Dzemdējot milzīgu, spīdīgu plastmasas putekļsūcēju, dzejniece Agnese Krivade izrādē izvēdina un izdezinficē Rīgas cirka telpas no ieskābušiem aizspriedumiem

Santa Remere
08.06.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

"Sulas pieplūst un ziedi atveras

Tavā bērnības alejā plaukstošā.

Ļauj maniem pirkstiem irties sūnās

Pie mirdzošā rožu pumpura.

Ļauj atrast to gaišajā zālē

Un nodzert pirmo rasu

No svaigi izplaukušā zieda –

Kā rītausma virs jūras

kautri paceļas sārta,

Lai bauda atmirdz tavā bālajā vaigā, dārgā."

Pols Verlēns, dzejolis "Pavasaris" (1889) no krājuma "Paralēles"

2016. gadā, kad smagās, asiņainās dzemdībās laidu pasaulē otro dēlu, kaut kur Francijā, pateicoties sociomedicīnas pētnieces Odiles Fijo (Odile Fillod) iniciatīvai, pirmo reizi tika izdrukāts anatomiski precīzs 3D klitora modelis. Pateicoties tam, vismaz vienā pasaules valstī agrīnā pubertātes vecuma meitenes un zēni veselības mācības stundās uzzināja sievietes baudas orgāna īsto lielumu un formu.

Klitors, izrādās, nebūt neizskatās pēc sārtas podziņas vai pumpuriņa, bet ir sīksts, krietnu sprīdi garš orgāns, kas pēc formas drīzāk atgādina bumerangu. Klitors un penis ir veidoti no vienādiem audiem, arī klitoram ir galviņa, ķermenis, priekšādiņa, divi kavernozie ķermeņi, divas kājiņas, ar ko tas piestiprinās pie kaunuma kaula. Klitors cilvēkiem un citiem zīdītājiem veidojas embrionālajā stadijā, un Y hromosoma nosaka to, vai orgāns izveidosies par peni vai klitoru. Klitors ir labi apasiņots un inervēts – tam ir ap 8000 nervu galu (penim ir 4000).

Šos ne tik sen uzzinātos faktus atcerējos, Rīgas cirkā skatoties Ivetas Poles iestudētās izrādes "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" ainu, kur satelīta šķīvim līdzīgā katlā sešas raganas no dārzeņiem izveidoja vīrieša figūru ar impozantu burkāna dzimumlocekli, rezignēti to nograuza un pievērsās citas formas dārzeņu aplūkošanai, plūkāšanai un sarunām par to, kā kārtainais sīpols vai Ķīnas kāposts raksturo daudzslāņaino sievietes baudas un jutīguma pieredzi.

Laižot pasaulē 3D klitoru, Odile Fijo savā ziņā izmeta bumerangu, kas atsitās pret palmu, kuras zaros smagi karājās dažādi aizspriedumi un šķietami neapgāžami, iesīkstējuši uzskati kā, piemēram, tas, ka zēnus interesē "ģenitāliju seksualitāte", bet meitenes ar savu niecīgo baudas podziņu "meklē mīlestību". Līdzīgu efektu, manuprāt, rada arī izrāde.

Nav jau tā, ka mēs, kulturālā Rīgas publika, šajā gadsimtā nezinājām, ka sievietes, piemēram, masturbē, dzer, pīpē, grēko, kļūdās, ārdās, kliedz, ir nesakarīgas, raud, pārdzīvo un priecājas, tomēr šādai sieviešu bravūrai (vismaz veidos, kā tā attēlota mākslā vai uz skatuves) tradicionāli nāk līdzi tāda kā kritiska ēna un pieskaņa. Vienmēr kaut kur fonā vējo bailes no nosodījuma, kas pat šai izrādei likušas pievienot brīdinājumu, ka tajā būs redzama dibena tricināšana.

