Iesaki rakstu: 
Daudzi brīnās, arī es, par to, ka cilvēkus nav iespējams pārliecināt, viņiem ir grūti izskaidrot, un viņi bieži nespēj saprast pat vienkāršas un elementāras lietas. Rodas loģisks jautājums, kāpēc tā ir? Iespējams, lai to saprastu, ir jāielūkojas šai līdzībā.
Cilvēka dzīvi var salīdzināt ar vilcienu. Cilvēks ir kā vilciens, uzlikts uz sliedēm. Uz kādām sliedēm uzlikts, pa tādām arī brauc vai pat ir spiests braukt.
Lai cilvēks nokļūtu uz citām sliedēm, tās, pa kurām viņš brauc, ir jāizjauc vai jāsabojā. Tad ir risks «noiet no sliedēm». Ja izdodas izmantot kādu sliežu pārmiju, tad ir iespējams izvairīties no «noiešanas no sliedēm».
Nokļuvis uz citām sliedēm, tas atkal ir spējīgs braukt tikai pa tām. Cilvēks nespēj ik pa brīdim mainīt sliedes, pa kurām brauc atbilstoši vēlmēm, vajadzībām un apstākļiem.
Kamēr sliedes kāds neizjauc vai ar pārmijas palīdzību kāds ārējs spēks vai cilvēks pats nenovirza vilcienu uz citām sliedēm, gribi vai negribi, ātrāk vai lēnāk, bet nākas vien braukt pa tām sliedēm, uz kurām esi. Tā braucot, iespējams iebraukt arī strupceļā. Viss atkarīgs, no kurienes un uz kurieni ved konkrētās sliedes. Tas attiecas ne tikai uz privātpersonām, bet arī uz valstīm, reģioniem, politiskajām partijām, uzņēmējiem un citiem veidojumiem.
Citā vilcienā
Pirms kāda laika esmu dažādos locījumos šo vilciena būšanu aplūkojis no nedaudz citiem aspektiem, kur līdzībā rakstīju, ka mēs atrodamies it kā vilcienā. Tai vilcienā, kurā esam, ir dažāda komforta līmeņa vagoni. Braucot cīnāmies par vietu labākā vagonā, grūstoties ar elkoņiem un liekot cits citam priekšā kāju plēšamies par guļvietu vai sēdvietu pie loga.
Bet, neatkarīgi no tā, kādā vietā mums izdosies iekārtoties, galapunktā visi būsim vienādi, un daudziem vilciena galapunkts ir Maskavā.
Iespējams, ka pa šiem gadiem, kopš rakstīju par vilcienu, vairums no mums ir pamanījies pārsēsties citā vilcienā, kuram galapunkts ir Brisele, bet skaidras ziņas, kurp patiesībā dodamies, man nav. No kurienes braucam ir zināms, bet kurp – neņemos apgalvot. Iespējams, ka tas būs kāds strupceļš kaut vai minētajā Briselē. Iespējams, ka zem mums riteņi klaudz uz nekurieni.
Pat, ja apzinies, ka tavas sliedes ir tev nevēlamas, pat, ja esi pārliecināts, ka nevēlies pa tām vairs braukt, bez speciālas piepūles nav iespējams pārsēsties uz citām.
Ir gana daudz gadījumu, kad mūs varmācīgi pārsēdina, bet šeit es runāju par mūsu brīvprātīgajiem lēmumiem un to risinājumiem, ne par to, kā ar mums manipulē, kā mēs pieļaujam, ka ar mums manipulē, un kā mūs pat vardarbīgi iesēdina kādā vagonā.
Kolektīvs
Var jau papūlēties uzmeistarot kādu sliežu pārmiju un pārbraukt uz citām sliedēm, bet tās vienalga būs sliedes. Tā nebūs pastaiga brīvā dabā bez noteikta virziena. Tās būs sliedes. Kaut arī citas, bet tomēr sliedes. Tāda ir mūsu dzīve. Dažreiz maldīgi domājam, ka kādi ir brīvi no sliedēm. Nē, viņi vienkārši pamanās biežāk izmantot un paši radīt dažādas sliežu pārmijas un tam paredzētas apgriešanās vietas.
