Bērziņš: Šķēle kā politiķis ir beidzies

Iesaki rakstu:

Pēc tam kad no Šlesera politiskā veidojuma LPP/LC janvāra vidū sāka atdalīties reģionālās nodaļas, politologi šonedēļ sāka paredzēt galu arī TP. Jūs esat bijis TP kopš tās dibināšanas vai redzat, ka tas gals tiešām pienācis?

Es savu viedokli jau esmu skaidri formulējis. Domāju, ka TP tāda, kāda tā tika dibināta un veidota, ir beigusies jau pusotru, divus gadus atpakaļ. Bet es šajā apstāklī neredzu īpašu traģēdiju, tas jau nav kā cilvēka nāve – beigas un viss. TP kā politisks formējums ir beigusies, bet tas jau nav gals šīs partijas cilvēkiem. TP reģionālās nodaļas ir ļoti spēcīgas.

Vai šīs beigas ir kaut kā cita sākums, vai tas rada augsni jaunām partijām?

Jaunas partijas veidojas, kad nosacīti ir kaut kāds pieprasījums. Toreiz, kad veidojās TP, tam bija arī pieprasījums. Veidojoties TP, toreiz politikā ienāca ļoti daudz jaunu cilvēku, kas nevarēja ieiet Latvijas ceļā vai citās partijās. Toreiz bija pēckrīze, sarežģīta situācija, bija spēcīgs līderis, kas sākumā apvienoja, un tā struktūra spēja pašfunkcionēties.

Arī partijai visu laiku ir jāmainās, jābūt gan idejām, gan piedāvājumam, gan cilvēkiem, kas spēj tās idejas nest. Bet TP pazuda gan idejas, gan cilvēki, kas spēj tās nest. Taču te nav nekādas traģēdijas.

Šobrīd tā jau ir cilvēku mocīšana, mēģināšana šo struktūru saglabāt. Manuprāt, būtu jāpaskatās patiesībai acīs un jābeidz TP funkcionēšana. Kas ir beidzies, tas ir beidzies un paldies. Ir kaut kas labs darīts, ir bijis ļoti daudz kļūdu, bet katrā ziņā tas viss ir bijis paliekoši un redzami. Tagad tas viss ir pliekani, sekli, nemanāmi, pazemojoši. Ja tu esi bijis Olimpiskais čempions, tad pēc tam Olimpiādē padot lielajiem puišiem bumbas, ...nu, es to nedarītu.

Tomēr TP reģionālās nodaļas ir un paliek spēcīgas, un tās, visdrīzākais, arī veidosies kā autonomas, jo tās ir spēcīgas struktūras ar saviem lokālajiem līderiem.

Savukārt TP augšām nav politiskā piedāvājuma, nav spožu ideju, nav spožu cilvēku, kas tās spēj iznest, līdz ar to, es jau esmu to teicis, manuprāt, TP laiks ir beidzies. Tas ir beidzies! Protams, kaut kādas jaunas idejas pastāv un ir, bet es neredzu tām nopietnus iedīgļus.

Vai šīs Saeimas vēlēšanas rezultāti parādīja, ka Šķēle nevar konsolidēt daļu sabiedrības, ka viņš vairs nav šis lielais līderis?

Nu, es domāju, ka šobrīd tas tā ir. Man ļoti negribas kritizēt Šķēli un teikt par saviem bijušajiem kolēģiem kaut ko tādu. Tas, ko Šķēle kā premjers, kā politiķis savā laikā izdarīja Latvijas politikā, bija fantastika. Tas, ko viņš izdarīja 1996., 1997.gadā, ir nenovērtējami, jo toreiz jau arī bija krīze, šausmīga krīze, turklāt nebija šīs starptautisko aizdevēju palīdzības, nebija Eiropas Komisijas, kas bija gatava palīdzēt. Toreiz bija šausmīgi grūti pārvarēt krīzi, par to, es domāju, Šķēlem pienākas ordenis. Neviens gan to nav novērtējis, tikai visādām ķēkšām ārzemēs ir sadoti ordeņi.

