Nez vai ir kāds cits process, kas tik adekvāti parāda esošo varas politiķu un valsts pārvaldes mazspēju un nekompetenci kā pasažieru vilcienu iepirkums.
Jāatgādina, ka Latvijā pasažieru vilcienu iepirkums tika uzsākts apmēram vienā laikā ar Igauniju. Lietuva sāka iepirkt jaunus pasažieru vilcienu nedaudz ātrāk. Rezultātā šogad aprit desmit gadi, kopš igauņi pārvietojas ar moderniem vilcieniem.
Varam salīdzināt Igaunijas un Latvijas valsts pārvaldes efektivitāti. Turklāt kļūst arvien sliktāk.
Atceramies iepriekšējā ministra Linkaita paziņojumus par to, ka kravu pārvadājumi pa dzelzceļu nebūs viņa prioritāte. Visus spēkus veltīšot pasažieru pārvadājumiem. Tāpat sasolīja pasažieru vilcienus uz Bolderāju. Rezultāti ir redzami - četri gadi un čiks.
Gribētos atgādināt, ka tieši Linkaita kungam bija izšķiroša loma Škodas vilcienu iegādē, jo, stājoties amatā, konkurss faktiski bija jau noslēdzies. Par uzvarētāju tika gandrīz atzīts Talgo. Ministrs personīgi lika pārskatīt konkursa rezultātus tā, lai uzvarētu Škoda. KNABam un Iepirkumu birojam jautājumi neradās. Bet vajadzēja.
Ar ko mums ir slavena Škoda? Atceraties Rīgas satiksmes iepirkumus? Aizdomīgi, ka ar to arī ministra degsme apsīka.
Ja būtu palikuši pie Talgo, tad šobrīd vilcieni visdrīzāk jau kursētu. Talgo nevajadzētu ne Ukrainu kā poligonu, ne būtu problēmas ar sastāvu nogādāšanu Latvijā. Kaut ko ietekmētu Covids, bet ne Krievijas/Ukrainas konflikts. Laika zaudējumi rezultējas naudas zaudējumos.
Vēl jau priekšā ir izaicinājums ar bateriju vilcieniem. Arī tur vēl sagaidāmi brīnumi. It sevišķi, kad atklāsies, ka bateriju vilcieni nevar aizstāt dīzeļvilcienus tālajos maršrutos.