Iesaki rakstu: 
Tad kā ir – esam pieraduši vai ir apnicis, ka mūs salīdzina ar kaimiņiem? Lietuviešiem un igauņiem. Ar slēptāku vai mazāk slēptu mājienu, ka esam atpalicējos. Patiesību sakot, pasaulē, ārpus mūsu vides un mediju telpas vairs nesalīdzina. Mūs salīdzina ar Rumāniju un Bulgāriju, un tam ir pamats.
Igauņu ekspremjera posts kārtējo reizi parādīja atšķirību. Mentalitātē, racionalitātē, būtiskā un nebūtiskā atšķiršanā. Bet ir, kā ir. Igaunijas ekspremjers publiski pauž sašutumu par to, par ko Latvijā ne esošais premjers, ne bijušie premjeri nebilst ne vārda. Un tā ir situācija mūsu banku sektorā.
Īss ieskats vēsturē. 2018. gada pavasarī ASV Valsts kases departaments, kurš cīnās ar pašmāju un starptautiskajiem naudas mazgātājiem un terorisma finansētājiem, – FinCen (Financial Crimes Enforcement Network), paziņoja, ka pēc 60 dienām no paziņojuma iznākšanas brīža plāno Latvijas komercbanku ABLV iekļaut sankcionēto finanšu institūciju sarakstā. Banka izbeidzās dienās 14, paziņoja par pašlikvidāciju. Starp citu - tā arī netika iekļauta sankcionēto sarakstā joprojām. Nekādi tālākie paziņojumi, lēmumi vai tiesvedība ne no ASV, ne Eiropas vai kādām citām iestādēm nesekoja.
Bet stāsts šis nav par ABLV. Šis stāsts ir par to, kas sekoja un kas seko joprojām.
Mūsu valsts vadītāji ar lielu entuziasmu metās apliecināt lojalitāti FinCen paziņojumam. Sekoja valsts augstāko amatpersonu publiski paziņojumi, tai skaitā no Saeimas tribīnes. Paziņojumu būtība - mēs ar visu bardzību valstiski metīsimies virsū naudas atmazgātājiem un terorisma finansētājiem.
Pie mums sāka braukāt visādi Eiropas garlaikotie birokrāti, kuri nu mūs biedēja par iekļaušanu visādu tumšu nokrāsu sarakstos. Blakus Irānai. Bet kā nu ne - jo nu bija atrasts peramais. Turklāt peramais pats novilka bikses un pagriezās. Katram birokrātam jāpierāda sava eksistence, arī Eiropā.
Tad premjers Kariņš izdomāja, ka ir sācies Latvijas komercbanku nozares “kapitālais remonts”. Tika izveidota organizācija, kuru nosauca par Finanšu izlūkošanas dienestu (FID). Es nejautāšu par cilvēku lielummānijas apmēru, lai organizāciju Latvijā šādi nosauktu. Kaut gan, ja mēs kosmosu pētām… Labi, bet arī ne par to ir stāsts.
Tika nomainīta FKTK (vietējais komercbanku uzraugs) vadība. Iepriekšējais vadītājs, lai arī amatā bija nonācis kā iepriekšējā Latvijas Bankas vadītāja (kuru tagad tur aizdomās par smagu noziegumu izdarīšanu – koruptīvām darbībām) uzticības persona, ar laiku, sevišķi noslēdzošajā posmā bija sācis uzdot pareizus jautājumus un ieņēma negaidīti drosmīgu pozīciju. Viņš nederēja “kapitālā remonta” darbiem.
FKTK turpināja jau pirms tam iesākto komercbanku sodīšanu - rindā tika noliktas un sodītas pārējās nerezidentus apkalpojošas bankas (izņemot Rietumu banku, kas ir ļoti interesanti Dombrovska kreditētā neveiksmīgā ģimenes biznesa kontekstā) ar daudzciparu sodiem. Ar nerezidentus apkalpojošām neaprobežojās. Savus “tiketus” saņēma arī “pareizās” bankas. Interesenti interneta dzīlēs var sameklēt - cik, kuram, par ko?
Valdība un regulators (FKTK) izstrādāja normatīvos dokumentus, veica izmaiņas likumdošanā, kuras pēc būtības bankām uzliek tiesībsargājošo iestāžu funkcijas. Vēl vairāk, Latvijā likumdošana finanšu sfērā atceļ nevainīguma prezumpciju. Klientam var likt pierādīt naudas izcelsmes legalitāti. Nevis policijai un prokuratūrai ir jāpierāda tās nelegālā, kriminālā izcelsme.
