Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Būs pasaka ar laimīgām beigām?

Ivars Zariņš, Saeimas deputāts
01.03.2017.
Komentāri (27)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Notiekošā jezga nodokļu likumdošanā ir nogurdinoša visām iesaistītajām pusēm – dažus tā dzen izmisumā, dažus saērcina līdz bezcerībai. Vai ir pamats cerībām, ka drīz tas beigsies? Cerības ir! Pamata – nav…

Kādēļ tā? Viss ir skaudri vienkārši, ja vien notiekošo (sagaidāmo) vērtē caur realitātes, nevis verbālās ilūzijas (solījumu) prizmu.

Vispirms par cerībām. Mums apņēmīgi tiek solīts, ka nebeidzamajai nodokļu jezgai nu tiks darīts gals - beidzot mums ir simtiem tūkstošu vērts Pasaules bankas pētījums par Latvijas nodokļu sistēmu, valdība taisās sēsties pie viena galda ar sociālajiem partneriem un par visu vienoties, un uz aprīli mums tiek solīts skaidrs un loģisks nodokļu ietvars – sistēmisks ilgtspējīgs risinājums, uz kuru varēs paļauties. Uzņēmēju pārstāvji ar cerībām jau ir sagatavojuši savus priekšlikumus un tiek uzklausīti. Tūlīt, tūlīt, un šis gadiem ilgušais nodokļu maksātāju murgs būs pagātnē. Vai tiešām?

Par ko ir stāsts?

Kas tad mainīsies pēc visām šīm pārrunām un priekšlikumiem? Vai valdība uzzinās kaut ko jaunu, nebijušu, kas vēl nav bijis izdiskutēts un tai nezināms, lai beidzot nāktu apskaidrība, kas ir jāizdara? Viss taču zināms ir jau sen. Malts un viļāts tiek jau gadiem: nodokļu slogs darbaspēkam jāsamazina, lai mazinātu tiešās ražošanas izmaksas un vēlmi “optimizēt” tās; reinvestētā peļņa nav jāapliek ar nodokli, lai motivētu ieguldīt attīstībā, nevis notērēt nopelnīto; pašvaldību finansējums jāveido, ietverot tajā nodokļu ieņēmumus no uzņēmējdarbības (UIN vai vēl labāk - PVN), lai motivētu pašvaldības veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā un noņemtu spiedienu no pašvaldību budžetiem, kas būs saistīts ar darbaspēka nodokļu samazinājumu; reversā PVN ieviešana tur, kur būtiski var samazināt izkrāpšanas shēmas; autoceļu fonda izveide utt.

Un pats galvenais – nodokļu sistēmai ir jābūt stabilai un paredzamai, skaidri un vienkārši administrējamai, jo sevišķi attiecībā uz mazo biznesu, kuru no nodokļu administrēšanas sloga vispār vajadzētu maksimāli atbrīvot, pārliekot to uz Valsts ieņēmumu dienesta pleciem (jā, jā!): VID būtu jātransformējas no godīgo uzņēmēju drauda par draugu un palīgu, tādejādi nevis apgrūtinot, bet gan stiprinot Latvijas uzņēmumu konkurētspēju - kā to jau dara mūsu ziemeļu kaimiņi.

Trīs smagi akmeņi koalīcijas kaķēnam

Balstīt savas cerības uz to, ka ilgi gaidītais rezultāts beidzot tiks panākts, pateicoties tam, ka koalīcijā ir mainījies varas centrs, teiksim tā, - ir ļoti optimistiski. Patiesībā koalīcijai paveikt kaut ko tādu (nevis tikai sasolīt) būs grūtāk nekā jebkad iepriekš. Un tam ir vairāki iemesli.

