Dombrovskis nespēj atzīt, ka kļūdījies
Iveta Grigule, 11. Saeimas deputāte (ZZS)20.03.2013.
Komentāri (32)
Iesaki rakstu: 
Mūsu premjers pirms pāris dienām skaisti izrunājies ārvalstu medijiem un beidzot norādījis īsto vietu Nobela prēmijas laureātam, amerikāņu ekonomistam Polam Krugmanam, sakot, ka jau pasirmajam kungam „esot grūtības atzīt, ka viņš ir kļūdījies” apšaubot Latvijas pēdējo gadu sasniegumus kā veiksmes stāstu.
Mani, atklāti sakot, cienījamā Nobela prēmijas laureāta ekonomikā izteikumi neietekmē nu nekādā veidā, domāju – arī absolūto Latvijas iedzīvotāju vairākumu ne. Nu, pieņemsim, viņš Dombrovska kungam par prieku atzīst, ka ir kļūdījies attiecībā uz Latviju. Un tad? Vai tāpēc valstī uzlabosies dzīves līmenis? Vai valdība uzsāks pensiju indeksēšanu? Vai bērniem brīvpusdienas vismaz sākumskolā piešķirs? Nē taču.
Mūs vairāk satrauc un vistiešākajā veidā ietekmē tieši Dombrovska kunga kļūdas! Un kāds gan paradokss un ironija – viņš tās nespēj pat atzīt, kur nu vēl labot. Minēšu tikai dažas, lai jau tā rūpju un raižu nomākto draudzīgo Ministru kabineta vadītāju vēl vairāk nesarūgtinātu.
Pirmkārt, pavisam neseni notikumi - Latvijas interešu aizstāvēšana Eiropas Savienības budžeta sarunās. Premjers, kurš neizmantoja savas veto tiesības, atgriezies no Briseles, nepakautrējās lepni paziņot, ka izdarījis visu, ko vien cilvēks var izdarīt, ka panāktais rezultāts ir maksimāli labākais.
Dombrovska sasniegtais rezultāts Briselē nodrošina mūsu zemniekiem stabilu pēdējo vietu visā Savienībā tiešmaksājumu apjomā uz vienu hektāru. Bet te nez kāpēc iejaucas Eiropas Parlaments un premjera partijas biedrene Sandra Kalniete, pilnīgi „nevietā” pielemjot Baltijas zemniekiem vēl papildus 500 miljonus. Tad jau sanāk, ka premjers nebūt ne visu iespējamo izdarīja, ja jau pat Parlaments savā balsojumā pauda savu gribu palīdzēt apdalītajiem baltiešiem. Ko nu?
Nu premjers atkal nelāgā situācijā nokļuvis, proti, viņam vēlreiz Eiropas Padomē būs jāimitē cīņas ainas, rakstura stingrība un apņēmība par saviem zemniekiem stāvēt līdz pēdējam. Vēlreiz būs jābrauc mājās, visticamākais, ar tukšām kabatām. Un savu nevarēšanu panākt rezultātu premjeram atzīt ir nu bezgala grūti.
Otrkārt, mēs visi redzam, kas pašlaik notiek eirozonā. Kipra ir slēgusi bankas, valsts atrodas bankrota priekšā, bet Eiropas Savienība apmaiņā pret palīdzību uzstāj, ka no visiem depozītiem ir jāietur līdz pat 10% no noguldītās summas. Vai kas tāds jau reiz nav pieredzēts Padomju Savienībā? Vai arī Latvijas iedzīvotājiem, 1940. gadā ienākot padomju karaspēkam, nebija sava manta un īpašumi „labprātīgi” jāatdod cēlajiem glābējiem? Bet mūsu valdības vadītājs, neskatoties ne uz ko, stūrē tik uz eirozonu. Viņš, kuru Latvijā netur nekas – ne paša veidots uzņēmums, ne iekopta lauku sēta, viņš - cilvēks, kurš nav dzinis dziļas saknes mūsu zemē, ved valsti tieši atvara mutulī.
Man tiešām vienalga, vai Krugmana kungs ko atzīst vai neatzīst attiecībā uz Latviju, tas mūs pat vismazākā mērā neskar, bet Dombrovska kunga darbi – tā jau ir cita lieta, tie atstāj ietekmi uz ikvienu no mums. Gan uz tiem trīssimt tūkstošiem, kuri bijuši spiesti no valsts emigrēt, gan uz tiem, kuri vēl cenšas izdzīvot tepat, Latvijā. Mums svarīgāk, lai premjers spētu atzīt savas kļūdas, mazāk domātu uz Briseli citugad, bet vairāk rūpētos par savu valsti.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.