Stāstos un mītos, kas gadsimtu gaitā aprakstījuši un balstījuši Rietumu pasaules kultūru, it viss, kas attiecas uz sieviešu klēpi un dzīvības radīšanas procesu, vienmēr bijis noslēpuma apvīts, savukārt katru noslēpuma mēģinājumu nākt gaismā pavadījusi kauna, neērtības, pat netīrības sajūta, kuru mērķtiecīgi kultivējuši abramiskajās reliģijās balstītie priekšstati par tikumu.

Sievietei dabiski piemītošās ķermeņa reproduktīvās spējas šajā pasaules daļā cilvēki vairāk asociējuši ar pārdabisku, nevis dabisku spēku, bet tās sievietes, kuras tomēr pilnībā nav spējušas to apslāpēt un noslēpt, – demonizējuši un iesaukuši par raganām, ļaunuma nesējām – būrējām, kuras apturēt spējusi vien vardarbīga dedzināšana uz sārta. Gadsimtos šī prakse kalpojusi, lai iebiedētu un kontrolētu sieviešu sabiedrību un neviena neuzdrošinātos palaist vaļīgāk savas dziņas, ilgas un vēlmes, kas ir pretrunā ar paklausību patriarhālajai kārtībai.

Par šo fenomenu septiņdesmitajos gados rakstīja amerikāņu dzejniece un cilvēktiesību aktīviste Odrī Lorde savā esejā "Erotika kā spēks", liekot vienādības zīmi starp sieviešu erotiku un viņu spēku. Lorde no sirds aicina sievietes pētīt un apzināties savu erotiku, jo tā cieši saistīta ne tikai ar seksualitāti, bet arī ar sievietes spēju izjust baudu, mīlestību, aizraušanos, kas ir pamatā tam, lai viņa jebkurā jomā un pieredzē spētu gūt gandarījuma un apmierinājuma sajūtu. Lorde noraida uzskatu, ka "sievietes var būt patiesi spēcīgas, tikai nomācot erotisko savā dzīvē un apziņā", un skaidro, kā patriarhālā sabiedrība erotiku ir, pirmkārt, nepareizi nodēvējusi, otrkārt, ilgstoši izmantojusi pret sievietēm, liekot viņām pašām baidīties no šīs spēcīgās un dziļās sajūtas.

Šī sabiedrība sieviešu erotiku ir devalvējusi, aprakstot to kā juceklīgu, triviālu, psihotisku sajūtu un liekot uzskatīt par mazvērtības pazīmi. Šāda attieksme bijusi izdevīga patriarhālajai iekārtai, jo sievietes ir bijis iespējams turēt pakārtotā stāvoklī (viņa izmanto līdzību – kā skudras uztur laputu kolonijas, lai tās nodrošinātu viņas ar dzīvībai nepieciešamo substanci). Lorde aicināja sievietes atklāt šo spēku, dalīties tajā citai ar citu un atpazīt iekšējo gandarījuma sajūtu, lai varētu pēc tās tiekties atkal, jo tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā "pasaule varētu kļūt būtiski citāda" – un tas attiecas uz visas sabiedrības dzīves un darbības jomu kvalitāti.

Tāpēc, es domāju, Lordei būtu patikusi Poles izrāde. Vēl 2016. gadā es savos mežonīgākajos sapņos nebūtu varējusi iztēloties, ka varbūt kādu dienu Rīgas cirka arēnā, kur gadu desmitiem riņķojis lācis uz motocikla, skraidījis klauns ar piepūstu garenu balonu pie gurniem un karājusies akrobāte vīrieša acīm tīkamā bikini… Ka šajā vietā, kas koncentrējusi sevī otras dzīvas būtnes pakļaušanas un dresēšanas kultūru un cilvēka visvareno spēku apliecinošus demonstrējumus, notiks kāda cita, daudz baisāka krātiņā turēta zvēra atbrīvošanās uznāciens – drošā attālumā no cirka balkonā sēdošā skatītāja acīm kā gladiatoru cīņas laukumā tiks simboliski atbrīvota sieviešu seksualitāte, ar kuru gadu simtiem dažnedažādās kropļotās kultūras formās biedētas mazas meitenes, zēni, vīrieši un sievietes.