Bet, laikam ejot, lietas mainās, ir jautājums arī par pašu cilvēku, par viņa pielietojumu, un, kas ir ļoti svarīgi -, arī tēlu sabiedrībā. Šķēles tēlā es to nosacīti saucu par sabiedrisko dimensiju – kompetences Šķēlem ir pārpārēm, enerģija, darbaspējas - vienkārši fantastiskas, Dievs dod turēt viņa ritmu utt., bet gan viņa oponenti, gan viņa ilgais darbības laiks ir radījis tādu tēlu - ja viņš kaut ko zina, tad to izmantos ne sabiedrības interešu labā.

Līdz ar to saturiski viņš ir labs, arī pirmsvēlēšanu debatēs televīzijās viņš bija labākais, daudzi tur vienkārši ļerkstēja kaut ko, bet izrādījās, ka nevienam tas nav svarīgi. Cilvēkiem jau bija izveidojies priekšstats par Šķēli, cilvēki domāja, ka viņiem no tā vienalga nekas netiks, līdz ar to arī Šķēles laiks politikā ir beidzies neatgriezeniski. Tas ir mans viedoklis.

Turpretī Šlesers ir citādāks, viņam šīs sabiedriskās dimensijas lietas ir atšķirīgas. Šleseram piemīt politiskā drosme, tas, kas ir diezgan reti Latvijas politikā – stingri uzņemt kaut kādus mērķus un iet uz to realizāciju, tas Latvijas politikā nav bieži, un tas izraisa cieņu. Arī tā viņa konsekventā sadarbība ar baznīcu. Līdz ar to viņam, manuprāt, ir stabils elektorāts, viņam ir kaut kāda nākotne.

Tas ir, jūs redzat nākotni Šleseram kā līderim. Kā tad uztvert LPP/LC reģionālo nodaļu atdalīšanos, vai tas ir tikai tāds mēģinājums atrast jaunas izdzīvošanas formas? Vai TP reģionālajām nodaļām jārīkojas tāpat?

Kā tas būs un notiks, to ir grūti tagad pateikt. Piemēram, ja TP tiešām mēģinātu vēlreiz pārgrupēties, vēlreiz gatavoties kaut kādai pārstartēšanai, tad es reģionālajām partijām tagad dotu daudz lielāku autonomiju, pat līdz tam, ka ir autonoma finansēšana, ka konkrētā reģionālā nodaļa ir pilnīgi atdalīta no augšas. Tas ļautu partijai saglabāties un tiem reģionālajiem cilvēkiem arī darboties, un pēc tam mēģināt to centru atkal pacelt. Tas ir tas, ko tagad dara Šlesera partija. Vai tas darbosies arī TP? Es domāju, ka nē.

Šlesera politiskā nākotne, manuprāt, ir skaidra. Vēlēšanās Par labu Latviju zaudēja, ietekmes nav nekādas, ko tur vairs liekuļot, principā jāsāk gatavoties tālākajam, skaidri definēt, ko darīs nākotnē. Tā kā Rīgas domē LPP/LC izveidoja bloku ar Saskaņas centru, tad ļoti iespējams, kas tas arī ir ceļš, kas ejams Šleseram un Saskaņai.

Šlesers vēlēšanās gribēja startēt kopā ar Saskaņu. Taču Saskaņa, jūtot, ka viņiem ir stabils rezultāts, uzskatīja, ka tas nav vajadzīgs. Tomēr, manuprāt, ja Šlesera LPP/LC vēlēšanās būtu tomēr aizgājusi ar Saskaņas centru nevis TP, tad viņi kopā šīs vēlēšanas būtu vinnējuši. Šlesers būtu pienesis vēl vairāk balsu, līdz ar to šādā blokā viņi būtu ieguvuši. Tāpēc es domāju, ka Šlesera tālākais ceļš ir sadarbība ar Saskaņas centru, nevis TP un apvienībā Par labu Latviju.

