"Dienas" publikācijas, "audzinot" LTV žurnālisti, demonstrē Raudsepa ētikas degradāciju piecu gadu laikā

Iesaki rakstu:

Kā runāt ar kvaukšķiem? Rimšēvičs zina

Nekas labs Latvijas ekonomikā nav gaidāms. Ja vēl pirms šīsnedēļas Latvijas Bankas (LB) prezidenta Ilmāra Rimšēviča un Ministru prezidenta Ivara Godmaņa izteikumiem par to varēja šaubīties, tad minētie kungi šīs šaubas izgaisināja. Pirmkārt, valdība, Rimšēviča dedzīgi atbalstīta, gatavojas samazināt budžeta tēriņus par 100 miljoniem latu. Tātad nekāda "ekonomikas uzsildīšana" nenotiks, jo tēriņu apcirpšana vēl vairāk nobremzēs ekonomikas izaugsmi.

Otrkārt, Latvijas tauta ir tik stulba, ka nav spējīga izprast pat elementārus procesus valsts ekonomikā, par tik komplicētām lietām kā monetārā politika pat nerunājot. Kā gan tādi auni spēs "pacelt" valsts ekonomiku? Tā var noprast no Rimšēviča sniegtajām atbildēm uz žurnālistu jautājumiem pirmdienas Dienā.

Vislabāk laikam to raksturo šādas atbildes. Cik bieži diskutējat ar valdību par šīm stratēģiskajām lietām? - Bieži. Vai un kā LB noturēs latu? - Tieši tāpat kā līdz šim.

Skaidrs - muļķiem nav ko daudz stāstīt, tāpat nesapratīs. Muļķiem var arī stāstīt, ka "no LB aizvadītajos četros gados bankas vispār nav aizņēmušās", jo viņi tāpat neiedomāsies pārbaudīt, ka vēl pagājušā gada septembra beigās LB bija izsniegusi kredītus monetārajām finanšu iestādēm 121,8 miljonu latu apjomā, bet Latvijas Bankas 2007.gada 4.ceturkšņa monetārajā apskatā ir skaidri rakstīts, ka "lielāks latu resursu iztrūkums bankām bija vērojams oktobrī un novembrī, kad tās aktīvi izmantoja Latvijas Bankas piedāvātos latu resursus".

Acīmredzot LB prezidents ir cītīgi apmeklējis Ivetas Elksnes vadītos mediju treniņus, jo uz vairākiem jautājumiem meistarīgi izvairās atbildēt. Uz jautājumu par iespējamo stagflāciju (kas nebūt nenozīmē recesiju), Rimšēvičs atbild, ka neredz, "ka Latvijas ekonomika varētu nonākt mīnusos". Pēc jautājuma par Latvijas politiskās elites lomu valsts tēla graušanā LB vadītājs sāk stāstīt par to, kā igauņi samazinājuši budžeta paketi.

Tie, kas Rimšēviča interviju uztvēra nopietni, konstatēja, ka starptautiskās reitingu aģentūras, kuru lēmumus ar aizturētu elpu gaida ikviena valdība vai vadoša uzņēmuma vadība, ir nekam nederīgi kaktu kantori, jo lēmumus pieņem, balstoties tikai uz stereotipiem, piemēram, ka igauņi ir "pragmatiskāki, daudz precīzāk plāno procesus".

Varētu vēl nopriecāties par Rimšēviča domu graudu, ka "viena daļa [Latvijas iedzīvotāju] uzkrājumu ir arī mājās - ne tikai naudā, bet arī CITĀ VEIDĀ". Man, piemēram, mājās ir izlietne. Nesīšu to pārdot, ja sāksies grūtāki laiki.

Nu jā, vēl Rimšēvičs neaizmirst paslavēt Singapūras autoritāro režīmu. Eiro acīmredzot Latvijā tik drīz nav gaidāms. Valdība, kas savas pastāvēšanas laikā nav spējusi pieņemt nevienu valsts ilgtermiņa attīstībai būtisku lēmumu, diezin vai "skaidri un gaiši pateiks datumu, kad Latvijā tiks ieviests eiro" un izstrādās "konkrētu kalendāru, kā šīs lietas tiks sasniegtas". Un Latvijas Banka, kas šobrīd vispār neko nespēj sakarīgi izskaidrot, pilnīgi noteikti nevarēs "uzņemties vienu no vadošajām lomām, skaidrojot, kāpēc tas ir nepieciešams".

No vienas puses, man pret eiro ieviešanas atlikšanu nav nekas iebilstams, jo nauda ir arī valsts kultūras sastāvdaļa un valsts simbols. Nomainot latu pret eiro, Latvija šo simbolu zaudētu. Par ekonomiskajiem ieguvumiem vai zaudējumiem no eiro ieviešanas, protams, varētu daudz diskutēt. Mēs dzīvojam valstī, kur valdība ekonomisko situāciju spēj vienīgi padarīt vēl sliktāku, Centrālās bankas vietā ir butaforija, savukārt tautu "valdošie" acīmredzami uzskata par slaucamu govju baru, kam var "iebarot" pilnīgi jebko.