Pat, ja cilvēks apzinās, ir pamanījis un saprot, ka viņš vairs negrib pa šīm sliedēm braukt, ka viņš grib dzīvot citādāk, arī tad viņš bez speciālas piepūles nevar pārsēsties, jo viņu pie šīm sliedēm tur radi, draugi, ģimene, kredīti, parādi, reliģiskā piederība, ieradumi, tradīcijas un citi cēloņi un sekas, kas neļauj cilvēkam, piemēram, atmest smēķēšanu vai pārstāt lietot alkoholu. Jo, ja viņš strādā kolektīvā, kur regulāri svin jubilejas, es ceru, ka man nav jāskaidro, ko saprotu ar «svin», un ja viņš nevēlas atrauties no kolektīva, lai kolektīvs pēc tam «neatrautu» viņu, radot emocionālu saspīlējumu savstarpējās darba attiecībās, tad cilvēks ir spiests dzīvot kolektīvā, kurš piekopj to, no kā viņš vēlas atbrīvoties. Viņam ir jāsamierinās, ka nebūs brīvs no dzeršanas. Kroga muzikantam ir tikai viens veids, kā pārstāt dzert, tas ir – nespēlēt krogā.
Pārmijas cilvēks meklē, panāk un uzbūvē, lai mainītu vidi, lai mainītu sliedes. Mainot sliedes, viņš nekļūst neatkarīgs, bieži nekļūst pat labāks, tomēr tās ir citas sliedes ar citu pasaules skatījumu un citām uzvedības un domāšanas normām. Un šīm citām sliedēm galapunkts, kurp tās ved un no kurienes tās nāk, ir citur nekā tām, pa kurām viņš brauca līdz šim un pēc inerces būtu varējis braukt vēl ilgi.
Taktiskās aplamības
Ja runā par to, kā pārsēsties no vienām sliedēm uz citām, tad tur ir vēl tādas nianses, kuras ar sliežu līdzību nevar ilustrēt, bet tās ir saprotamas arī bez sliežu un vagonu līdzības. Nav vēlams un taktiski ir aplami no viena vagona ielēkt citā, kurš virzās pa blakus sliedēm kādā stacijā vai dzelzceļa mezglu punktā.
Izdarīt to var, un arī tās būs izmaiņas, bet, ja vien tas ir praktiski iespējams, gudrāk ir kādu brīdi iepauzēt un, nokāpjot no vienām sliedēm, nesteigt tūlīt uzkāpt citām.
Visi esam redzējuši, kā putni lec no viena zara uz citu. Cilvēkam tas nav nedz labākais risinājums, nedz pareizākais. Šai procesā ir nepieciešama pauze. No viena zara ir jāatraujas, bet nedrīkst steigties piezemēties uz cita.
Piemēram, ja kāda sieviete aiziet no kāda vīrieša vai otrādi, tad nav prātīgi lēkt no viena zara uz citu, no vienas gultas citā. No viena vīrieša pie cita, vai vīrietim no vienas sievietes pie citas. Ir svarīgi padzīvot kādu brīdi vienam vai vienai, lai objektīvāk un patiesāk novērtētu situāciju, lai tas nākamais zars nekļūst par tādu, no kura atkal būs jālec uz citu zaru.
Nedrīkst ignorēt un izlaist no uzmanības loka parastas cilvēciskas riebeklības. Uz to ir spējīgi vairums cilvēku, un nestāstiet, ka jūs tādi neesat!
Es reiz pazinu kādu cilvēku, pazinu arī viņa sievu. Man ar viņiem bija lietišķas attiecības. Es no viņiem esmu nopircis uzņēmumu, un tad, lūk, brīdī, kad viņš no vienām sliedēm pārkāpa uz citām un iekārtojās citā vagonā, viņa bijusī sūtīja dēlu ar āmuru dezertējušā vīra mašīnai izsist lukturus. (Neviļus nāk prātā kāda pašmāju dziesminieka rindas «Mēs mīlam pieprasīt tāpēc, ka mīlam par maz...».)