TP taču ir jaunatnes grupa ar Mārtiņu Zemīti priekšgalā, kurš pretendē uz jaunā līdera statusu. Kas tas ir, tādas refleksijas par pagājušo, vai arī tur ir redzams kāds jauns pienesums, idejas? Ko šiem TP jauniešiem darīt, vai meklēt citu politisko spēku?

Politikā vienmēr notiek kaut kādas spēku pārbīdes, tiek meklētas jaunas konstrukcijas. Kā ir konstruētas šobrīd uzvarējušās, vadošās partijas parlamentā? Partiju apvienības, tas ir tas ceļš, ko ir iespējams realizēt, ko sabiedrība atbalsta.

Bet PLL tieši to arī darīja, veidoja partiju apvienību?

Te ir tā atšķirība sabiedriskajā dimensijā. Piemēram, Vienotība ir partiju apvienība, ko es saucu par Noasa šķirstu, jo kuru katru jau tur neņēma, tikai labākos. Redziet, lai tu tiktu uzaicināts uz to šķirstu, tev jābūt kaut kādām kvalifikācijām, tev jāizpilda kaut kādas normas.

Tādam Zemītim, viņam jābūt labākajam savā sektorā, jābūt kaut kādam piedāvājumam, jābūt cilvēkiem, kas viņu atbalsta un jābūt, teiksim, 30%, kas saka: „Jā, viņš kaut ko izdarījis!”

Politiskā mode un politiskā realitāte nosaka, ka šāds uzbūves tips pagaidām darbojas, un tas bija tas, ar ko uz vēlēšanām gāja Vienotība, lai arī īstenībā viņiem tā visa nav un vēlētājs bišķiņ ir piemanīts. Tomēr tādas konstrukcijas kā Vienotība ir tas, kas iet cauri.

Cits jautājums ir, kā šāda konstrukcija spēj nebūt piedrazota, kā tā spēj noformulēt viedokli, ko spēj piedāvāt. Ja ļoti daudz enerģijas jātērē, lai pārvarētu iekšējos konfliktus, tad tu vairs neesi interesants. Kā to apvienot, lai ir kaut kāda dinamika, konkurence, lai tā ideja tiek realizēta, tas jau ir cits jautājums.

Domāju, ka jaunās politiskās konstrukcijas nākotnē dublēs esošo vēlēšanu uzvarētāju struktūras, tas būs kaut kāds Noasa šķirstiņš, kur, protams, jautājums ir par pašu Noasu.

Tad saprotu, ka, jūsuprāt, šis TP un LPP/LC veidojums Par labu Latviju ir jāizbeidz, ka tam nav nākotnes, ka tas nav dzīvotspējīgs un ka tā bija šo Saeimas vēlēšanu neveiksme?

Jā, es domāju, ka apvienībai PLL nav nākotnes. Samuraju ģenerālis, zaudējis kauju, uztaisa harikiri un jūtas pagodināts, ka ir cienīgi aizgājis. Ar to es domāju, ka ģenerāļiem, kas ir cietuši fiasko un sakāvi, domāt par to, vai ir sakauti vai tikai iekaustīti, ir diezgan jocīgi. Skaidrs, ka tur ir smaga sakāve.

Problēmas tur bija vairākas. Pirmais ir tas, ka līderi, kas PLL bija, izņemot Šleseru, neizpildīja savas funkcijas. PLL līderi uz vēlēšanām, manuprāt, tomēr aizgāja nesagatavoti. Šķēlem, kā jau teicu, manuprāt, politikas laiks ir beidzies. Ulmaņa kungs [Guntis Ulmanis] bija ļoti labs Valsts prezidents, bet viņš tā arī neatbildēja uz jautājumu, kāpēc viņš atkal gāja politikā un ko viņš grasās darīt. Es neesmu dzirdējis nevienu sakarīgu teikumu šai sakarā. Un tu nevari iet politikā kā balta lapa, balta lapa tev pašam ir jāapraksta.

