Cilvēkus ar invaliditāti no sociālajiem centriem atkal izolēs inerces un ierēdņu ērtības dēļ
Zane Oja10.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējos gadus mums patīk organizēt visādas iekļaujošās akcijas. Patīk aicināt uzņēmējus pieņemt darbā cilvēkus ar ierobežotām iespējām, taisīt reklāmas akcijas utt. Un man šajā sakarā ir stāsts par Mārīti. Par cilvēku, kurš ir kļuvis par mūsu Tartes ģimenes neatņemamu sastāvdaļu un kurš mums ir iemācījis empātiju pret savādāko.
Bet par visu pēc kārtas. Mārīti vairāk kā četrus gadus atpakaļ mums "ieskapēja" par praktikantu. Tieši tik vienkārši. Pazvanīja, teica ka ir praktikants - konditors, vai mēs ņemsim. Mēs, vēl tikko sākušas Tartes gaitas, šajā sfērā vel pilnīgi iesācēji, piekritām - katras rokas būs palīdzīgas, turklāt praktikants, kurš izmācījies konditorejas kursu. Kas gan tur varētu nebūt ok?
Un tad vienā super aktīvā rītā man virtuves durvīs stavēja sieviete ar milzīgu smaidu, sanitāro grāmatiņu rokās un nedaudz ar bērna aizrautību sacīja - labdien! Es te tagad pie jums strādāšu!
To, ka kaut kas īsti nav ok, varēja nojaust jau uzreiz, bet tikai ar laiku sapratām, ka mums neviens nav pateicis, ka konditors praktikants, ko mums atsūtīja, nav ne tuvu bijis reālām konditoru apmācībām, mums nebija ne mazākās nojausmas par to, kāds ir viņas fiziskais un mentālais veselības stāvoklis, mēs nezinājām neko. Tikai to, ka viņa mums trīs mēnešus nāks praksē. Kad zvanīju uz sociālo centru, man neko skaidri neatbildēja, tikai pateica, ka esot labs cilvēks.
Lēnām, no dienas dienā, mēs caur reālu pieredzi sapratām, ko Mārīte var un ko nevar, kas viņu satrauc un kas viņai patīk. To trīs mēnešu laikā nolēmām, ka gribam viņai dot iespēju arī strādāt tālāk par trauku mazgātāju. Likās - tā mēs varam dot iespēju cilvēkam, kam tas ir svarīgi un vajadzīgs, un... Mārīte mūs padarīja arī nedaudz par labākiem cilvēkiem. Vismaz es to tā izjutu. Turklāt - neviens tik ļoti nemīlēja savu darbu, kā Mārīte. Un arī mūs!
Un tad pienāca pirmā ārkārtas situācija. Vienā dienā mūsu Mārīti vairs no sociālā centra neizlaida. Protams, tas viss šķita loģiski un kā pagaidu risinājums – vispareizākais. Mēs pārorganizējām darbus, pielāgojāmies un mierinājām Mārīti - tas būs uz laiku, un pēc tam viņa varēs atkal nākt uz darbiņu. Tad pienāca vakcinācija, ārkārtas situācija jau atcelta, bet Mārīti nekur nelaiž. Rūpējoties par drošību, - tāds bija tas attaisnojums. Viņa stāstīja, kā strādājot turpat - šādi tādi darbiņi viņai tiek doti. Priecājās, ka var būt noderīga, un gaida, kad varēs tikt uz Tarti. Visi mani zvani uz sociālo centru atdūrās pret - covid situāciju, drošību, vēl nez cik attaisnojumiem. Vārdu sakot, - laidiet Mārīti vaļā no darba, un miers.
Septembrī mans mērs vairs neizturēja, un es gribēju saprast - kā ir iespējams, ka cilvēkus mēnešus tur izolācijā, attaisnojoties ar situāciju, kas ir mainījusies. Uz visiem maniem zvaniem atbildēja - mums no augšas ir tāds rīkojums.
Pateicoties manam burvīgajam draugam Dacei, kas zināja, kuras augšas uzrunāt un kuras augšu augšas uzrunāt, pēc tam mēs vairāku dienu skaidrošanas, jautāšanas un pārliecināšanas procesā... izcīnījām Mārīti. Izrādās - šādai neļaušanai strādāt nav bijis pamata.
Viņa atgriezās darbā manā dzimšanas dienā. Tie bija reāli svētki. Jēziņ, cik mēs bijām priecīgas! Mūsu Mārīte bija atpakaļ. Bet, lai tas notiktu, tas prasīja daudz spēka, neatlaidības un uzstājības.
Kāpēc es to šodien rakstu? Mūsu prieks bija īss. 20 dienas. Jo no rītdienas Màrìtei neļaus nākt uz darbu. Ārkārtas situācija.
Un man ir ļoti skumji - cik gan ļoti šie cilvēki ir atkarīgi no sistēmas. Mums visām šī ir ļoti skumja ziņa, jo skaidrs, ka šos cilvēkus atkal izolēs uz mēnešiem. Ārkārtas situāciju atcels un turpinās izolēt. Inerces un ērtības labad.
Jā, zinu, ir jārūpējas par drošību. Bet šīs nav rūpes par drošību. Šī ir vienkārši izolēšana. Un nākamreiz, kad Tarte tiks daudzināta kā labais piemērs, ka mēs nodarbinām cilvēkus ar invaliditāti, es izstāstīšu to otru pusi - kādas mums ir cīņas jāizcina pret ierēdniecisko sistēmu. Jo "jūs taču saprotiet- mēs esam par viņu atbildīgi". Yeah, right!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
