Iesaki rakstu: 
Aģitācijā par jaunām metodēm latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot pilsonības likumu, varturi ir iesaistījuši kādreizējo Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku. Bijusī žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4.maija Latvijas tapšanu nežēlīgi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijām doti treknrakstā.
„Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.”
Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923 – 2005)? Rietumu avoti sniedz šādas ziņas: dzimis kolchoza priekšsēdētāja ģimenē mazā Pievolgas sādžā. Pēc īsa karadienesta, vēstures studijām Jaroslavļas pedagoģiskajā institūtā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aģitācijas un propagandas darbā. Atšķirībā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar Rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektīvu. Tikai šī fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacītā brīvībā.
„Un – kurš cīnījās, lai Molotova – Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova – Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers… Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šīs lēmums, ka Molotova – Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam.
Rietumi pastāvīgi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzīgo vienošanos 1939.gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas līderiem vajadzēja uz šo reaģēt, un tie arī reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija nav uzbrukusi Latvijai, civiliedzīvotāji nav slepkavoti un izsūtīti, Latvijas teritorija nav pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlīdzīgi. Perestroikas rezultātā LPSR kliķe tika pasargāta, par ko tad arī Aleksandram Jakovļevam tovārišči pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).
Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk”.
„Jūs” neapšaubāmi par Latvijas okupāciju būtu klusējuši, taču Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība un mazākas patriotu grupas klusēt tikpat neapšaubāmi negrasījās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbību. Rezultātā 1990.gada 4.maijā LPSR Augstākajā Padomē sēdošie čekas aģenti saņēma pavēli balsot „par”. Krievu armija negāja ārā, kamēr nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešām piedāvā zemi un pilsonību.
Kā dzirdēts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Habsburga vizīte, lai ieskaidrotu L(PS)R līderiem, ka no 18. novembra atteikties tomēr nevarēs.
„Bet – pats galvenais – es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā”.
Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.
„Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu … no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki… Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams”.
Prātīgs vīrs, nav ko piebilst. Ar šodienas acīm raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spēlējuši precīzi. Krievijas interesēs, protams. Tā ka Kosteņeckas sajūsma latviešiem nebūs saprotama.
„Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem”.
„Starp latviešiem” nekāda šķelšanās nav manāma. Tovārišči gan tādi nervozi.
Kosteņecka piemin „čekas pirkstu” (faktiski visam, kas nebija saistīts ar Latvijas Tautas frontes „ģenerālo līniju”) un atgādina, ka 30 000 cilvēku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamību, Latvijas pilsonība nepienācās, bija reģistrējušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti.
Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadībā saskatīt patiesi nav grūti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars; Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstīt personalizētus nekrologus Leonīdam Brežņevam; Sandra Kalniete ar „neiespējamu” biogrāfiju- no padomju varas ienaidnieku ģimenes līdz LPSR Mākslinieku savienības [ģenerāl]sekretārei (1987-1990) un sekretārei izdevniecībā „Liesma” (1985-1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drīz pēc ievēlēšanas LTF domē, citi krievu ziķerdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā “starp dzirnakmeņiem”…
Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reģistrācija notika līdzīgi kā Igaunijā un mūsu apstākļos interesēja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzīvesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu „solījumu” automātiski piešķirt Latvijas pilsonību PSRS pārvietotajām personām.
Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradīs piekrišanu valdošās kliķes vidē. Tautai tomēr jāzina patiesība, un tā ir īsa- nekādas Latvijas vēl nav…
* Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