Paralēli tam regulāri publika tiek izklaidēta ar dažādu, tai skaitā pretterorisma, ātrās reaģēšanas vienību uznācieniem. Medijos tiek uzturēta gaisotne, kura paskaidro visu pieminēto procesu vitālo nepieciešamību. Par attieksmi pret nerezidentiem, to investīcijām un uzturēšanās atļaujām šajā rakstā neminēšu neko. Tāpat skaidrs, kas tur notika un notiek.
Ko mēs esam ieguvuši? Mūsu atlikušās komercbankas ir iebiedētas un, lai sevi pasargātu no nākamā soda, izvirza visneiedomājamākās prasības saviem klientiem – gan privātpersonām, gan uzņēmumiem. Banka mierīgi var slēgt kontu, neko nepaskaidrojot. Banka mierīgi var pieprasīt manu konta izrakstu citā bankā. Banka mierīgi var slēgt manu kontu, jo nesaprot manu biznesu. Un tā var turpināt bez gala. Banka vienkārši var nepaskaidrot nevienu no saviem lēmumiem.
Un jūs domājat, ka tā ir tikai jums? Viena vai pat divas Latvijā esošas komercbankas ar skandināvu kapitālu aizvēra vienam no veiksmīgākajiem Latvijas uzņēmumiem, mūsu lepnumam un flagmanim, eksportētājam, strādājošam IT jomā, kontu, jo esot pārāk liels USD maksājumu skaits! Un es aicinu, pirmkārt, nepārmest bankai. Tā ir komerciāla struktūra, kura nevar atļauties maksāt sodus.
Es esmu pārliecināts, ka jums katram būtu kas sakāms šajā sakarā, katram būtu pieredze, kuru aprakstīt. Bet arī šis nav raksta mērķis.
Kāds tad ir raksta mērķis?
Lai arī mūsu bēdu stāsts banku nozarē sākās ilgi pirms minētajiem notikumiem 2018. gadā (tam mēs veltīsim laiku citreiz un detalizēti. Būs interesanti, apsolu), raksta mērķis ir uzdot jautājumu premjeram Kariņam un pārējai plejādei amatpersonu, kuri, sākot no 2018. gada pavasara, aktīvi darbojušies “kapitālā remonta” ietvaros - vai viņi saprot, kādas sekas ir viņu pieņemtajiem lēmumiem?
Vai premjers Kariņš ir dzirdējis, ka Latvijas pilsoņi pietiekamā daudzumā atrod darbu Centrāleiropas komercbankās, tādas eksotiskās zemēs kā Šveice, Luksemburga, Lihtenšteina? Un tie ir pilsoņi, kuri Latvijā radīja jūtamu pievienoto vērtību – lasi – maksāja lielus nodokļus, tagad to šeit vairs nedara. Un šie Latvijai nevajadzīgie cilvēki arī netērē šeit vairs neko.
Vai premjers Kariņš ir dzirdējis, ka Latvijas iedzīvotājiem slēdz kontus komercbankas, terorizē tos? Vai premjers Kariņš ir dzirdējis, kā Latvijas uzņēmēji ver kontus citu Eiropas valstu bankās, jo šeit notiekošais nav saprotams/izturams? Nesen mans paziņa, rūpnīcas īpašnieks, paziņoja - mēs pārvācāmies uz Somiju. Cits man saka - kāds lielais kravu pārvadātājs uz Vāciju. Stāstu ir nebeidzami daudz.
Jeb premjers Kariņš teiks, ka visi šie mūsu cilvēki, viņu darbības atbilst Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas (fantastiskā burtu kombinācija NILLTF) pazīmēm? Šeit, Latvijā, dzīvojot?
Jeb varbūt mēs vienkārši buram drāmu, lai ierēdņiem būtu ko darīt? Radām problēmu, ar to cīnāmies, ziņojam par panākumiem, viens otram aplaudējam. Vēl interesanta tēma ir šiem pasākumiem piešķirtās pilnvaras un finansējums. Nauda atradās. Protams, ka atradās, jo tas atbilst politiskajai gribai un redzējumam. Man klaviatūra nodilusi un trīs telefoni nomainīti, rakstot, kam nauda neatradās mūsu valstī…
Rezumējot. Vai premjers Kariņš un viņa svīta var nosaukt cenu “kapitālajam remontam”? Cik un ko mēs esam ieguvuši? Cik daudzās naudas finanšu un citās investīcijās ieplūda Latvijā? Cik konti ir aizvērti? Cik uzņēmumi un investori ir aizdzīti? Kāda ir bijusi cena “kapitālajam remontam”? Vai tik ne tikpat viennozīmīgi līdzīga “veiksmes stāsta” cenai? Cik mēs zaudējām šajā pašiznīcinošajā “kapitālajā remontā”? Tāds ir mans noslēdzošais jautājums.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
