Iesaki rakstu: 
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Kauliņtēvs, kā viņu vēl joprojām mēdz dēvēt lielvārdieši, man vienmēr ir šķitis kā sava veida etalons. Vismaz divos jautājumos. Pirmkārt, viņa spēja saglabāt cilvēcību un vīrišķīgu drosmi okupācijas laikā, pateicoties kam Lielvārdes apkārtne kļuva par vienīgo Latvijas apvidu, no kura 1949.gadā netika izsūtīta neviena latviešu ģimene. Tāpat Lielvārde bija vieta, kurā darbu varēja iegūt latviešu leģionāri, kurus citur darbā neņēma politisku apsvērumu dēļ.
Man vienmēr ir licies, ka mēs, latvieši, okupāciju būtu pārcietuši daudz vieglāk, ja mums būtu vairāk šādu personību, kas izmantotu savu amatu un pilnvaras, lai darītu labu un pasargātu savus tautiešus. Patiesībā, šādu cilvēku mums pietrūkst arī šodien.
Otrkārt, Kauliņš centās savu Lielvārdi attīstīt un pacelt saimnieciski, padarīt to par plaukstošu saimniecību, par vietu, kurā cilvēki vēlas dzīvot.
Ir daudz kritiķu, kas, runājot par Edgaru Kauliņu, pirmkārt piesauc viņa sarkano biogrāfiju. Tomēr būtu vietā jautāt, vai viņa personību atceramies dēļ formālajiem komunisma tituliem (pats Kauliņš, piemēram, bijis neapmierināts, ka grāmatā, kas veltīta viņam, Pētera Bauģa “Kad migla krīt…”, pārspīlēta viņa komunistiskā pārliecība)? Vai tomēr par cilvēcību un paveiktajiem darbiem.
Rīgā joprojām ir Džohara Dudajeva iela, un nevis, lai uzsvērtu, ka viņš bijis ģenerālis padomju armijā, bet gan tādēļ, ka ir simbols čečenu cīņai pret krievu impērismu, un tādēļ, ka viņa pozīcija Baltijas neatkarības gūšanas laikā ļāva izvairīties no lielākiem cilvēku upuriem.
Šis ir laiks, kad mazāk jākoncentrējas uz birkām un interešu grupām, bet vairāk jādomā, kā visi kopā varam nostiprināt un nosargāt savu valsti. Kauliņtēva pieeja arī šajā ziņā mums var kalpot par paraugu. Atbalstīsim viens otru, godprātīgi izturēsimies pret savu darbu un padarīsim mūsu novadu un Latviju labāku un stiprāku!
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.