Pirmais - situācija pašā koalīcijā. Paradoksāli, bet tas, cik sakarīgs būs koalīcijas piedāvājums, ir atkarīgs no tā, cik vāji un nepārliecināti par sevi un savu nākotni ir vadošās partijas koalīcijas partneri. Jo sevišķi Vienotība. Ja tā sevi ir jau norakstījusi, tad tās politiskajā dienas kārtībā būs īstermiņa intereses - kā pēc iespējas izdevīgāk pārdot savu mirstošo miesu (balsis), gūstot no tā sev lielāku labumu. Visērtāk tas būs iespējams, piespēlējot vadošā partnera plāniem, protams, no sākuma patielējoties, uzsitot par to cenu - visdrīzāk labklājības ministra izteikumi par “sociālā budžeta” ilgtspēju ir tā prelūdija, bet par ko tiks aizmirsts, tiklīdz starp “partneriem” būs “sadīlots” vajadzīgais rezultāts.

Savukārt, ja “partneriem” būs spēki un ticība savai politiskajai nākotnei, kaut ko “sadīlot” būs krietni grūtāk, jo koalīcijas partneri tā vien sapņo kā viens otru varētu paklupināt, jo to elektorāts pārklājas un atbalstu sev var vairot, rafinēti klupinot savu “partneri” (sevišķi, ja tas pret tevi agrāk ir rīkojies tāpat...) - to uzskatāmi parādīja nesenā nodokļu jezga gadu mijā.

Jā, var jau pamatoti cerēt, ka “partneri” ir pietiekoši vāji un pietiekoši labi apzinās savu vietu koalīcijā, taču šādā situācijā ir pamatoti aizdomāties – kā tad ar šādiem “partneriem” būs iespējams īstenot skaisti “sadīloto” rezultātu?

Otrais – reālā budžeta situācija. Pat, ja koalīcijas partneriem izdosies saplūst vienotā vēlmē padarīt nodokļu sistēmu loģiskāku un “draudzīgāku”, nav iespējams izveidot stabilu un paredzamu nodokļu ietvaru, ja netiek nodrošināts risinājums līdz šim koalīcijas ignorētajiem un tāpēc samilzušajiem izaicinājumiem – speciālā budžeta (pensiju) ilgtspēja, sabrūkošais ceļu tīkls, veselības aprūpe, nepietiekamais finansējums zinātnei, u.c. Un tie ir simtus miljonu eiro lieli caurumi. Taču tiem ne tikai netiek piedāvāts risinājums, - nav pat sajēgas kā to risināt. Labākajā gadījumā tiek meklēts kārtējais ielāps.

Līdz ar to, pat, ja valdība arī īstenos kādas sen gaidītās nodokļu izmaiņas un kāda sabiedrības grupa uzelpos vai pat uzgavilēs - tas diemžēl nebūs sistēmisks, ilgtspējīgs risinājums, uz kuru varēs paļauties. Tas būs kārtējais ielāps īstermiņam – domājot ne tik daudz par nodokļu vides sakārtošanu un stabilitāti, cik par gaidāmajām vēlēšanām, lai būtu, ar ko atzīmēties. Un pēc tam atkal pēc ierastā scenārija – mainīt un lāpīt sastrādāto vai nepildīt sasolīto.

Trešais - vēlēšanu tuvums. Visi koalīcijas centieni “labākajā gadījumā” beigsies ar atsevišķu it kā “pozitīvu” un sen gaidītu lēmumu pieņemšanu, bet patiesībā būs tikai kā kosmētikas pūderis, lai aiz tā uz vēlēšanu brīdi noslēptu jau krietni sazilējušos nodokļu politikas izaicinājumus. Jo, lai patiešām atrisinātu “veiksmes stāsta” ielaistās sekas un nodrošinātu stabilu sistēmisku risinājumu, nepieciešams būs pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus, un tas, kurš virzīs šos lēmumus, ne tikai dos iespēju saviem “partneriem” paklupināt sevi, bet arī nostādīs sevi “zaudētāja pozīcijā”, un, kā tas ir labi saprotams, – pirms vēlēšanām neviens to nevēlēsies.

Hmm, cik gan pamatotas var būt sabiedrības cerības, ka šādā situācijā ir iespējams sagaidīt no koalīcijas sistēmiski pareizus atbildīgus lēmumus un pēc tam - arī to izpildi?

