Iesaki rakstu: 
Kad tā skandina atkal un atkal, tad teju vai pilnīgi droši jaušams, ka saukļa banālais vazātājs nevēlas, lai kāds viņu traucē pašapmierinātības tīksmē vai pieķer ģeķībās. Jā, ir arī strausi, kuriem galvas bāšana smiltīs ir ne tikai labsajūtas lieta, bet arī dienesta “činas” nepieciešams nosacījums.
Bet ir profesijas pārstāvis, kura tiešs pienākums ir traucēt sabiedrības maldīgo nomiedzi. Tēlainība tādu lietpratēju dēvē par sargsuni. Bet suns viņš nav, viņš ir žurnālists, kuram tā pati iztēle liek riet un sargāt.
Asa vārda paudēju dažādas aptaujas un pētījumi regulāri iekļauj nervozāko un bīstamāko profesiju augšgalā. Protams, ja viņš ir žurnālists šī vārda objektīvajā izpratnē. Bet tas, kas aizņemts tikai ar sava saimnieka labo darbu apdziedāšanu, slikto noklusēšanu, pretinieku nomelnošanu, ir sulainis.
Kad atkal un atkal moralizē – domā pozitīvi, neesi vaimanologs! – (ir nu gan izgudrojums!…), gribas aizstāvēt žurnālistu.
Pirmkārt. To žurnālistu, kas atrodas pasaules karstākajos punktos, kur pēc vārda brīvības apklusināšanas snaikstās i tēmēta, i nomaldījusies lode…
Otrkārt. To žurnālistu, kas tik nepatīkams visādu (i varas, i kriminālu) sugu jūtīgajām varžacīm.
Treškārt. To žurnālistu, kas profesionāli, godīgi pēta, rok, izrok un atmasko: tautai savi varoņi jāzina!
Ceturtkārt. Bez žurnālista nav iedomājama demokrātija, kurā ceturtajai (mediju) varai sava ne vien neatņemama, bet arī obligāta vieta.
Medijiem pārmet slikto ziņu pārsvaru un depresīva noskaņojuma radīšanu. Tas nav taisnīgi. Žurnālists nav ziņu ražotājs. Tās ražo konkrēti cilvēki ar konkrētiem darbiem, nedarbiem, notikumiem. Mediju uzdevums ir kaut ko nepalaist garām, atsegt patiesību, nevis to dozēt varām un citām manipulatoru sugām patīkamās proporcijās.
Ja iet tik nejēdzīgi, cik nejēdzīgi vien var iet, bet mani atkal kaunina, lai domāju pozitīvi, skaidrs, ka kaut kas aiz tā noteikti slēpjas. Tāpēc gaidu ziņas. Patiesas, nevis dozētas.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
