Iesaki rakstu: 
Aģitācijā par jaunām metodēm latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot pilsonības likumu, varturi ir iesaistījuši kādreizējo Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku. Bijusī žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4.maija Latvijas tapšanu nežēlīgi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijām doti treknrakstā.
„Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.”
Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923 – 2005)? Rietumu avoti sniedz šādas ziņas: dzimis kolchoza priekšsēdētāja ģimenē mazā Pievolgas sādžā. Pēc īsa karadienesta, vēstures studijām Jaroslavļas pedagoģiskajā institūtā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aģitācijas un propagandas darbā. Atšķirībā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar Rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektīvu. Tikai šī fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacītā brīvībā.
„Un – kurš cīnījās, lai Molotova – Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova – Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers… Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šīs lēmums, ka Molotova – Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam.
Rietumi pastāvīgi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzīgo vienošanos 1939.gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas līderiem vajadzēja uz šo reaģēt, un tie arī reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija nav uzbrukusi Latvijai, civiliedzīvotāji nav slepkavoti un izsūtīti, Latvijas teritorija nav pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlīdzīgi. Perestroikas rezultātā LPSR kliķe tika pasargāta, par ko tad arī Aleksandram Jakovļevam tovārišči pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).
Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk”.
„Jūs” neapšaubāmi par Latvijas okupāciju būtu klusējuši, taču Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība un mazākas patriotu grupas klusēt tikpat neapšaubāmi negrasījās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbību. Rezultātā 1990.gada 4.maijā LPSR Augstākajā Padomē sēdošie čekas aģenti saņēma pavēli balsot „par”. Krievu armija negāja ārā, kamēr nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešām piedāvā zemi un pilsonību.
Kā dzirdēts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Habsburga vizīte, lai ieskaidrotu L(PS)R līderiem, ka no 18. novembra atteikties tomēr nevarēs.
„Bet – pats galvenais – es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā”.
Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.
„Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu … no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki… Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams”.
Prātīgs vīrs, nav ko piebilst. Ar šodienas acīm raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spēlējuši precīzi. Krievijas interesēs, protams. Tā ka Kosteņeckas sajūsma latviešiem nebūs saprotama.
„Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem”.
„Starp latviešiem” nekāda šķelšanās nav manāma. Tovārišči gan tādi nervozi.
Kosteņecka piemin „čekas pirkstu” (faktiski visam, kas nebija saistīts ar Latvijas Tautas frontes „ģenerālo līniju”) un atgādina, ka 30 000 cilvēku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamību, Latvijas pilsonība nepienācās, bija reģistrējušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti.
Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadībā saskatīt patiesi nav grūti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars; Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstīt personalizētus nekrologus Leonīdam Brežņevam; Sandra Kalniete ar „neiespējamu” biogrāfiju- no padomju varas ienaidnieku ģimenes līdz LPSR Mākslinieku savienības [ģenerāl]sekretārei (1987-1990) un sekretārei izdevniecībā „Liesma” (1985-1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drīz pēc ievēlēšanas LTF domē, citi krievu ziķerdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā “starp dzirnakmeņiem”…
Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reģistrācija notika līdzīgi kā Igaunijā un mūsu apstākļos interesēja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzīvesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu „solījumu” automātiski piešķirt Latvijas pilsonību PSRS pārvietotajām personām.
Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradīs piekrišanu valdošās kliķes vidē. Tautai tomēr jāzina patiesība, un tā ir īsa- nekādas Latvijas vēl nav…
* Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