Labākajā (prasmīgākajā) izpildījumā tas izskatīsies šādi – lai radītu sistēmiska, ilgtspējīga risinājuma ilūziju, tiks piedāvātas vairākas sen gaidītas nodokļu izmaiņas, un, lai tās izskatītos pamatotas, to īstenošanai nepieciešamās nepopulārās vai neīstenojamās nodokļu reformas (nodokļu likmju celšana, vai piemēram atbilstoša finansējuma nodrošināšana Valsts autoceļu fondam, utt.) tiks paredzēts veikt kaut kad nākotnē (visdrīzāk - pēc vēlēšanām). Un, kā tas tālāk tiks (netiks) īstenots realitātē, - to jau mēs zinām, kaut vai no nesenajiem notikumiem gadu mijā ar jezgu ap minimālajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un mikrouzņēmuma nodokli.

Turklāt, lai cik pārdomātas un sistēmiski pareizas būs nodokļu reformas, bez atbilstošām nozaru reformām, pirmkārt jau, veselības aprūpē un izglītībā tās nedos vajadzīgo risinājumu, tās nebūs ilgtspējīgas.

Kur slēpjas ļaunās fejas burvestība?

Kā to pierāda reālā dzīve, šajā situācijā, kurā visi valsts procesi ir loģiski novesti sistēmiskā strupceļā - “izspolē uz vietas” vai neproduktīvi cirkulē gluži kā naktstauriņi ap liesmu, nav iespējams rast risinājumu, cenšoties “uzlabot” pašus šos procesus vai cenšoties optimizēt tiem apstākļus – pieņemot jaunus likumus, radot jaunas struktūras un procedūras, vai vēl kaut kur Latvijai iestājoties, vai vēl pasūtot kādu pētījumu. Tā visa ir un būs neproduktīva resursu un laika šķiešana. Tas ir tāpat kā censties izaudzēt kviešus laukā, kurā ir saaugušas tikai vārpatas – lai kā censtos to laistīt, kultivēt, barot – kviešus neizaudzēt, augs tikai leknākas vārpatas.

Tāpēc ir nepieciešamas darbības (izmaiņas), kas maina politisko sistēmu tajā līmenī, kurā sakņojas un uz kuru balstās visi šie procesi, šo procesu loģika un virzība. Un proti - demokrātiskā iekārtā tas, kas nodrošina politisko lēmumu kvalitāti, to atbilstību sabiedrības interesēm, ir politisko viedokļu konkurence – no vienas puses, un iespēja izvēlēties labāko no viedokļiem – no otras puses, tādejādi motivējot politisko sāncensību un panākot aizvien labāku piedāvājumu sabiedrības interesēs.

Tas izskaidro esošās situācijas problemātiku, kad varas (viedokļa) monopola apstākļos demokrātija kā efektīva valsts pārvaldes forma nav iespējama, un mums tās arī nav - tā ir pārvērtusies liekulīgā plutokrātijā, kas tiek piesegta ar tai paklausīgiem varas priekšstāvjiem, kurus tautai dod izvēlēties, tādejādi radot demokrātijas ilūziju.

Lai spētu noturēt varas monopolu, “skaldi un valdi princips” tiek īstenots līdz pat histēriskiem uzstādījumiem (kaut vai atceroties pagājušās Saeimas vēlēšanas) - sašķeļot sabiedrību gandrīz vai naidīgās nometnēs, tādejādi panākot vienīgo iespējamo varas kombināciju un līdz ar to – varas monopolu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā atbrīvoties no ļaunās burvestības?

Diemžēl ir naivi cerēt uz kādu jaunu “pareizo” politisko spēku (kārtējo reizi), kurš uznāks uz Latvijas politiskās skatuves un mainīs situāciju - mēs jau to esam pieredzējuši ne reizi vien un labi zinām, ar ko tas viss beigsies. Tas ir neizbēgami un likumsakarīgi, jo varas likumi darbojas vienādi uz visiem politiskajiem spēkiem, tieši tāpat kā dabā darbojās fizikas likumi – jebkurš, lai arī cik augsti mests akmens (partija ar “augstiem politiskajiem uzstādījumiem”), kritīs un atsitīsies pret zemes dubļiem, ja vien nebūs pretspēka, kas to attur no kritiena. Uz demokrātiskiem principiem veidotā politiskā iekārtā šāds spēks ir – tā ir politiskā konkurence. Latvijā tās nav, pateicoties novilktajām “sarkanajām līnijām”.