Ko šīs divas partijas - TP un LPP/LC - ieguva no apvienības PLL? Pienesums, principā bija nekāds, vienīgais, ko pienesa, bija pelējums. Jau tā tur pelēja un smakoja, izveidojot PLL tika pienests vēl lielāks pelējums.

Tagad TP ir Zemītis un, nezinu, vēl, teiksim, 200 jaunieši, bet politikā jau ir jautājums, kāds ir viņu piedāvājums, cik viņi paši sev tic un kā viņi var pārliecināt citus. Ja tu nāc politikā tikai ar to, ka mani vaidziņi, un te es nedomāju sejas vaidziņus, ir piemēroti šim te krēslam, tad tas piedāvājums nav interesants. Vaidziņu novietošanai ir pietiekoši daudz krēslu.

Jūsuprāt, Šķēlem tagad no politikas būtu jāaiziet?

Es nezinu, ko viņam darīt, es varu pateikt, ko es viņa vietā darītu. Es aizietu, noliktu deputāta mandātu un aizietu. Protams, enerģija un darbspējas viņā ir, varbūt notiek brīnums, bet nu maz iespējams, maz.

Vai redzat, ka var veidoties jaunas partijas, apvienības, tie jaunie Noasa šķirsti?

Nu, tam pagaidām nav pieprasījuma, jo šobrīd politiskais spektrs ir aizpildīts diezgan pilnasinīgi. Jautājums, kur ir kaut kādas brīvas nišas. Saskaņai kreisajā, radikālajā pusē, kas palika ārpusē, un tur ir skaidrs, ka tā ir niša, ko var aizņemt.

Jauna politiskā partija neveidosies, ja visi pašreizējie politiskā piedāvājuma dalībnieki startēs veiksmīgi, jo vienkārši nav tam vietas. Var kaut ko bišķi dabūt, pastumjot vienu spēku, otru, bet principā nav vietas un arī nav īstais laiks. Jaunas politiskās partijas veidojas, kad tuvojas vēlēšanas. Tas viss vēl ir tālu.

Jautājums par jaunām partijām būs aktuāls, kad būs kaut kāda nepieciešamība, vai kāda ārkārtēja situācija. Visu jau noteiks pieprasījums, un tas, vai būs cilvēki, kas ir gatavi startēt, kas ir līderi, kas grib kaut ko mainīt, kuriem ir piedāvājums un motivācija.

Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa ir paudusi, ka vēlas atjaunot Saeimas prestižu. Jūsuprāt, tas ir izdarāms šīs, 10.Saeimas laikā, kurā ap 60% ir jauni deputāti?

Šobrīd - jā, parlamenta prestižs ir ārkārtīgi zems. Saeima dažādu iemeslu dēļ atgādina miskasti, kurā visi samet visu kaut ko, kas citur neder. Faktiski Saeima ir mazmājiņa, kas reizēm ir jāattīra, vajag šinderu. Nu, Āboltiņa tagad uzņēmusies tādu lomu, nu, vajadzīgs, nu tad par to runājam.

Atšķirībā no Saeimas, piemēram, prezidenta reitings pie labāka vai sliktāka Zatlera izpildījuma ir trīsreiz augstāks. Līdz ar to jautājums ir, ap ko centrēt valsts attīstību.

Mazmājiņas ir jātīra. Tad var Saeimas spīkerei atstāt šo lomu, bet jautājumos par valsts attīstību varbūt vairāk ir jāiesaista prezidents, varbūt prezidenta ass ir tā, caur ko var iegūt lielāko sabiedrības uzticību, politisko stabilitāti, lielāku prestižu valsts varai, arī lielāku skaidrību.

Vai Vienotībai šobrīd ir iespējas varu realizēt, ienest šo jauno politisko kultūru, kvalitatīvo piedāvājumu, kas tika solīts?

Redziet, viens ir uzvarēt vēlēšanās, pavisam cits - šo uzvaras varu īstenot. Te, es domāju, ir Vienotības vājums. Laiks radīs, kā būs, tas ir no viņiem atkarīgs. Man neizskatās, ka tur kaut kas izveidosies tāds, ka lietas ies.