Kā no burvju mākslinieka cepures tiks vilkti laukā vislielākie noslēpumi: pirmkārt jau, noslēpums, "ka nekāda noslēpuma nav" (Krisa Krausa "Es mīlu Diku") – nav pārdabisku raganu un nekad nav bijis, bet ir sievietes, kurām piemītošās spējas spekulatīvi pieņemts uzskatīt par nešķīstu spēku. Otrkārt, noslēpums, ka dzīvība nav radusies bez seksa, baudas, asarām un dzemdībām – ķermeniskie fluīdi, asinis, asaras un augļūdeņi plūst un riņķo mākslinieces Katrīnas Neiburgas dzīvajā laboratorijā, projicējot procesa attēlu uz cirka arēnas grīdas un visā izrādes garumā noturot dzīves cikliskumu raksturojošo vizuālo ietvaru.

Treškārt, dzīvība uz šīs planētas nav iztikusi bez melnzemes, augsnes, kā arī sliekām un kāpuriem, kas to izložņā un uzirdina, ielaižot svaigu gaisu pie augu saknēm, lai varētu zelt augu un ziedu kultūras, kas baro mūsu vēderus un prātus. Ka dzīves un dzīvības ciklā neviens tās posms nav niecīgs, pretīgs vai pretdabiski šausminošs, ka tumsa un vaidi ir daļa no dzīves, ka daba ir auglīga, radošais spēks iznīkst un pastāvīgi atjaunojas.

Liroepikas, mūzikas, vēstures, dziesmu, traģēdijas, ģeometrijas, dzejas, dejas, komēdijas un astroloģijas mūzas izrok sevi no melnzemes, no vēstures komposta vai klasiskās mēslu kaudzes, lai izrādes gaitā parādītu publikai, kur mizogīnijai aug kājas. Tās laikā astoņas dažādu mākslas jomu pārstāves ved mūs cauri sievietes dzīves stadijām un tās pavadošajiem aizspriedumiem – jau sākot no pirmajiem siekalainajiem vārdu šļupstiem (lielisks Jettes Loonas Hermanis orākula tēlojums), kuros apkārt satupušās ciltsmātes cer sadzirdēt viedus vēstījumus un cerību, ka nākamās paaudzes pratīs dzīvot labāk. Tomēr arī nākamā paaudze izrādās tikpat defektīva un apmaldījusies, tāpēc nākas pārmaiņu rīkošanu ņemt savās rokās un savas dzīves laikā.

Turpmāko pusotru stundu cirka akustiskajās velvēs kā dieva vārdi dārd sieviešu vaidi, skan histēriskas elsas, kas pāriet orgasmiskos kliedzienos un dzemdību sāpju agonijā, mainoties no dramatiskā uz komisko, no muzikālā – uz dejisko, vizuālo vai stāstošo, pārplūstot un pārlejoties – kur viena atkāpjas, tur cita stājas vietā, izmantojot sieviešu pieredzē atpazīstamus sadzīves simbolisma elementus, kas caur ķermeniskām asociācijām atmodina atmiņas un šķetina tajos ieķērušos baiļu un aizspriedumu murskuļus.

Kādā no ainām izrādes dalībnieces barokāli krāšņos tērpos spēlē arī mūsu reģiona meitenēm pazīstamu spēli – lec ar gumijām. Arī mēs lecām – divas tur gumiju nostiepušas ap potītēm, trešā lec. Gumijas turētājas maina grūtības pakāpi – vispirms ap potītēm, pēc tam ap ceļiem, gurniem, jostas vietu un vēl augstāk – ja gumiju kārtīgi nostiepj un kārtīgi patrenējas, meitenes spēj uzlēkt neticami augstu – pat līdz pleciem. Ja kāda nespēj, viņas vietā stājas cita.