“Pareizo” partiju politiskajā nišā konkurence nevar izveidoties – jo tajā ir iesēdies varas monopols, līdz ar to jauns “pareizais” politiskais spēks var veidoties, vien uzlasot to, kas palicis no varas monopola neuzlasīts (tas dod salīdzinoši nenozīmīgu varas pārstāvniecību – rezultātā to var ignorēt ). Un pat situācijā, kad jaunajam, “pareizajam” spēkam ir izdevies atšķelt no varas monopola elektorāta bāzes pavisam krietnu “gabalu” (kā tas savulaik izdevās Zatlera reformu partijai uz ārkārtas Saeimas vēlēšanām) – tas rada tikai veltīgas sabiedrības cerības un kārtējo vilšanos, jo, kā to parāda reālā dzīve, šajā gadījumā tas vienkārši tiek paņemts varas monopolu turošo partiju apritē (jo nav iespējama nekāda cita sadarbība (koalīcija) pie novilktām sarkanajām līnijām), un kā starp dzirnakmeņiem tas tiek sadrupināts un asimilēts.

Tāpēc vienīgais veids, kā nodrošināt pilnasinīgu politisko konkurenci un ļaut demokrātijai atdzimt Latvijas politiskajā vidē, ir - noārdīt šīs “sarkanās līnijas” un izjaukt varas monopolu, piespiežot visus politiskos spēkus sacensties savā starpā, lai varētu nokļūt pie varas. Tas ir – politiķiem nāksies strādāt un gatavot tādu politisko piedāvājumu, kas spētu baudīt lielāku tautas uzticību nekā konkurentu piedāvājums, kā arī beidzot nāksies atbildēt par savu solījumu izpildi sabiedrībai – nāksies tos pildīt, jo citādāk sabiedrībai būs iespējams izvēlēsies kādu citu, bet skaisto (vai cinisko) solītāju aizsūtīt politiskajā mēslainē.

Tagad, ar novilktajām sarkanajām līnijām tas nav iespējams (un tieši tādēļ tās tiek uzturētas). Tādejādi pie varas var būt jebkurš nīkulis, nejēga vai pat nelietis (ja vien nav pieķerts).

Burvju pārvērtības laimīgām beigām

Reālistiski vērtējot esošo situāciju, lai cik tas kādam nepatiktu - vienīgais politiskais spēks, kas spētu saārdīt esošo valsts varas monopolu un likt sākt darboties varas svārstam, kā tam ir jādarbojas demokrātiskā valsts iekārtā, ir “Saskaņa”, jo tai ir pietiekoši liela politiskā gravitācija un esošajam varas monopolam to nav iespējams asimilēt, jo “Saskaņa” neatrodas vienā nišā ar to, un tai nedraud būt samaltai varas monopola dzirnavās, tieši otrādi – pateicoties “Saskaņas” iesaistei, nodrošinot pilnasinīgu politisko konkurenci, rodas iespēja veidot dažādas varas alternatīvas.

Tas savukārt nākošajā solī, jau uz bijušās varas koalīcijas drupām rada iespēju veidoties jauniem “pareizajiem” politiskajiem spēkiem, kuriem nu jau būs iespējams ieņemt paliekošu vietu agrākajā varas monopola nišā. Un, ja politiskajā konkurences cīņā tie ar savu darbību spēs iemantot sabiedrības atbalstu, tad arī iegūt nozīmīgu politisko gravitāciju un likt varas svārstam turpināt savu kustību, nodrošinot sabiedrībai iespēju izvēlēties labāko, ko tā ir pelnījusi.

Ja jau igauņiem tas ir izdevies, tātad kaut kad izdosies arī mums.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...