērsties pret ikvienu citādi domājošo. Piemēram, par upuriem varēt kļūt tie cilvēki un organizācijas, kas iebilst pret TTIP – trans­atlantisko līgumu ar ASV.”

Pamatojums ir pamatots. Diemžēl nav ticams, ka mūsu valdošajā kliķē kāds iedrošināsies vērsties pret amerikāņu izplānoto Eiropas kolapsu. Vai Jūlijas kundzes mīļotā „saskaņa” uzdrošinās nepakļauties amerikāņiem? Pēc amerikāņu pieprasījuma vēl nesen amorāli universālie urbanoviči atzina „okupāciju”. Amorāli universālie urbanoviči atzīs arī TTIP. Drosmīgās vienpates pamatojums niecīgi attiecas uz Latvijas slimo inteliģenci un tās slimajām organizācijām.

Latvijas drošības iestāžu redzējumā „viena no galvenajām problēmām ir lielais finansējums no Krievijas”. Tā tas varētu būt. Krievija aizvadītajos gados ir sasparojusies ārzemēs dzīvojošo tautiešu aprūpē. To var konstatēt ne tikai speciālie dienesti.

Protams, pretvalstiskumā naudai ir svarīga loma. Taču ne galvenā loma. Kā visos dzīves segmentos, arī pretvalstiskumā galvenā loma ir cilvēkiem. „Kadri izšķir visu!” Tie nav tukši vārdi. Šo vārdu autors zināja, ko runāja 1935.gadā. Un, lūk, Latvijā ar kadriem ir bēdīgi ne tikai latviešiem. Latvijas krieviem ar kadriem ir ievērojami bēdīgāk nekā latviešiem. Krievijas piespēlētā nauda tiek piespēlēta veltīgi. Latvijas krieviem ar kadriem būs ļoti bēdīgi vēl vismaz 100 gadus. Ne tikai tāpēc, ka Latvijas labākajās tradīcijās Krievijas piespēlētā nauda, domājams, tiek brālīgi sadalīta starp savējiem. Iemesli ir būtiskāki.

Pirmkārt, LR pretvalstiskumu mazina „perestroikas” masveidā atmodinātais alkātīgā materiālisma ļaunais gars. Pēcpadomju laikā cilvēku smadzenēs ārdās tikai viena doma - doma par naudu un mantu. Tas attiecas uz visu tautību cilvēkiem. Tādās smadzenēs nav vietas kolektīvistiskām interesēm. Latvijas krievus tāpat kā visus pārējos maz nodarbina sociālā un politiskā problemātika. Pret savu valsti masveidā vienaldzīgi ir latvieši. Pret savu diasporu masveidā vienaldzīgi ir mūsu vietējie krievi.

Otrkārt, LR pretvalstiskumu mazina tas, ka jau pašā sākumā pēc PSRS sabrukuma Latvijas krievu aizstāvēšana nonāca tādu kadru rokās kā cilēviči, ždanokas, plineri. Viņu skaļi izdaudzinātā „cilvēktiesību aizsardzība” patiesībā bija un joprojām ir vienīgi teatrāls aizsegs politiskajai karjerai un materiālajai labklājībai. Nekas vairāk šos kadrus īstenībā nesaista. Viņu vadībā krievu aizstāvēšana izvērtās bezformīgā šļūdonī. Vēsturiski rūdīto konformistu politiskajā darbībā nekad un nekur īsts pretvalstiskums nav ietilpis. Vienmēr un visur ir dominējusi lišķīga kalpošana attiecīgajā periodā valdošajam politiskajam spēkam un valdošajam etnosam. LR tas ir izdevīgi. Ņemot vērā krievu procentuālo sastāvu Latvijā, pretvalstiskums varēja iegūt ļoti nepatīkamus apgriezienus. Tāpēc latviešiem ir jāiekaļ vietējo „cilvēktiesību” ģēniju vārdi Brīvības piemineklī. To drīkst darīt arī pieminekļa tajā pusē, kuru regulāri apmeklē čurātāji.

Treškārt, jau no paša sākuma LR krievu augstākā izglītība nonāca deģenerātu rokās. Bukas, ņikoforovi, djakoni nav ne pedagogi, ne zinātnieki, ne izglītības un zinātnes organizatori, ne savas tautas patrioti. Viņi ir morālie pederasti, kuriem interesē tikai nauda. Neapšaubāmi, arī latviešu jaunieši tagad nestudē, bet pērk augstākās izglītības pakalpojumu. Tomēr latviešu mācību iestādes pagaidām vēl nav kauns saukt par mācību iestādēm. Toties krievu privātās „augstskolas” ir tipiskas biznesa firmas, kurās viss riņķo tikai ap naudu. Par īstu studēšanu nevar būt runas. Tāpēc Latvijas krieviem nav nekādas nākotnes un ar kadriem būs bēdīgi vēl vismaz 100 gadus. Vietējiem krieviem nebūs augsti izglītotu cilvēku. Bet tādu cilvēku klātbūtne ir ļoti svarīga ne tikai valstiskumam, bet arī pretvalstiskumam.

Piemēram, PSRS līderi to lieliski saprata. Tāpēc viņi valsts institūtiem lika sistemātiski rūpīgi apzināt gudrākos un izglītotākos cilvēkus, kā arī vērīgi sekot šo cilvēku gaitām. Tādai pieejai bija divi mērķi. Pirmkārt, vēlēšanās gudrākos un izglītotākos cilvēkus izmantot valsts celtniecībā un, otrkārt, vēlēšanās nepieļaut gudru un izglītotu cilvēku ieslīdēšanu pretvalstiskumā. Pretvalstiskums ir bīstams tikai tad, ja tajā iesaistās gudri un izglītoti cilvēki. Lai viņi neiesaistītos pretvalstiskumā, šiem cilvēkiem ir jārada maksimālas iespējas enerģiju un zināšanas ziedot valsts labā.

Seko mums