Diemžēl ir risks, ka brīvais gaiss ir uz brīdi atvērts vēdlodziņš

Ieva Vaine
04.04.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Diemžēl ir risks, ka brīvais gaiss ir uz brīdi atvērts vēdlodziņš. Ierobežojumi nav atcelti. Nav atcelti tiem, kas strādā medicīnā, sociālajā darbā, izglītībā. Un, kā ziņo tie, kuri iepriekš tika atstādināti, jo pamanījās palikt veseli neinficējoties vai pārslimojot bez testa (attiecīgi - bez sertifikāta), - darba devēji, uzzinot, ka viņiem nav sertifikāta, darba pārrunas visai ātri pārtrauc, jo veselības ministrs taču teicis, ka rudenī ieplānots jauns vilnis, jauni ierobežojumi..

Ieraksta mērķis - aicinu aktīvi piedalīties ES digitālo sertifikātu regulas apspriešanā pirms tālākas likumdošanas veidošanas. Saite uz iniciatīvu, komentāriem, sava viedokļa paušanu, viss latviešu valodā:

https://ec.europa.eu/.../13375-Pagarina-ES-digitala-Covid...

ES komiteja līdz 8. aprīlim ievāc sabiedrības viedokli, kas tiks izmantots tālākās diskusijās par to, kā regulēt digitālos sertifikāts. Šobrīd 130 000 iedzīvotāju pauduši savu viedokli. Lai sniegtu komentāru, var ieiet caur Facebook profilu, kā saglabājot savu vārdu, tā anonīmi, savā dzimtajā valodā. Ja arī Tev liekas, ka sertifikāti drīzāk šķeļ sabiedrību un grauj ekonomiku, nevis kā ES interpretācijā "palīdz brīvi ceļot un saņemt pakalpojumus", varbūt arī Tu vari atrast pāris minūtes, lai izteiktos? Jo vairāk cilvēku, jo grūtāk tos ignorēt.

Jā, arī mani arī māc skepse, - ko tad es, ar savu mazā cilvēka balsi, vienlaikus - kas tad, ja ne es?! Un nu, ja šādi aizdomājas, katrs no mums? Pasivitāte, norītie vārdi, neīstenotie mērķi nokauj pašcieņu. Un kādā brīdī svaru kausu pārsver viens piliens..

Daudzi pievērsa uzmanību, ka kopš kara Ukrainā C-19 ir beidzies. Objektīvi jau nav, pat ar visiem samazinātajiem ierobežojumiem. Var tikai minēt, kā mēs, pasaule, pārciestu C-19, ja mums katru dienu raižu pilnās balsīs neatgādinātu, cik cilvēku šodien jau nomira.. No pirmajām dienām, kad tika izziņota pandēmija, sabiedrība tika biedēta tā vietā, lai aktīvi tiktu iedrošināta veikt prevences pasākumus. Bailes, stress diemžēl palaiž fizioloģiskus procesus organismā, kas vājina mūsu imūnsistēmu, samazina fizisko un psihisko veselību. Par to rakstu ne pirmo reizi.

Un līdzīgi kā agrāk iestājos, ka vakcīnām ir jābūt ar rekomendējošu statusu, brīvi pieejamām, taču ne obligātām, bez šī brīža šantāžas elementa; sertifikāti - jāatceļ. Mans komentārs, ko ierakstīju diskusijā:

"Sertifikāti savā būtībā ir diskriminējoši - bez tiem joprojām nevari strādāt virknē darba vietu, tie ierobežo iespēju saņemt medicīnisko palīdzību, tie liedz saņemt ikdienā nepieciešamus sadzīves pakalpojumus, apmeklēt publiskus pasākumus, ceļot. Latvijā vien to dēļ 62 000 iedzīvotāju ir zaudējuši darbu, ir bankrotējuši uzņēmumi, un tam ir negatīvas sekas kā mūsu ekonomikā, dzīves kvalitātē. Un tas attiecas gan uz fizisko, tā psihisko veselību.

Sertifikātu ieviešana vairo baiļu un naida atmosfēru sabiedrībā, šķeļot to pareizajos un nepareizajos, liekot nepareizajiem piedzīvot ierobežojumus, kuri nereti ir absurdi. Piemēram, pasākums, kur bez sertifikāta ieeja liegta, taču uzreiz aiz žoga tu vari stāvēt bez sertifikāta tikpat lielā pūlī. Un pēc "drošo" zonu apmeklējuma sertificētie, nesertificētie, veselie un vīrusu nēsājošie satiekas sabiedriskajā transportā. Un tas viss laikā, kad arvien vairāk ir pierādījumi, ka vakcinācijas blakusefekti var izraisīt smagas sekas, ka slimo un vīrusu pārnēsā kā vakcinētie, tā balsts vakcīnu saņēmušie, tā nevakcinētie. Turklāt visās trijās kategorijās ir kā vieglas tā smagas saslimšanas gaitas.

Ja divu gadu laikā, neskatoties uz biedējošo naratīvu, cilvēki joprojām ir spējuši palikt veseli, neinficēties vai pārslimot viegli (vidēji smagi) un atgūt veselību, ir absurdi spiest viņus vakcinēties, pieprasot sertifikātu kā kvalitātes zīmi, tādējādi ignorējot viņu tiesības uz brīvību, uz ķermeņa suverenitāti. Sertifikāti pārkāpj cilvēktiesības, tie ir jāatceļ."

Es turu īkšķi, lai mēs rudeni sagaidītu veseli, C-19 izsauktu mums tikpat mierīgu reakciju, kā sezonālās saslimšanas, aizmirstot par maskām un cilvēku šķirošanu kā ļaunu murgu. Un karš Ukrainā būtu pagātnes formā. Pagātnes, no kuras mums visiem ir skaudra mācība. Totalitārisms, agresija, citu zemju iekarošana, cilvēku pakļaušana un iznīcināšana sākas stipri agrāk, nekā atskan pirmais šāviņš.

Citēšu Alvi Hermani: "Es tagad beidzot saprotu, kā notika ebreju slaktēšana, un tāpat daudzas citas vēsturiskas epizodes man tapa skaidras - cilvēks tomēr ir zvērs un pierādīt pretējo ir grūts darbs mūža garumā katram no mums. Visticamāk bezcerīgs un tā ir tikai ilūzija. Man ir 56 gadi un es pirmo reizi izjutu, ka būt cilvēkam – tas, izrādās, prasa tikt pāri bailēm."

Tiekam pāri savām bailēm. Un vēl pirms tam - tiekam pāri savam slinkumam, vienaldzībai, domājot, ka „tas neattiecas uz mani/ko tad es”, „u menja vse dokumenti v porjadke”. Katra mūsu darbība vai bezdarbība ir izvēle, kura ved kādā virzienā. Karš vai miers. Totalitārisms vai tomēr demokrātija. Brīvība vai "1984".

Lai mums visiem izdodas!

Seko mums