Nekas cits neatliek, kā pašiem meklēt "glābšanas riņķi". Prieks, ka iedzīvotāji pastiprināti sākuši veidot bezskaidras naudas uzkrājumus. Bez šaubām, katram ir ne vien jāsamazina savi tēriņi, bet arī jāiegūst izglītība, jāapgūst jaunas prasmes un iemaņas, kas ļautu vairāk nopelnīt. Ja pietiekami daudz cilvēku to sapratīs, tad varbūt varēsim iztikt arī bez kompetentas valdības un Centrālās bankas vadības.

Diena, 12.06.2008

Domburs un Elksne - pērkamās lelles žurnālistikā

Ir skaidrs, ka dzīvot labāk un pelnīt vairāk gribas visiem, un tāpat ir skaidrs, ka žurnālistika vismaz Latvijā nekad nebūs joma, kurā būs vairākos desmitos tūkstošos latu mērāmas algas. Ne tāpēc, ka Latvijā būtu slikti žurnālisti, bet tāpēc, ka te nav miljonos mērāmas auditorijas, kā tas, piemēram, ir Krievijā vai ASV. Tā ka strādājošajiem žurnālistikā atliek vai nu samierināties ar šo domu, vai nu žurnālistikā nestrādāt, vismaz ne par algotņiem.

Šā brīža sabiedriskās televīzijas spīdošākās zvaigznes Iveta Elksne un Jānis Domburs, kā skaudri izrādās, ir izvēlējušās iet trešo ceļu, proti, "uzvārīties" uz mediju treniņiem jeb tas saucas - vienu dienu cilvēkus intervējam, bet otru - viņu trenējam, kā labāk intervēties.

Nezinu precīzi, cik lielas summas par šiem pakalpojumiem ir saņēmuši abi trenētāji, neoficiāli tiek runāts par tūkstoti dienā, taču būtība nav šajā skaitlī. Būtība ir tajā, ka abi ir pārkāpuši robežu, kuru augstas klases žurnālisti pārkāpt nedrīkst. Un robeža ir uzticamība, ka žurnālists nav nekādā mērā savtīgi saistīts ar cilvēkiem, kurus viņš intervē, par kuriem viņš raksta.

Var jau teikt, ka varbūtība, ka viņi ar saviem uztrenētājiem tiksies publiskā telpā, nav liela, taču princips no tā nemainās. Un arī varbūtība nav nemaz tik neliela - Latvijas ekonomika šobrīd ir aktualitāte numur viens, un gribu redzēt, ko Domburs darītu, ja viņam raidījumā Kas notiek Latvijā? pretim būtu baņķieri no DnB Nord. Un kāpēc tad baņķieriem vajag to mediju treniņu - tāpēc, ka viņi saprot, ka mediju uzmanība uz viņiem visdrīzākā laikā saasināsies. Un kur vēl labāk trenēties, ja ne pie Dombura un Elksnes, kas strādā sabiedriskajā televīzijā?

Atšķirībā no amatpersonām, kurus uzmana Interešu konflikta novēršanas likums un Krimināllikums un, kuri līdzīgā situācijā par blakus ieņēmumiem dabūtu pēc "pilnas programmas", žurnālistiem Latvijā šādu likumu nav. Nav pat vienots ētikas kodekss, un vienīgais, uz ko paļauties, ir savs iekšējais žurnālistiskais standarts. Un, kā redzams, Elksnei un Domburam tas ir pazems, un diemžēl nekā citādāk kā par pērkamām lellēm es viņus nosaukt nevaru. Elksni personīgi nepazīstu, bet Jāni gan - viņš bija mans pirmais darba devējs NIP birojā pirms aptuveni desmit gadiem, un tādēļ ir divtik žēl, ka dzīšanās pēc naudas var uzliet tik melnu traipu uz balta uzvalka.

Diena, 12.06.2008

Arī tu, Brut

Smadzeņu skalošana ir smalka "skunste". Ne katram no dabas dota, taču apgūstama. It īpaši, ja skolotāji patrāpījušies meistarīgi. Nepatīkami, bet smukas atbildēšanas jeb mediju treniņa stundas pasnieguši Latvijā labi pazīstami žurnālisti - Iveta Elksne, Dzintris Kolāts, Jānis Domburs.

Runa nav par to, ka cilvēkiem, kuru amata pienākumos ietilpst saskare ar žurnālistiem, vajadzētu būt uz mutes kritušiem. Ir kāds visiem labi zināms pozitīvais piemērs. Aināra Šlesera runātprasme pirms nelaimīgās intervijas Rīgas laikā ("skaistums nāk no iekšām") un kādu laiciņu pēc tās - tā ir gandrīz vai diena pret nakti. Tāpat runa nav par to, ka varbūt arī pazīstami žurnālisti grib nopelnīt kādu papildu grasi. Cietumā jau par to nevienu neliks, taču paliek lietas ētiskā puse.

Žurnālistiem, kuru maizes darbs ir jautājumu uzdošana, tomēr neklātos dalīties pieredzē, kādas prasmes un iemaņas vajadzīgas, lai tekoši runātu, bet tā īsti neko nepateiktu, stāstītu, bet neatbildētu, ja jautājums pieder pie t.s. neērtajiem. Ja kāds no skolniekiem publiski iegadīsies iepretim skolotājam, to varēs vērtēt pavisam vienkārši - interešu konflikts. Tāpēc LTV1 ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis rīkojies pareizi, pieņemdams Elksnes atlūgumu, kā uzzinājām otrdien pievakarē.

11.06.2008

Foto no ir.lv

Seko mums