„Bija cienījami ebreji, un bija alkatīgi krievžīdi”: jaunais romāns „Nauda” apraksta „Rimēviča” un „Austrumu bankas” saimnieku attiecības

PIETIEK
17.06.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

"43. nodaļa

Sen, tiešām sen Ilmāram Rimēvičam nebija gadījies satikt šo, kā nezinātājam varēja šķist, tik simpātisko, dzīvespriecīgo un komunikablo kungu aci pret aci, turklāt divatā vien.

“Austrumu bankas” padomes priekšsēdētāja vietnieks, bankas padomes priekšsēdētāja un lielākā akcionāra māsas vīrs, bankas valdes priekšsēdētāja vietnieka tēvs un bankas trešais lielākais akcionārs, tad vēl arī bankas Labdaru fonda padomes priekšsēdētājs un visbeidzot – vienas no Latvijas ebreju organizācijām vadītājs.

Rimēvičam nekad nebija bijis ne laika, ne intereses iedziļināties šajās Latvijas nedaudzo pārpalikušo ebreju aizrautīgajās nesaskaņās, kurās reizēm pa gaisu lidoja pat izrautu matu šķipsnas, taču to gan viņš zināja, ka Arkādijam Zaharenko šajos kašķos ir nozīmīga loma.

Vienu slavēts, otru nīsts, šis ārēji bezgala jaukais un patīkamais cilvēks bija nopietna figūra ne tikai pašmāju ebreju dzīvē vien. Kuram, ja ne Rimēvičam, bija zināt, ka tieši starptautisko ebreju organizāciju aizstāvība bija viens no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ “Austrumu banka” joprojām bija pie dzīvības. Atbrauca pie Puntiņa kunga un vēl citiem kungiem delegācija, pavaimanāja, padraudēja – un re, kā…

Zaharenko kungs tiešām bija komunikabls un smaidīgs, ar visiem bezgala draudzīgs, taču realitāte bija pilnīgi cita, un Rimēvičs to lieliski zināja. Patiesībā Arkādijs Zaharenko bija no tiem cilvēkiem, kam labāk pirkstus mutē nebāzt, – nokodīs ar visu roku vismaz līdz elkonim un pat uzdzert nepaprasīs.

Kas attiecās uz naudas lietām, tad to, ka Rimēvičam savulaik bija izdevies izspiest no “austrumnieku” krievžīdiem ikmēneša simtiņa maksājumu, viņš uzskatīja par vienu no saviem izcilākajiem, tā sacīt, sportiskajiem sasniegumiem. Tas bija apmēram tāpat kā pierunāt krokodilu atdot daļu no vistas, kas jau aprīta un pa pusei sagremota. Vai pitonu – atrīt trusīti.

Jā, jā, tieši krievžīdiem, citādi nepateiksi. Rimēvičs nebija nekāds antisemīts, taču viņš mūžā bija saticis dažādus ebrejus un labi zināja, ar ko tie var atšķirties. Bija principiāli ļaudis, kuri, neraugoties uz personiskām nesaskaņām, tomēr radīja zināmu cieņu un respektu. Un bija šādi te krievžīdi, no kuriem tāpat kā no katra otrā krievlatviešu uzņēmēja varēja sagaidīt jebkuru draņķību pat niecīgas summiņas vārdā.

Jau vecajos laikos Rimēvičs bija ar vāji slēptu nepatiku vērojis, kā šī krievžīdu ģimenīte, kura tālajos deviņdesmitajos savu “banku” bija sākusi kaut kā prihvatizēta bērnudārza ēkā, klientus bieži vien nevis vienkārši noslauc, bet nolupina kā sīpolus – tā, ka no klienta biznesa un īpašumiem pat apgrauzta serdīte pāri nepaliek.

Procenti, jauni procenti, soda naudas, ķīlu atņemšana – tā visa bija ierasta lieta Latvijas banku nozarē. Kamēr tev viss gāja labi, ar attiecībām jums viss bija kārtībā, bet, tikko kaut kas aizgāja greizi, no tevis nodīrāja visu un vēl ar uzviju.

Tomēr “Austrumu banka” izcēlās pat šajā vidē. Šie krievžīdi, kas sevī bija apvienojuši sliktākās īpašības, kuras slikti cilvēki piedēvēja abām nācijām, pilnā nopietnībā uzskatīja, ka viņiem ir tiesības ne tikai uz kredītu procentiem, bet arī uz daļu no savu klientu peļņas.

Laika gaitā bankas akcionāru sastāvs bija pamainījies. Visiem, kuri dzīvoja ilūzijās par to, kā “apvienotā žīdu nācija valda pasauli”, vajadzēja būt klāt, kad vieni no “Austrumu bankas” akcionāriem, izmantojot krīzes apstākļus, brutāli uzmeta otrus. Un kā vieni, tā otri bija tieši izredzētās tautas pārstāvji…

Bankas saimnieks gan jau daudzus gadus bija viens un tikai viens – Zaharenko sievasbrālis Leonīds Eserkins. Aukstas, ciniskas, bezbailīgas smadzenes, kuru īpašnieks necieta publicitāti un jau deviņdesmitajos gados bija slavens ar to, ka viņam attiecībās ar bandītiem nevajadzēja nekādu “rešalu” – pats visu spēja nokārtot ar visdažādākajām metodēm.

