Dīvainības ar algām Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra „atdotajā” zemnieku saimniecībā
Pietiek lasītājs21.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Par to, kādu dīvainu iemeslu dēļ tagadējais Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, Nacionālās apvienības pārstāvis Jānis Grasbergs līdz ar stāšanos augstajā amatā ir atteicies no īpašumtiesībām uz savu ģimenes zemnieku saimniecību, ir jau lasīts. Taču pieļauju, ka patiesais iemesls ir bijis daudz vienkāršāks, - jaunais valstsvīrs nav vēlējies, lai atklātībā nonāktu ziņas par tām oficiālajām algām, kas maksātas zemnieka saimniecībā Zilūži.
Ielūkosimies uzņēmuma gada pārskatā par pagājušo gadu. Pērn tajā bijuši 33 darbinieki, gada laikā to skaitam samazinoties par četriem. Personāla izmaksas 2017. gadā – 360 453 eiro, no kā atlīdzība par darbu – 290 735 eiro. Pērn attiecīgi – 301 290 eiro un 241 602 eiro.
Ja vienkārši izdalītu atlīdzības par darbu summu uz darbiniekiem, sanāktu kaut kas diezgan interesants: vidējā oficiālā alga zemnieka saimniecībā 2017. gadā bijusi 654 eiro mēnesī, bet pērn – vairs tikai 610 eiro mēnesī (uz papīra, protams).
Taču vēl pamatīgāk sarukušas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – 2017. gadā tās Grasberga zemnieka saimniecībā vēl bijušas 69 649 eiro, bet pērn – vairs tikai 59 547 eiro.
Atcerēsimies – obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas ir ar likumu noteikts obligāts maksājums speciālā budžeta kontā, kas dod tiesības sociāli apdrošinātai personai saņemt likumā noteiktos sociālās apdrošināšanas pakalpojumus.
Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likme, ja darba ņēmējs ir apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 35,09%, no kuriem 24,09% maksā darba devējs un 11% – darba ņēmējs. 1% no kopējās obligāto iemaksu likmes tiek novirzīts veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanai.
Varam parēķināt – un sanāk, ka arī sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tagadējā ministrijas parlamentārā sekretāra zemnieka saimniecībā tiek maksātas par algām, kas tikai nedaudz pārsniedz sešsimt eiro mēnesī.
Tikmēr, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, aizvadītā gada laikā mēneša vidējā bruto jeb pirms nodokļu nomaksas alga Latvijā par pilnas slodzes darbu bija 1004 eiro, liecina. Salīdzinot ar 2017. gadu, vidējā alga palielinājās par 78 eiro jeb 8,4 % un pieauga visās jomās.
Tad kas par izņēmumu ir bijis Grasbergu ģimenes uzņēmums, no kura Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs bija gatavs tik principiāli atteikties? Domāju, atbilde ir skaidra katram. Izņemot, protams, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un VID.
Red. piez. Saistībā ar šajā rakstā izteiktajiem pieņēmumiem tika lūgts arī paša Grasberga skaidrojums, - publicējam to pilnībā:
„2018. gadā atbilstoši saimniecības gada pārskata datiem darbinieku algās tika samaksāti 241 602,00 EUR. Proti, ņemot vērā virspusēju aprēķina metodiku un tajā pašā laikā neņemot vērā citus svarīgus faktorus, dalot šo summu uz 33 darbiniekiem, lai iegūtu vidējo skaitli – vidējā alga uzņēmumā būtu bijusi 610 EUR/mēn.
Taču ir būtiski ņemt vērā, ka no minētajiem 33 darbiniekiem 3 darbinieces ir dekrēta atvaļinājumā. Paskaidroju, ka šīs darbinieces ir darbinieku sarakstā, bet algas dekrēta atvaļinājumā nesaņem, līdz ar to korekti algās izmaksātās summas ir rēķināt uz 30 darbiniekiem, kas šādā gadījumā veido 671 EUR vidējo algu mēnesī vienam darbiniekam saimniecībā.
Turklāt jānorāda, ka no 30 darbiniekiem astoņiem ziemas periodā parasti tiek noteikta pusslodze, jo viņi, strādājot nepilnu darba nedēļu, var apvienot darbu ar mācībām u.tml.”
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