Vienotība ir šis Noasa šķirts varas elitei, pat visvecākajai. Teiksim, labi pazīstamā Sarmīte Ēlerte. Viņa tiek pasniegta kā jaunienācēja politikā. Nu kāda viņa jaunienācēja? Viņa ir visvecākā, iesīkstējusī politiskā elite. Visvecākā, kura vienkārši ir uzsēdusies kaut kur, lai turpinātu realizēt varu.

No Vienotības pašas ir atkarīgs, vai būs šie cilvēki, kas spēj šo jauno politisko piedāvājumu nest. Principā viss ir viņu pašu rokās.

Vienotībai tagad ir vara, ja viņi nekļūdīsies, ja viņi spēs pilnasinīgi izpildīt solījumus, tad nekādi tādi Vienotību apdraudoši jautājumi neradīsies. Ja viņi to neizpildīs, ja būs acīmredzami, ka šī varas partija smok un tās iekšējās pretrunas, kas jau tagad ir palielas, ja tās tādas saglabāsies, tad nekā arī nebūs, tad vēlētāji aizies pie tiem, kas visu laiku neskandalējas, tad arī radīsies jauns pieprasījums.

Kā vērtējat ZZS un Vienotības koalīciju? Vai šīs koalīcijas saknē jau nav ielikta „aplaušanās”, jo ir šie pretnostatījumi - Lembergs kā ZSS oligarhs un Vienotība, kas ir pret oligarhu varu? Vai ZZS būtu interesēta izveidot citu koalīciju?

Redziet, tas jau arī nav tik vienkārši. ZZS ir ļoti laba komanda, viņiem ir līderi, viņi pārstāv diezgan daudz viedokļu. Šobrīd viņi nosacīti spēlē otrā plāna lomu. Tas viņiem ļoti labi padodas un viņi tam arī ir ļoti piemēroti.

Protams, arī Lembergs kā personība ir ļoti spēcīgs un atšķirībā no Šķēles viņam piemīt ļoti liela tā sauktā sabiedriskā dimensiju – lai ko saka par viņu, tomēr sabiedrībā viņam ir ļoti liels atbalsts. Lembergs ir ļoti spēcīga figūra un sabiedrība viņu pieņem, neraugoties uz to, ka viņam tur ir kaut kādi kriminālprocesi. Aptaujas jau arī liecina, ka sabiedrība visus tos pret Lembergu vērstos procesus neuzskata par taisnu lietu, to uzskata par mēģināšanu izrēķināties ar cilvēku, un tas nestrādā pret Lembergu.

Runājot par valdības koalīciju, piekrītu Lembergam, domāju, ka ZZS kļūdījās, veidojot valdību. Viņi paņēma tās trīs ministrijas, kas tikai tērē, bet, nu nosacīti, tikai Satiksmes ministrija ir kaut kas vairāk. Faktiski pēc spēku sadalījuma ZZS bija jābūt vai nu vēl vismaz Ekonomikas ministrijai vai kādai no spēka ministrijām – Iekšlietu vai Aizsardzības.

Līdz ar to domāju, ka valdības izveidošana un portfeļu sadalījums bija kļūda, un varbūt pat tā bija Vienotības kļūda, jo tagad ZZS ļoti vienkārši saka: „Vot, šito labklājību, veselību mēs neaiztiekam.”

Tā ka tur ir sarežģīti, un pati šīs valdības konstrukcija ielika sevī kaut kādu problēmu. Kam problēmu? Grūti pateikt, it kā ZZS, bet beigās īstenībā varbūt Dombrovskim un Vienotībai.

Tas, ka Vienotība un ZZS strīdas, ir normāli, viņi nav viena partija, normāla ir šī viedokļu atšķirība. Politika jau arī nedrīkst būt garlaicīga - ja, ieslēdzot politisko raidījumu, mušas sprāgst, tad, protams, ir labi, nav dihlofoss jāpērk, bet principā par garlaicīgu.

