Iesaki rakstu: 
Pirmkārt. Konkrētu pieminekļu negāšanas aizstāvjiem ir jābūt godīgiem un jāatzīst sev, ka ne jau pret jebkādu pieminekļu gāšanu viņi principiāli iestājas. Ja tā būtu, tad Staķis varētu šodien Rīgā uzsliet divu ereģētu dzimumlocekļu saplūšanu, bet jūs nevarētu to nogāzt vai pārvietot sava principa dēļ arī tad, kad jums būtu teikšana un riebums pret šo kompozīciju atrašanos jūsu dzimtās pilsētas sirdī. Pieminekļu jaukšanā vienmēr ir jārunā par konkrēto pieminekli un par konkrēto sabiedrību, kurā tas dzīvo. Princips “mēs nejaucam pieminekļus” ir melīgs.
Otrkārt. Par tā saucamo barbarismu. Barbarisms ir tad, kad pūlis sanāk uz miermīlīgu piketu, bet nākamajā rītā pilsēta pamostas ar pāris baznīcu un statuju iztrūkumu. Ja cilvēki civilizētā diskusijā apspriež (un es nesaku, ka visi to dara) viena vai otra pieminekļa nozīmi, tas nav barbarisms. Jūs varat nepiekrist viņu spriedumiem, jūs varat norādīt uz plašāku kontekstu, uz iespējamām pūļa neprāta pazīmēm, bet pati diskusija nav barbarisms. Būsim godīgi.
Treškārt. Kāds teiks (un es pirms gada to skaitā), ka ir jāņem vērā sabiedrības iespējamā reakcija uz lēmumu. Šādu argumentu izmanto izglītoti cilvēki, kuri nekaunas atklāti atzīt, ka sabiedrību veido dažādu domāšanas spēju cilvēki. Viņi teiks, ka sabiedrībā, lūk, ir tāds un tāds slānis vai grupa, kas savas politiskās nostājas dēļ, “neizglītotības” vai kāda cita apsvēruma dēļ asi reaģēs. Un cita grupa svinēs lēmumu tā, ka tā pirmā, piemēram, vēl vairāk sadusmosies. Arguments ir, ka nedrīkst rīkoties vienā vai otrā veidā, jo kāda neapzinīga grupa neadekvāti reaģēs vai vairākas grupas tiks savā starpā sarīdītas.
Šādi argumenti par iespējamo reakciju ir godīgi tikai tad, ja tos neizmanto cilvēki, kuri paši var piedalīties šādu reakciju veidošanā. Tas nozīmē, ka tos var izmantot tikai privātās intelektuālās diskusijās un, piemēram, slepeno dienestu iekšējās apspriedēs. Tādus argumentus nevar izmantot publiskā politiskā debatē. Ja tos izmanto cilvēki, kas var ietekmēt šādu potenciālo reakciju realizēšanos (un publiski izteikumi, jo īpaši no politiķiem, vienmēr tādi ir), tad tie ir nevis argumenti, bet netieši ultimāti. Tādus pašus ultimātus var izmantot par labu jebkurai strīda pusei. Piemēram, es varētu arī draudēt ar kaut kādu vājprātīgo nacionālistu reakciju, ja mēs nenojauksim, viņuprāt, nepareizos pieminekļus. Bet tas nebūtu godīgi.
Labam, atklāti apspriestam un pieņemtam politiskam lēmumam ir jābūt nevis tādam, lai reakcija uz to būtu nevienu pusi nesadusmojoša, bet tādam, lai lēmums pats par sevi būtu morāli pamatots. Tādam, lai arī tie, kas ir pret šo lēmumu, var to pieņemt kā taisnīgu. Lēmumam ir jāparāda, ko attiecīgā sabiedrība uzskata par taisnīgu.
Un ceturtkārt. Cīņas karstumā retāk izmantots un tomēr ik palaikam dzirdams arguments. Tagad ir tik daudz citu svarīgāku problēmu, ko risināt! Tas tā varbūt ir jūsuprāt. Un arī manuprāt. Katram taču var būt savas prioritātes. Mūsdienās vispopulārākais variants ir apelēt pie kaut kādām materiālām Latvijas vajadzībām. Taču cilvēks nav tikai materiālistiska būtne. Cilvēks ir tāda dīvaina radība, kas ir gatava ciest pat idejas vārdā, pat tad, ja viņam nekas no tā neatleks, pat tad, ja neviens cits mirstīgais nekad neuzzinās par viņa ciešanām.
Pandēmijas laika lielākais pārpratums slēpās tieši iekš aplamās cilvēka dzīves reducēšanas uz dzīvības saglabāšanu. (Cik ironiski, ka karš ir visu apgriezis kājām gaisā un tagad dzīvībām nav nekādas nozīmes — galvenais ir idejas.) Cilvēks ne tikai risina savas materiālās vajadzības, bet arī iekārto pasauli sev apkārt saskaņā ar savām vērtībām. Un vērtības viņam nestāv kladītē saartikulētas, bet kļūst par realitāti tieši caur šādiem darbiem vai nedarbiem. Tāpat kā kāds tagad atklāj sevī Puškina cienītāju, tā kāds atklāj sevī ignoranci par rusifikāciju, par okupāciju un to, kas īsti viņam ir Latvija. Materiālās problēmas bez kuru atrisināšanas Latvijas valsts un latvieši nepastāvēs ilgi, neatceļ idejisko. Būsim godīgi un neizmantosim šo argumentu.
Tiem, kas grib vairāk uzzināt par konkrētajiem pieminekļiem un cilvēkiem, kuru piemiņu tie teicas glabājam, aicinu izlasīt Gunta Bereļa pēdējo ierakstu.
Seko mums 
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