Rimēvičam gan par šo kungu bija zināms vēl šis tas – piemēram, skaidrs apliecinājums tam, ka nauda vien laimi nenes, it īpaši, ja tā bija sapelnīta šādā veidā. Sieva alkoholiķe, dēls narkomāns, kurš turklāt izraidīts no Amerikas un bijis spiests tur atstāt savu dēlu – Eserkina mazdēlu. Ebrejiem ģimene vienmēr bijusi īpaši svarīga, tāpēc Rimēvičs varēja aptuveni iedomāties, kā jutās Eserkins.

“Austrumnieki” atstādinātajam – bet ne atlaistajam! – Centrālās bankas prezidentam bija īpaši nesimpātiski vēl viena iemesla dēļ. Viņš Latvijā nezināja nevienu citu kredītiestādi, kuras saimnieki tik skaidri demonstrētu – šī nav mūsu valsts!

Jā, arī Rimēvičam te daudz kas nepatika. Arī Rimēvičs šeit ļoti bieži jutās kā ērglis kurkuļu dīķī – viņa vēriens un intelekts prasīja pilnīgi citus plašumus. Tomēr viņš novērtēja vietu, kas viņam nodrošināja statusu un iztiku, kamēr “Austrumu” krievžīdi gandrīz vai atklāti deklarēja: mums patiesībā nav nekāda sakara ar šo valsti, izņemot vienīgi to, ka mēs te kādu laiku sekmīgi varam taisīt biznesu!

Lūk, lūk – “kādu laiku”. Februārī šis “kāds laiks” bija beidzies. Bija gan nolemts “austrumniekus” pasaudzēt, taču, kur malku cērt, tur skaidas lec. Melnais caurums, kurš stingri atbilstoši Rimēviča plānam sevī iesūca “CBLV banku”, gandrīz, gandrīz parāva līdzi arī Eserkina un Zaharenko lolojumu – un nekādi starptautisko ebreju kantoru aizlūgumi nebūtu palīdzējuši. Iespējams, būtu arī parāvis, ja ne krievžīdu īpašie talanti, – Rimēvičs bija pārliecināts, ka viņi būs gatavi uz jebkuru nelietību, lai paglābtu savu biznesu, un nekļūdījās.

Nauda no “Austrumu bankas” plūda prom fantastiskos apmēros. Sūci vajadzēja aizdambēt, un eserkini-zaharenki izdomāja vēl fantastiskāku veidu, kā to panākt. Apmēram mēnesi pēc Rimēviča negadījuma un “CBLV” faktiskās slēgšanas “austrumnieki” visiem saviem “aizdomīgajiem” – faktiski tiem, kuriem kontos bija nauda, – nerezidentu klientiem paziņoja, ka sāks viņu pārbaudi. Un pārbaudes laikā konti, protams, nebūs pieejami…

Vēl vairāk, krievžīdi izdomāja novatorisku veidu, kā vēl uz atvadām nopelnīt uz šiem klientiem, kurus viņiem tāpat nāktos zaudēt. Par konta apkalpošanu katru mēnesi no klienta tiek iekasēti tūkstoš eiro, kas bija vismaz desmitreiz vairāk nekā vidējās tirgus cenas, bet par tādu maksājumu dokumentu iesniegšanu, kurus banka var nepieņemt, – pieci simti.

Citiem vārdiem sakot, “austrumnieki” savus klientus nolika situācijā, kad viņu konti ir arestēti, no tiem katru mēnesi tiek ieturēti tūkstoš eiro un vēl piecsimt eiro par katru dokumentu, ko banka pēc saviem uzskatiem nepieņem. Vienoties nevar, sniegt prasību tiesā nevar, jo nav vēl beigusies nerezidentu “tīrības” pārbaude, kuru apstiprinās visi sargsuņi, ieskaitot uzraudzību, ko vada tas pats Puntiņa kungs.

Tā nu krievžīdu klienti mēnešu mēnešiem varēja noskatīties, kā viņu kontus pamazām iztīra pati banka un kā viņu pašu biznesi bez iesaldētās naudas iet dibenā. Turklāt pat paši bankas darbinieki intensīvi izplatīja baumas, ka no tās palikusi pāri tikai čaula, un arī tas bija precīzs un cinisks aprēķins.

Rimēvičs labi varēja iedomāties šāda “Austrumu bankas” klienta noskaņu: tevi drāž visos iespējamos veidos, tu jau sāc domāt, ka būsi pazaudējis pilnīgi visu – un tad pie tevis piesakās kāds krievžīdu pārstāvis, kurš saka: tā un tā, iemaksā tik un tik, lai tavs konts tiktu atsaldēts, un vēl atdod mums, piemēram, trīsdesmit procentus, lai saņemtu pārējo – vai varbūt arī nesaņemtu, bet uz dažiem gadiem noliktu depozītā…

Žēl gan Rimēvičam šo “austrumnieku” klientu nebija ne kripatas, – paši labi zināja, kur bāžas ar savu nez kur nez kā iegūto naudu. Savulaik viņš savu iespēju robežās šiem eserkiniem bija palīdzējis – vai, pareizāk sakot, nedarījis neko sliktu –, jo pēc zināmām pārrunām un variantu demonstrēšanas šie bija sākuši kārtīgi maksāt ikmēneša nodevu. Bet tagad… tagad bija cita runa.

– Sveicināti, Zaharenko kungs, mums vajadzētu vienu svarīgu lietu pārrunāt! – Rimēvičs vērsās pie viņam iepretim sēdošā kunga ar kuplo sirmu matu cekulu un tam piesprausto ebreju cepurīti. – Ļoti svarīgu mums visiem. Svarīgu un izdevīgu."

Seko mums