Jūs šobrīd redzat bīstamību Dombrovska valdības stabilitātei?

Tagad tie lielie jautājumi koalīcijā ir, kā veiks šo budžeta konsolidāciju par 50 miljoniem latu un kāda būs ilgtermiņa ietekme, un kā tiks galā ar Valsts prezidenta vēlēšanām.

Principā, ja prezidenta vēlēšanās par jauno prezidentu vienoti nobalsos valdošā koalīcija, tad viss ir pilnīgi skaidrs - tad koalīcija turpinās pastāvēt. Savukārt, ja Valsts prezidentu iebalsos jebkurā citā kombinācijā, kādai no varas partijām piedaloties ar opozīcijas balsīm, ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kādā laikā šī valdība mainīsies.

Tad jaunais prezidents nosauks citu premjera kandidātu?

Nē, tas vienkārši tad parādīs, ka partijām ir iespējams vienoties citos līmeņos par ļoti būtiskiem jautājumiem.

Kā jūs redzat šo diskusija par Valsts prezidentu, kas jau ir sākusies? Vai tā sabiedrību paglābs no tā, ka, tāpat kā izvēloties Valdi Zatleru, kad pie varas bija jūsu toreiz pārstāvētā TP, vienošanās par īsto kandidātu tiek izdarīta Zooloģiskajā dārzā?

Pirmais jautājums te ir par procedūru. Ja te atkal būs Saeimas balsošanas mašīna jeb, kā es to saucu, gaļas mašīna, kad deputāti balso, kā viņiem liek frakcijas vadība, tad tā ir viena situācija, kurš grib uz to gaļu pieteikties vai nē. Ir svarīgi, kāda būs šī balsošana, vai katrs deputāts varēs balsot brīvi, pēc savas sirdsapziņas, vai tas būs frakcijas gaļas mašīnas noteikts balsojums.

Manuprāt, pirmais, kas būtu jāpaziņo, lai prezidenta vēlēšanas būtu godīgas, ir vienošanās par šīs balsošanas, šīs gaļas mašīnas izslēgšanu. Vienotība varētu nākt ar šo iniciatīvu.

Tad var pieteikties kandidāti, pirmais, protams, ir Zatlers, lai gan arī tā Vienotības cimperlēšanās ap viņa nosaukšanu savā ziņā ir Zatlera nodevība. Vienotībai jau šobrīd būtu jādefinē, ka viņi atbalsta Zatleru kā kandidātu, un tad var izvirzīt jautājumu, vai Zatlers ir vienīgais kandidāts.

Jūsuprāt, Zatlera pārvēlēšana nav droša?

Zatleram ir handikaps, viņam ir lielas izredzes ieņemt šo amatu atkārtoti. Tas, ka Zatlers būs pirmais no kandidātiem, ir acīm redzami un viņam ir vislabākās izredzes. Vienīgi es domāju, ka ar šo klīrēšanos par to, vai kandidēs vai nē, viņš pats samazina savas izredzes. Tas, ko gribētos zināt, ir - kā viņš vērtē šo savu līdzšinējo prezidenta ciklu, kas nav izdevies un ko viņš grasās darīt uz priekšu.

Mans vērtējums par viņu kā prezidentu nekad nav mainījies, bet tas, ka viņš centies savu iespēju robežās Valsts prezidenta amatu realizēt, to es atzīstu. Jautājums, vai viņa iespējas un kompetences ir tas, kas ir pietiekami.

Kad diskusijai par prezidentu jāsākas, Saeimas spīkere uz to jau ir mudinājusi?

Jebkura diskusija sabiedrībā prasa ilgāku sagatavošanos, tas nav tā vienkārši - šodien izdomāju, kandidēšu par prezidentu un uz priekšu. Reāli, manuprāt, šī diskusija sāksies martā, jo tagad valdībai jātiek skaidrībā par 50 miljonu latu konsolidāciju, un termiņš prezidenta kandidātiem vēl ir garš.

