Belēvičs savulaik demisionēja par sīkumu, turpretim Kariņš demisiju pat neapsver
Elita Veidemane, Neatkarīgā04.12.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
“Sākoties skandālam, es ne tikai demisionēju kā ministrs, bet noliku arī Saeimas deputāta mandātu, ko mani frakcijas vadība aicināja nedarīt nekādā gadījumā,” iesāk Belēvičs.
“Toreiz premjers Kučinskis uzdeva Straumem (KNAB priekšnieks Jēkabs Straume - E.V.) ierosināt krimināllietu nolūkā noskaidrot, vai neesmu ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli, lai apietu rindu uz valsts sniegtu veselības aprūpes pakalpojumu. KNAB ierosinātās krimināllietas ietvaros, kuras laikā tika veikta arī kratīšana manā dzīves vietā, kā arī daudzas nopratināšanas, noskaidroja, ka ministrs Belēvičs nav izmantojis dienesta stāvokli rindas apiešanai, jo valsts to pakalpojumu, kas viņam tika sniegts, vispār neapmaksā, līdz ar to nav rindas, kas varēja tikt apieta. Manā vietā Saeimā ienāca Valdis Kalnozols,” turpina Belēvičs.
Šo skaidrojumu Guntis Belēvičs uzskatīja par nepieciešamu paust skaļi, jo publiskajā telpā joprojām turpinās neglītais skandāls, kura centrā ir bijušā premjera Krišjāņa Kariņa izšķērdīgie lidojumi ar privātiem lidaparātiem. Taču Kariņš - atšķirībā no bijušā veselības ministra Belēviča - pat netaisās domāt par demisiju. Jo ministru prezidentam bija “jāieņem aktīva loma Latvijas ārpolitikas veidošanā”, - tā rakstiskā paziņojumā, kas bija adresēts Latvijas Radio, pauda mūsu neaizstājamais Krišjānis.
Par to “aktīvo lomu” joprojām nav skaidrības, taču viena lieta gan ir klāra kā Glāžšķūņa stikliņš: pirms Kariņa valdības, kas stiepās 2014. gada līdz 2018. gadam, valsts parāds faktiski bija nemainīgs - 10 miljardu eiro apmērā. Kad pie varas stūres nonāca Kariņa valdība, parāds strauji pieauga, un 2024. gadā tas būs gandrīz 19 miljardi eiro. Bonusā klāt pieliekot Latvijas vispārējo atpalicību gandrīz visās jomās, Kariņa loma šajā valsts “vadīšanas” afērā iezīmējas jo skaidri, jo viņš ir galvenais šīs afēras figurants.
Valsts “vadīšana” ir lielā bilde, privāto lidaparātu noma - tikai daļa no tās. Kariņš gan mēģināja visu vainu par privāto džetu izmantošanu novelt uz Valsts kancelejas vadītāju Jāni Citskovski, sak, viņš tos spārnus izvēlējās, es jau neko. Taču Belēvičs turpina: “Neizslēdzu iespēju, ka Citkovskim Kariņa lidojumu laikmetā ir palielināta darba alga vai piešķirti kādi citi labumi apmaiņā pret premjeru kukuļošanu ar valsts labumu.”
1. jūnijā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska alga tika palielināta par 600 eiro, sasniedzot 5600 eiro mēnesī. Par to liecina ministru prezidenta Kariņa izdotais rīkojums. Līdzīgā rīkojumā vēl pirms gada valsts galvenā ierēdņa alga tika noteikta 5000 eiro mēnesī. Tātad alga augusi laikā, kad Kariņš intensīvi lidinājās par mūsu nodokļu naudu. 2021. gadā Citskovskis algā no Valsts kancelejas saņēma 62 815 eiro, savukārt 2022. gadā - jau 69 587 eiro (dati no amatpersonas deklarācijas).
Šā gada sākumā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Kariņš aizstāvēja ideju, ka nedrīkst iesaldēt valsts augstāko amatpersonu algas, proti, tās jāpaaugstina regulāri. Tam piekrita arī toreizējais finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV), pirms tam negribīgi atzīstot, ka viņa alga ir 7000 eiro mēnesī. Tiešām - kā var iedomāties nepaaugstināt algu: ar tādiem sīkumiem kā 7000 eiro mēnesī taču nav iespējams izdzīvot!
Belēvičs turpina: “KNAB varētu ierosināt krimināllietu (par faktu), lai noskaidrotu, vai Kariņš kā premjers un vēlāk kā ārlietu ministrs nav ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli. Šādas izmeklēšanas laikā tiktu nopratināti arī Valsts kancelejas darbinieki, kuri parakstījušies par atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu, vaļsirdīgi izklāstītu, vai un ko Kariņš viņiem lika darīt, kā arī - vai Citskovskis ar valsts labumu dāļāšanu nekukuļoja šo un citus premjerus.”
Domāju, ka vārna drīzāk par gulbi pārvērtīsies nekā likumsargi vai Valsts kontrole paņems aiz žaunām kādu lielu, starptautiski un iekšzemīgi svarīgu, bet nogrēkojušos zivi. Tāds troksnis! Un nekādu izredžu kļūt par kādas militāri politiskas alianses galveno līdaku. Šķiet, tādā gadījumā nespīdēs arī iepeldēšana bezzobainajā un nekam nederīgajā Apvienoto nespējnieku organizācijā. Tā ka… Bijušajam premjeram jāstāv cieti savās pozīcijās: neko sliktu neesmu darījis!
Patiesībā jautājums par Kariņa plivināšanos ir daudz dziļāks: ir neglābjami salūzis politiķu morālais kompass. Izskatās, jau sen. Nekrietna pārdošanās, lai ieņemtu labākās vietas pie siles, izlikšanās, ka rūpes par tautas labklājību ir pirmajā vietā, prastas zagšanas “skaidrošana” ar “aktīvu lomu ārpolitikā” un tamlīdzīgi. Tas viss valdošajās aprindās tiek pieņemts un akceptēts kā jaunā normālība. Uz priekšu, draugi! Bet priekšā tikai bezdibenis…
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