Sekojot viņu spēlei, man pēkšņi atgriežas atmiņas no tā laika – mēs ar draudzenēm lecam un runājam par to, kā kādu dienu mums visām būs jādzemdē. Bērns, tik liels kā arbūzs, kādu dienu nāks pa dibenu laukā, tur viss saplīsīs, tecēs asinis, un medicīnas personāls skatīsies man tajā vietā, kuru vispār nevienam taču nedrīkst rādīt. Es aizskrienu uz tualeti un domāju – bet kā, ja es netieku galā pat ar aizcietējumu, kā es izspiedīšu bērnu, lielu kā arbūzu, viņš nosmaks, aizrīsies, es nomiršu sāpēs, un mani pārņem panika, nevēlēšanās pieaugt un sagaidīt nākotni, kura sola šādas izredzes.

Kā pusaudzei man nebija ne mazākās skaidrības par dzemdes kakla atvēruma platumu, par hormoniem, kas to ietekmē, par dzemdību ceļu vēršanās sāpēm, kas uznāk un pāriet, par iegurņa kaulu, kurš paplešas grūtniecības izskaņā, un par mazuļa galvaskausu, kuram pa vidu ir mīksts "avotiņš", kas ļauj kauliem sabīdīties ciešāk, lai galva kļūtu garena un varētu izlīst pa tai dabā paredzēto vietu.

Mana vienaudze, dzejniece Agnese Krivade izrādē dzemdē milzīgu, spīdīgu plastmasas putekļsūcēju, kurš pēc tam viņu zīž ar savu alkatīgo muti. Neviens mums nebija pastāstījis par "laimes hormonu" oksitocīnu, kas izdalās dzemdību un zīdīšanas laikā un atbild par to, lai dzemdību laikā izpletušies dzemdību ceļi raiti savilktos atpakaļ. Es nezināju, ka sešu līdz astoņu nedēļu laikā, ja nav nekādas patoloģijas, reproduktīvo orgānu funkcijas atjaunojas tādā pašā stāvoklī, kādas bija līdz grūtniecībai.

Princese Zeltīte izrādē plaši atplestām kājām sēž uz melnzemes kaudzes un caur dibenu čenelo visas dzīves patiesības. Atceros, kā mēs sēdējām ar māsīcu dārzā uz čupas, līdz mums pateica, ka meitenēm kājas jātur ciet, jo nav pieklājīgi. Man bija kādi trīs vai četri gadi, kad notika fotografēšanās ģimenes albumam. Es tupēju uz sola, un fotogrāfs teica, lai aizsedzu dibenu, jo meitenes tā nesēž. Tā tapa fotogrāfija, kur es jautājoši skatos kamerā un turu roku priekšā savām lielajām, baltajām apakšbiksēm, un apziņa, ka šī ir tāda pasaule, kur tev noteikti jāslēpj sava kājstarpe.

Kā kaleidoskopā mainās nākamā aina, kur meiteņu bars izraida vienu no sava vidus un sāk kaitināt, jo vieglākais veids, kā saliedēties, ir apcelt vājāko. Bet nežēlīgā rotaļa apsīkst ar skaļu "I WAS SHOPPING" – vijolniece nomet smagus iepirkumu maisus un vilina tiem klāt pēc labumiem izsalkušās sievietes ar savu sirēnas čīgāšanu. Šīs apsēstās, untumainās, nepiesātināmās mātes, kas deviņdesmitajos gados ar maisiem kā ar ūdens nēšiem plecos plūda no Centrāltirgus, nesdamas lētus un smagus produktus, lai pabarotu saimi. Izrādes veidotājas citu pēc cita pārspīlē un noved līdz groteskai dažādus sieviešu tēlus, bet tos aptverošos aizspriedumus izspridzina krāšņos smieklos. Tāpat līdz histēriskiem smiekliem un orgasmam viņas noved frāzi "weeping woman, evil woman" un citas paššaustīšanai izmantotas frāzes.