Vai tad nebija tā, ka jūs pirms iepriekšējām Valsts prezidenta vēlēšanām gatavojāt Zatleru?

Darbs ar Zatleru sākas divas nedēļas pirms viņa izvirzīšanas, stunda tika veltīta Satversmes iepazīšanai, un tā viņam ļoti patika. Principā Zatlers toreiz bija negatavs un bija liels nospiedums, kas nāca līdzi. Viņš toreiz bija pilnīgi negatavs, jo tas viss notika ļoti ātri un principā bija ļoti slikti.

Ja mēs runājam par kandidātiem, vai varat nosaukt tos cilvēkus, kurus redzat pretendējam uz šo amatu?

Vaira Vīķe-Freiberga var atkal kandidēt, jo Satversme viņai to neliedz. Spēcīgs kandidāts ir Andris Piebalgs, ļoti spēcīgs, man liekas. Brīnišķīgs prezidents būtu Aivars Lembergs. Protams, ir arī Vienotībā cilvēki, bet Vienotība nosita savu spēcīgāko kandidātu, kas varēja kā kompromiss iziet, paņemot Saeimas priekšsēdētaja amatu.

Runājat par Āboltiņu?

Jā, tieši tā. Vienotība būtu gudri izspēlējusi, ja Saskaņas centram piedāvātu Saeimas spīkera amatu un Āboltiņa tiktu virzīta Valsts prezidenta amatam. Ja Vienotība šo žestu būtu veikusi, tad Āboltiņa tagad kā kompromisa figūra varētu pretendēt uz Valsts prezidenta amatu. Viņa kā kompromisa figūra būtu pieņemama arī Lembergam, un arī Saskaņa tad varētu viņu atbalstīt. Tagad tas, protams, vairs nav iespējams.

Kā ar citiem valdošo partiju kandidātiem – Ēlerti, Ojāru Kalniņu, Gundaru Daudzi, Raimondu Vējoni?

Ēlerte, domāju, tikai savos sapņos kvafilicējas Valsts prezidenta amatam. Katrai parādībai ir pozitīvais un negatīvais. Viņa ir daudz laba valstij darījusi, bet šobrīd viņa drīzāk ir negatīva parādība un, domāju, ka viņa arī vienkārši nekvalificējas. Es vispār nedomāju, ka šajās prezidenta vēlēšanās var startēt partiju kandidāts, nedomāju, ka tas ies cauri.

Vēl viena nopietna kandidāte, kas tiek minēta, ir Valsts kontroliere Inguna Sudraba. Kuluāros runā, ka jūs viņai palīdzat sagatavoties startam uz šo amatu, ka jums ir kopīgas tikšanās.

Jā, Sudraba ir viena no ļoti spēcīgām kandidātēm. Taču, ja viņa man prasītu rekomendāciju, es neieteiktu startēt, ja nav šīs politiskās vienošanās par gaļas mašīnas izslēgšanu. Ja ir vienošanās par gaļas mašīnas izslēgšanu, par godīgu cīņu uz prezidenta amatu, tad Sudraba ar savu pieredzei, reputāciju, piedāvājumu var godīgi salīdzināties, tad jā.

Sudrabai nešaubīgi ir potenciāls, viņa nešaubīgi ir bagāts, spēcīgs, intelektuāls cilvēks, viņā ir jaušams spēks un enerģija, ir viss, kas nepieciešams, bet - kā to visu salikt, kā noformulēt? Potenciāls Sudrabai ir milzīgs, viens no lielākajiem patlaban Latvijā, kas gan ir pārbaudīts vienā amatā. Viņa ir spēcīgākā figūra uz politiskās skatuves.

Tad jūs viņai iesakāt piekrist kandidēšanai?

Nē, nu, ja šeit nebūs šīs vienošanās par gaļas mašīnas izslēgšanu un godīgu sacensību, tad pie šiem pašreizējiem spēles noteikumiem es viņai teiktu: „Nu nē, Ingūna, nav, un miskastē līst nevajag.”

Seko mums