Riebeklības mīt visos cilvēkos, ļaujiet tām tikai vaļu, radiet tām labvēlīgus apstākļus, uztaustiet tik otra Ahilleja papēdi, un jūs par to pārliecināsities. Par to ir ne tikai jāzina, bet ar to ir arī jārēķinās. Labāk ir, ja jūs neesat pārlēkuši no viena zara uz citu, bet vēl atrodaties gaisā, kad jūs sasniedz minētās izdarības. Jo citādi tās skars ne tikai jūs, bet arī to zaru, uz kura nu esat.
Runa nav tikai par izjukušām ģimenēm, tas ir tikai piemērs vai līdzība. Šis attiecas arī uz tiem, kuri uzdrošinās mainīt politisko piederību, kuri izglītošanās rezultātā maina savu pasaules skatījumu, uz tiem, kuri maina reliģisko piederību vai vispār to sāk noliegt. Pat uz tiem, kuri no viena hokeja vai futbola fanu līdzjutēju un atbalstītāju pulka pievienojas citiem, t.i. nostājas konfliktējošo pušu citā pusē.
Britiem parlamenta zāle ir iekārtota tā, ka vienā pusē sēž pozīcija, bet otrā opozīcija, un, mainot politisko piederību, nākas pārsēsties zāles pretējā pusē. Tagad uz tevi lūkojas tie, kas vēl vakar bija tavi domubiedri, un blakus tev ir tie, kas vēl vakar bija tavi pretinieki.
Kāds slavens pasaules politiķis vairākkārt mainīja puses parlamentā. Vai zini, kurš tas ir?
Nolemtība
Kā cilvēks nokļūst uz kādām no sliedēm? Daļēji viņu uz tām uzsēdina vecāki. Katrs no mums kopš agras bērnības cenšas pārsēsties citur, tur, kur mēs jutīsimies labāk (vai vismaz domājam, ka tur jau nu gan būs labāk). Arī sabiedrība – tas ir, skola, darba vieta, valsts piedāvā kādas sliedes.
Mēs ne vienmēr piekrītam vecāku izvēlētajām sliedēm un jo īpaši tam, uz kurieni tās ved un kur tām galapunkts. Mums mēdz būt citādi mērķi, bet bieži ir tā – kur nolikts, tur arī paliek. Ir pat tādi mājdzīvnieki, kurus – kā noliec, tā tie arī guļ.
Tas tomēr nav nolemtības jautājums, mēs spējam mainīt sliedes. Vienīgais, ko nespējam, ir būt bez sliedēm. Lai arī kādas tās būtu, tās tomēr mums visiem ir, un visus mūs vienādi ietekmē cēloņu un seku likumsakarība. Ir daudz veidu, kā pārsēsties uz citām sliedēm, arī likteni varam mainīt, mainot savu raksturu un uzvedības normas, atsakoties no ierastās vides, no tāda draugu un paziņu loka, kurā degradējamies paši.
To visu mainīt kaut teorētiski var, bet nav mehānisma, kā mainīt virzienu no kurienes un uz kurieni dodamies. Visi mēs dodamies pretī ķermeņa nāvei. Mēs dodamies pretī vecumam, pretī nogurumam, pretī slimībām un intelekta ziņā pretī bērnībai.
Neatkarīgi no tā, kāda komforta vagonā nonāksim gala stacijā, tur visi būsim vienādi. Paņemt līdzi spēsim tikai to, ko dzīves laikā esam devuši citiem, bet nabagāki tai brīdī būsim tieši par tik, cik citiem būsim atņēmuši un lieguši. Ne velti Rainis kādā savā dzejolī teicis: «Cik esi izdevi(e)s, tik esi vērts.» Un, ceru, mans 21. gadsimta lasītājs saprot, ka runa nav par to, cik dzeramnaudas esi atstājis piektdienas vakarā kārtējajā ūķī ar latviski neizrunājamu nosaukumu...
Labi sportisti pamanās aiziet laikus, nevis gaida, kad tos padzīs.
https://www.youtube.com/watch?v=L-UWU57c3A0&t=1312s
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