"Mani ne reizi vien ir pārsteigusi sieviete, kura stāsta par savu pasauli, ar ko slepus aizrāvusies kopš bērnības. Meklējumu, zināšanu ieguves pasaule, kurā tiek sistemātiski eksperimentēts ar ķermeņa funkcijām, precīzi un ar kaisli pētīts tas, kas sniedz baudu. Šo neparasti bagāto, atjautīgo praksi – masturbāciju – pavada vai paildzina formrade, patiesi estētiska norise, kad orgasms katru reizi ierakstās skanīgā redzējumā, kompozīcijā, skaistumā. Skaistums vairs nebūs liegts," 1975. gadā savā sievišķās rakstības manifestā "Medūzas smiekli" rakstīja feminisma domātāja Elēna Siksū (Hélène Cixous).

"Es tad vēlējos, lai viņa rakstītu un proklamētu šo unikālo valstību. Lai citas sievietes, citas neatzītās valdnieces, tad izsauktos: arī es eju pāri malām, manas vēlmes ir izgudrojušas jaunas vēlmes, mans ķermenis pazīst vēl nedzirdētas dziesmas, arī es tik daudz reižu esmu jutusies mirdzošu plūsmu pārpilna, manī ir formas, kas ir daudz skaistākas nekā tās, ko liek rāmjos un pārdod par baisu naudu. Un es arī neko neteicu, neko neparādīju: neatvēru muti, nepārkrāsoju savu pasaules pusi. Man bija kauns. Bija bail, es noriju savas bailes un kaunu."

Izrādes "Malleus Maleficarum" veidotājas Rīgas cirkā mūsu acu priekšā piepilda Elēnas Siksū vēlējumu, nekautrīgi atbrīvojot un rotaļīgi interpretējot sievietes vēlmes. Viņas izlaiž no krātiņa šo "ziloni istabā", kas gadsimtiem turēts pats savos mēslos un apaudzis ar šķietami nenomazgājamu kauna smaku. Viņas izgaisina mītus par sievieti, kura ir nespējīga pati lemt, nevarīga, nezinoša un glābjama. Izgaismo maldus, kas reducē dzīvību radošo spēku līdz kaunam. Šis spēks, tā izjukšanas un sakārtošanās process tiek parādīts no visiem leņķiem un koncentrējas apaļās arēnas centrā.

Mēs redzam, kā haoss savijas vienotā dejas, dziesmas un izrādes naratīvā līdzīgi kā pakulu kodaļa, kuru arēnas malā sēdošā mūžīgā vērpēja (Irēna Grauda) pacietīgi un neatlaidīgi satin stingrā džutas pavedienā. Visi sievietes dzīves posmi un pieredzētie pārbaudījumi šīs prasmīgās Arahnes rokās pārtop vienotā stāstā. Arahne grieķu mitoloģijā bija ar talantu apveltīta mirstīgā, kas spēja stāties pretī amatu mākslas dievietei Minervai, savā audumā ieaužot stāstu par dieviem, jo sevišķi Zevu, kuri apmānījuši un pavedinājuši daudzas sievietes.

Par dievu apvainošanu Arahne tika sodīta, piekauta un pati aiz kauna pakārās, bet pēc nāves tika noburta par zirneklieni – šis ir viens no agrīnajiem raganu/talantīgu mirstīgo sieviešu sodīšanas mītiem. Rīgas cirka izrādes dalībnieces iesien sevi šajos simboliskajos, Arahnes austajos pavedienos jeb stingrās virvēs un parāda, kā sieviete pati ar savu mirstīgās spēku spēj ne tikai izcelt sevi no sārta liesmām un uzvilkt pie arēnas kupola, bet arī padot roku otrai – jo sievietes cita citai spēj būt neizsmeļams spēka resurss.

Ar saviem rituāliem, bet galvenokārt bezkompromisu attieksmi "Malleus Maleficarum" izvēdina un izdezinficē cirka telpas no ieskābušiem aizspriedumiem, lai atbrīvotu vietu, kur ienākt feministiskas domas skaidrībai un apziņai par līdzvērtīgākas pasaules iespējamību. Mani nepamet sajūta, ka tas, ko redzēju Rīgas cirkā, bija šajā reģionā mazliet nokavētā, bet beidzot pienākusī sieviešu seksuālā revolūcija.

Pārpublicēts no satori.lv

Seko mums